"Tas ir Saeimas goda un pašcieņas jautājums," ceturtdien patētiski teica TP frakcijas vadītājs Kučinskis. Nākot klajā ar parlamenta demisijas ideju janvāra vidū, TP priekšsēdis Segliņš atļāvās būt pat aizkustinoši paškritisks: lai valdība un Saeima varētu turpināt strādāt, tai ir jāsaņem jauns uzticības mandāts no tautas, jo vecais ir neglābjami zaudēts. Arī tas ir pašsaprotami un pat katram ierindas "pingvīnam" skaidrs. Nesaprotams ir kas cits - kā gan nākamā Saeima tautas uzticības mandātu varētu atgūt, ja to no jauna ar lielu sparu ir gatavas okupēt tās pašas partijas, kuras šodien skaidri atzīst, ka šo mandātu ir zaudējušas? Neviena vārda par to, ko vēl bez steigas un vērienīgas kampaņas sarīkošanas uz status quo bāzes vēlētājus pievīlušie politiķi ir gatavi darīt nākamās Saeimas pilnvērtības un uzticamības labā.
Te, lūk, tikai viens ieteikums, kas deputātiem noteikti palīdzētu sasniegt cēlos mērķus, kuru vārdā viņi gatavojas grozīt pamatlikumu: likumprojektā ir jānosaka, ka pašatlaista parlamenta deputāti nekandidē nākamajās parlamenta vēlēšanās, kā arī nesaņem kompensāciju par darba zaudēšanu. Savukārt partijas savos statūtos varētu ierakstīt, ka to pārstāvēto deputātu demisijas gadījumā demisionē arī partijas vadība jeb politbirojs. Citādi kāds nudien var iedomāties, ka polittehnoloģijās rūdītā koalīcija ir sarīkojusi absurdu izrādi, kuras savtīgumu pat necenšas piesegt ar liekulīgas morāles deķīti, bet paļaujas vien uz minēto tehnoloģiju iedarbību vidē, kuru turpina uzskatīt par bezpersonisku amorfu ar labi izpētītiem Pavlova suņa refleksiem.
Te, lūk, tikai viens ieteikums, kas deputātiem noteikti palīdzētu sasniegt cēlos mērķus, kuru vārdā viņi gatavojas grozīt pamatlikumu: likumprojektā ir jānosaka, ka pašatlaista parlamenta deputāti nekandidē nākamajās parlamenta vēlēšanās, kā arī nesaņem kompensāciju par darba zaudēšanu. Savukārt partijas savos statūtos varētu ierakstīt, ka to pārstāvēto deputātu demisijas gadījumā demisionē arī partijas vadība jeb politbirojs. Citādi kāds nudien var iedomāties, ka polittehnoloģijās rūdītā koalīcija ir sarīkojusi absurdu izrādi, kuras savtīgumu pat necenšas piesegt ar liekulīgas morāles deķīti, bet paļaujas vien uz minēto tehnoloģiju iedarbību vidē, kuru turpina uzskatīt par bezpersonisku amorfu ar labi izpētītiem Pavlova suņa refleksiem.
