Piemēram, Rīgas dome nupat aicināja visus iedzīvotājus aktīvi piedalīties konferencē par iespējām mazināt sastrēgumus galvaspilsētā. Tajā pašā laikā tika paziņots, ka tramvaju, trolejbusu un autobusu skaits daļā no maršrutiem nākotnē tiks samazināts. Tātad ierobežosim sabiedrisko transportu, bet pret sastrēgumiem cīnīsimies ar konferencēm. Stulbi, vai ne? Tomēr šajās dienās notiek ne tikai konferences... Šajās dienās notiek arī Latvijas skaistumkaralieņu un skaistumkaraļu konkurss. Un, kā parasti, ārzemēs. Tas nozīmē - Āfrikā. Šoreiz Ēģiptē. Sīkums, protams, bet vienalga stulbi. Vai Latvijas skaistuļi tur ir ejošāki un vairāk pieprasīti nekā Eiropā? Ja ir, tad tā arī vajag pateikt. Un nesaukt to par Latvijas skaistumkonkursu, bet par atsevišķu cilvēku biznesu, kurā tiek izmantoti Latvijas jaunieši biznesa nolūkos. Cits jautājums, vai paši jaunieši to, parakstot attiecīgos līgumus, zina un apjēdz?
Labi, pāriesim pie nopietnākām lietām. Vakar naftas cenas pasaules tirgū no pēdējo laiku augstākās cenas - 150 dolāri par barelu - nokrita līdz zemākai cenai kopš neatminamiem laikiem – 46 dolāri par barelu. Bet jau šodien benzīna cena Latvijas lielāko degvielas tirgotāju uzpildes stacijās bija pacēlusies par nulle komats dažiem santīmiem, lai neteiktu - 0,5 santīmiem. Stulbi? Nē! Loģiski. Ja reiz cena ir nokritusies līdz zemākai atzīmei, tad drīz tā sāks celties. Tāpēc lieki jautāt, vai Latvijas degvielas tirgotāji benzīnu iepērk no dārgā gala? Muļķības! Viņi par dārgo galu uzskata Latvijas pircējus un degvielas patērētājus. Jo tie ir tik bagāti, ka var sponsorēt Norvēģijas un citu skandināvu ekonomiku krīzes laikā.
Labi, pieņemsim, ka šeit vainojami sliktie skandināvi. Bet kas notiek ar pārtikas preču cenām pašu mājās? Atcerieties, toreiz, ka sāka augt degvielas cenas, arī pārtikas cenas auga tām līdzi pa dienām un pa stundām, jo preču izmaksas taču ietekmējot reālās, jaunās degvielas cenas. Un mēs piekrītoši mājām ar galvu. Sak, ja reiz ietekmē, tad ietekmē? Tagad degvielas cenas kritušās gandrīz par ceturtdaļu, bet pārtikas cenas, kā apgalvo tirgus speciālisti, iespējams, kritīšoties kaut kad uz pavasara pusi. Un arī tad apmēram par 10%. Jo raugi – ražotāji esot izmantojuši vēl vecos, dārgos resursus. Pagaidiet! Bet kur tad palika vecie, lētie resursi? Un jaunie, lētie? Stulbi? Nē, tas vairs nav stulbi. Tas jau ir nekaunīgi. Acīmredzot nevienam, bet visvairāk starpniekiem, tirgotājiem negribas zaudēt peļņu, ko tiem nodrošināja energoresursu cenu pieaugums. Paradoksāli, bet tagad viņi uz energoresursu cenu pazeminājuma rēķina pelna vēl vairāk, reāla cenu samazinājuma vietā pircējus mānot ar atlaidēm.
Tomēr visstulbākais ir tas, ka pašlaik valdība un masu mediji par katru cenu grib panākt, lai es fanoju par krīzi. Vārdu sakot, lai es justos līdzatbildīgs par to, ka daži (nav svarīgi pat, kur - ASV, Eiropā vai tepat Latvijā) gribēja pelnīt tik daudz, cik pārējie nespēja maksāt. Un tagad, kad šie pārējie ir aptīrīti, man līdz ar viņiem jāsavelk josta, skaidri apzinoties, ka tie, kuri mūs aptīrīja, nestāvēs pie zupas virtuvēm ar savu bļodiņu rociņās. Jo pasaules vēsturē vienmēr bijis un laikam arī būs, ka brīžos, kad bagātie izrēķinās ar bagātajiem, visvairāk cieš nabagie. Tāpēc, ja līdz šī gada pavasarim 99% pasaules bagātību piederēja 1% tās iedzīvotāju, tad krīzes sausais atlikums būs kādi 99,5% bagātību, kas piederēs 0,8 vai 0,5% tās iedzīvotāju. Tāpēc Latvijas valdības mēģinājums, grābstoties ap sociālo budžetu, padarīt par līdzatbildīgiem krīzē ne tikai mani, bet arī zīdaiņus, invalīdus un pensionārus (esošos vai potenciālos) vairs nav pat stulbums, bet gan cinisms, nežēlība un mūsu visu traģēdija.
