“Apdrošināšanas līgums ir civiltiesisks divpusējs darījums, kurā abas puses, vienlīdzīgi līguma dalībnieki, – apdrošinājuma ņēmējs un apdrošinātājs – vienojas par visiem līguma noteikumiem,” skaidro zvērināta advokāte Dana Rone. “Tā kā pastāv tāds jēdziens kā līgumu slēgšanas brīvība, tad ikvienam darījuma dalībniekam ir tiesības izvēlēties, vai un kādu līgumu noslēgt. Šī iemesla dēļ apdrošinājuma ņēmējiem pirms līguma noslēgšanas ir rūpīgi jāizlasa apdrošināšanas līguma noteikumi un jāsalīdzina vairāku apdrošinātāju piedāvājums.”
Katra apdrošināšanas sabiedrība piedāvā līdzīgus, tomēr ne vienādus apdrošināšanas noteikumus, un laika gaitā arī viena un tā paša apdrošinātāja noteikumi mainās.
Tāpēc apdrošināšanas jomā apdrošinājuma ņēmējiem ir jābūt modriem un jāseko līdzi aktualitātēm.
Iespējams, palīdzēt ar padomu var apdrošināšanas starpnieks – aģents vai brokeris –, kas izskaidros viena vai otra apdrošinātāja piedāvājumu.
Zemapdrošināšana
Apdrošināšanas līguma noslēgšanas procesa sākumā apdrošinājuma ņēmējam var būt jāaizpilda apdrošināšanas pieteikuma veidlapa, godprātīgi sniedzot pilnīgu informāciju par apdrošināšanas objektu. Šī ir nozīmīga darbība, jo praksē bieži vien apdrošināšanas atlīdzība tiek atteikta tāpēc, ka apdrošinājuma ņēmējs ir sniedzis nepatiesu informāciju par objektu, norāda D. Rone.
Tāpat svarīgi norādīt apdrošināmā objekta patieso vērtību. Ja apdrošināšanas līgumā būs ierakstīta zemāka vērtība, tad apdrošināšanas līgums būs spēkā, bet tā būs t. s. zemapdrošināšana, atbilstoši kurai apdrošinātājs varēs izmaksāt proporcionāli zemāku apdrošināšanas atlīdzību.
Arī Latvijas Apdrošinātāju asociācija (LAA) atzīst, ka viena no izplatītākajām kļūdām ir īpašuma apdrošināšana par pārāk zemu summu.
Piemēram, dzīvokļa vai mājas vērtība ir 60 000 eiro, bet cilvēks to apdrošina par 20 000 eiro, tātad par trīs reizes mazāku summu (attiecība 3:1). Notiekot negadījumam, apdrošinātājs atlīdzību arī izmaksās proporcionāli attiecībā 3:1; piemēram, ja zaudējumi ir 12 000 eiro, tad apdrošinātājs izmaksās tikai 4000 eiro.
Apdrošināšanas riski
Slēdzot apdrošināšanas līgumu, skrupulozi jāizlasa apdrošināšanas polise un apdrošināšanas noteikumi, pārbaudot tieši pret kādiem apdrošināšanas riskiem objekts ir apdrošināts.
LAA min trīs tipiskākos īpašuma apdrošināšanas riskus:
- uguns risks un dabas stihijas (piemēram, zemestrīce, zibens, vētra, plūdi, lietusgāzes, krusa, stipra snigšana);
- ūdens noplūde, inženierkomunikāciju un apkures sistēmu avārijas (piemēram, cauruļu plīšana);
- trešo personu nejauša vai prettiesiska rīcība (piemēram, zādzība, vandalisms, laupīšana, kaimiņu remontdarbi, transportlīdzekļa trieciens).
Bez šiem pamata riskiem īpašumu var apdrošināt arī pret citiem riskiem, piemēram, elektrības padeves traucējumiem, pārspriegumu, sadursmi, eksploziju, zemes noslīdējumu/nogruvumu, virszemes inženierkomunikāciju apledojumu.
Vislielākās nelaimes un smagākie bojājumi rodas no uguns, zina teikt LAA. No tās ir jāuzmanās visvairāk. Cauruļu plīšana un īpašuma appludināšana notiek daudz biežāk, īpaši daudzdzīvokļu namos, bet bojājumi parasti nav lieli.
LAA pieredze liecina: tiem, kas dzīvo pēdējā stāvā, aktuālāks būs nokrišņu risks, stiprs vējš, kas var noraut jumtu, savukārt pirmā stāva iemītniekiem tie būs lietavu plūdi, zādzības no balkoniem.
Tāpat cilvēkam, kurš dzīvo mājoklī ar krāsns apkuri un ūdeni akā, nav vajadzības mājokli apdrošināt pret ūdensvada un kanalizācijas applūšanu.
Riskiem jābūt nosauktiem precīzi
D. Rone skaidro, ka saskaņā ar tiešās cēloņsakarības principu, kas darbojas apdrošināšanas tiesībās, apdrošināšanas atlīdzība ir izmaksājama, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, kurš ir tieši, nevis attālināti saistīts ar apdrošināmo risku. Tāpēc apdrošināšanas riskiem jābūt nosauktiem absolūti precīzi.
Plūdi būs tikai plūdi, nevis lietavas, caurs jumts vai augšstāva kaimiņa vaļā atstāts ūdensvada krāns.
