Tā sauktajai latviešu leģionāru problēmai piemīt divi savstarpēji pretrunīgi aspekti: viens no tiem ir skaidri konstatējami vēsturiskie fakti, otrs - politizētas mūsdienu spekulācijas. Tiem abiem regulāri konfrontējoties, allaž cieš ne tikai vēsture un paši leģionāri, bet arī valsts prestižs.
Militārais formējums, kurš plašāk tiek dēvēts par Latviešu leģionu, lai kā kādam tas nepatiktu, bija ir un paliek Hitlera armijas sastāvdaļa. 1943.gada 23.janvārī nacistu fīrers izdeva pavēli SS reihsfīreram Heinriham Himleram izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. 24.janvārī ar H.Himlera pavēli zem šī nosaukuma tika apvienoti četri Otrās SS brigādes sastāvā karojošie latviešu kārtības dienesta bataljoni. 10.februārī Hitlers par leģiona formēšanu izdod rakstisku pavēli. To, protams, var saukt par formālo pusi un, kā to pašlaik vēlas TB/LNNK, pasludināt, ka leģionāri faktiski bija Latvijas neatkarības atjaunošanas cīnītāji. Taču vai tas ir tiesa?
Var piekrist, ka šāda motivācija varēja būt virsniekiem, kuri loloja cerības leģiona bāzēs izveidot jaunu Latvijas armiju. Vēl daļu cilvēku leģionā iestāties varēja mudināt 1940. - "Baigajā gadā" - piedzīvotais un vēlme atriebt komunistu pastrādātos noziegumus, kā arī nepieļaut padomju varas atgriešanos, kas no jauna kļuva reāla pēc nacistu karaspēka sakaušanas pie Staļingradas un lūzuma punkta Otrajā pasaules karā, militāro iniciatīvu pārņemot sabiedrotajiem. Taču, veidojot leģionu, izsludināja iesaukumu 1919. līdz 1925.gadā dzimušajiem latviešiem. Neierašanās gadījumā draudēja bargi sodi. Piespiedu kārtā leģionā tika iekļauti jaunekļi vecumā no 18 līdz 24 gadiem. Tātad ievērojams skaits šo karavīru bija vēl nenobriedušas personības, kuras, visticamāk, diezin vai rekrutējās galvenokārt nacionālpatriotisku apsvērumu dēļ. Ļoti pat iespējams, ka lielākajai daļai šo jauniešu vispār nebija nekādas īpašas nostājas leģiona sakarā, izņemot vispārēju nepatiku pret mobilizēšanu kā tādu. Grūti iedomāties, ka normālam latviešu jauneklim saistošs un dzīvības vērts varētu likties zvērests "Dieva vārdā svinīgi apsolu cīņā pret boļševismu vācu bruņoto spēku virspavēlniekam Ādolfam Hitleram neierobežotu paklausību un kā drošsirdīgs karavīrs būšu vienmēr gatavs par šo zvērestu atdot savu dzīvību."
Var, protams, diskutēt par to leģionāru īpatsvaru, kurus iestāties leģionā jau a priori mudinājuši patriotiski motīvi, un to skaitu, kuri šo patriotismu pieņēmuši vēlāk - dienesta laikā kā vienīgo un pareizo nostāju neiespaidojamās realitātes priekšā.
Fakts, ka Latviešu SS brīvprātīgā leģiona izveide bija pilnīgi no Latvijas vai latviešiem neatkarīga, dod vielu dažādiem vēstures interpretējumiem - sākot ar to, ka leģionāri nekādā gadījumā nebija nacistu armijas brīvprātīgie, un beidzot ar to, ka šie karavīri cīnījās par Latvijas neatkarību pret padomju armiju. Diemžēl neviens no šiem uzstādījumiem nedod neapstrīdamu pamatu teikt, ka leģionāri bija nacionālās pretestības kustības dalībnieki šī jēdziena tradicionālajā izpratnē. Vēsturiski neapšaubāms paliek vienīgi fakts, ka leģions bija Hitlera armijas sastāvdaļa. Tādējādi nav grūti iedomāties, kas un kāpēc gadījumā, ja TB/LNNK iniciatīva tiktu pieņemta, varētu starptautiskajā arēnā kārtējo reizi (un šoreiz pamatoti) pasludināt, ka Latvijā notiek oficiāla nacistu glorificēšana.
Otrkārt, un kas jo sevišķi paradoksāli - TB/LNNK virzītie grozījumi paredz nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu attiecināt uz personām, kuras "piedalījās nacionālo karavīru vienību bruņotā pretošanās cīņā pret okupācijas režīma militārajiem formējumiem." Tādējādi šis statuss tiek attiecināts arī uz Sarkanarmijas rindās karojušajām latviešu strēlnieku vienībām. Turklāt frāze "okupācijas režīms" liek domāt, ka, pēc "tēvzemiešu" domām, Latviju Otrā pasaules kara gaitā bija okupējis tikai viens režīms. Interesanti gan - kurš? Jo sanāk, ka vienu no režīmiem latvieši neuzskata par okupācijas varu.
Šādu likumprojektu TB/LNNK iesniedza izskatīšanai arī iepriekšējā plenārsēdē. Tā pieņemšanai pirmajā lasījumā pietrūka vienas balss - par likumprojekta nodošanu komisijām nobalsoja 42 deputāti, pret bija 21, atturējās - 22. Var, protams, teikt, ka mūsu parlaments ir spējis noraidīt vēsturiski nekorektu un bīstamu likumdošanas iniciatīvu. Taču var arī sacīt, ka Latvijas parlamentā ir kritiski liels skaits deputātu, kuri ir gatavi balsot par šādām ierosmēm.