“Uguns būs tikai uguns, nevis ogles, dzirksteles, karstums vai dūmi. Un tā par katru jēdzienu ir jāsaprot, ka tas tiks tulkots šauri un tieši, nevis paplašināti un netieši,” uzsver zvērināta advokāte.
Arī LAA norāda, ka nav konkrēta normatīva, kas būtu jāievēro, aprakstot atlīdzināmos riskus, jo īpašuma apdrošināšana ir brīvprātīgais apdrošināšanas veids. Piemēram, var vienoties, ka termins “plūdi” nozīmē jebkādu “nepareizu” ūdens nonākšanu mājoklī (pali, upes pārplūšana, lietus, caurs jumts, kaimiņu noliešana utt.). Vai, tieši pretēji, vienoties, ka tie ir tikai plūdi no ūdenstilpēm, tikai pavasara palu laikā un tikai tad, ja notiek ne biežāk kā reizi piecos gados. Tās ir divas galējības, bet starp tām var pastāvēt daudz variāciju.
Jāpievērš uzmanība pašriskam
Vienojoties par apdrošināšanas līguma noteikumiem, ir jāpievērš uzmanība pašriskam, kas katram apdrošināšanas gadījumam var būt atšķirīgs, norāda LAA.
Pašrisks ir naudas izteiksmē vai procentos no apdrošinājuma summas izteikta daļa, kas jāsedz pašam klientam.
Piemēram, ja radītie zaudējumi ir 100 eiro, bet pašrisks – 200 eiro, tad apdrošināšanas atlīdzība par konkrēto gadījumu nepienāksies. Savukārt ar tādu pašu pašriska līmeni un zaudējumiem 2000 eiro apmērā atlīdzība var būt 1800 eiro (2000 – 200 = 1800 eiro).
Pašriska lielums ietekmē polises cenu: jo lielāks pašrisks, jo zemāka polises cena. Jāsaprot, ka pašrisks var būt arī 0, bet tas paaugstinās polises cenu.
Katram polisē ietvertajam riskam var tikt noteikts atšķirīgs pašrisks, piemēram, zādzībai – 10%, saplēstam stiklojumam – 150 eiro, bojājumiem – 100 eiro.
Klientam būtu jāpievērš uzmanība tam, vai bojājumu pašrisks mainās atkarībā no pieteikto negadījumu skaita, uzsver LAA.
Prasības apdrošinājuma ņēmējam
D. Rone pirms līguma noslēgšanas iesaka izpētīt to apdrošināšanas līguma sadaļu, kurā rakstīti noteikumi, kas ir jāievēro apdrošinājuma ņēmējam. Bieži ir noteikta prasība, ka apdrošinātajā īpašumā ir pastāvīgi jādzīvo. Tātad šāda polise nederēs vasaras mājai, kurā cilvēki ierodas retu reizi. Reizēm ir noteikts pienākums mājai uzstādīt signalizāciju – arī tas ir jāievēro.
Savukārt LAA norāda: līgumā var būt iekļauta prasība, ka īpašumam noteikti jābūt uzbūvētam saskaņā ar projektu, nedrīkst būt nedokumentētu noviržu, komunikācijām jābūt laikus nomainītām, jābūt dūmu detektoram, durvīm vienmēr jābūt aizslēgtām, atslēgas jāuzglabā droši, logiem jābūt aizvērtiem, elektroietaisēm izslēgtām, sniegam notīrītam no jumta, krāsni nevar atstāt bez uzraudzības u. tml.
Apdrošināšanas noteikumos vienmēr ir iekļauta apjomīga sadaļa ar izņēmumiem.
Tā kā apdrošināšanas līgums ir divpusējs darījums, tad apdrošinājuma ņēmējs, ja viņu neapmierina šādi izņēmumi, var raudzīties, vai cits apdrošinātājs piedāvā līdzīgas apdrošināšanas iespējas, tikai ar mazāk izņēmumiem.
“Nav labu vai sliktu apdrošināšanas noteikumu, ir konkrētajiem apstākļiem piemēroti vai nepiemēroti noteikumi,” uzsver advokāte. “Tāpēc vajadzētu mēģināt modelēt iespējamās situācijas, kas ar īpašumu var notikt, un pirms līguma parakstīšanas meklēt atbildes noteikumos un polisē, vai šādos apstākļos tiktu vai netiktu saņemta atlīdzība.”
Pievieno informācijas dokumentu
Lai noslēgtie līgumi būtu skaidri un saprotami, jau vairākus gadus apdrošinātāji Latvijā paralēli apdrošināšanas noteikumiem apdrošinājuma ņēmējiem izsniedz vienkāršotā valodā rakstītu aprakstu par apdrošināšanas attiecībām, pienākumiem un apjomu.
Apdrošināšanas produkta informācijas dokuments (APID) ir obligāts saskaņā ar Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas izplatīšanas likumu un Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 20. janvāra direktīvu 2016/97 par apdrošināšanas izplatīšanu. APID ir vienots veidols visā Eiropā.
Saskaņā ar likumu Latvijas Banka nosaka prasības par APID noformējumu un saturu. Tomēr jāsaprot, ka APID nav iespējams ievietot tik visaptverošu un izsmeļošu informāciju kā noteikumos, uzsver LAA.
Skaidrojuma otrajā daļā – par to, kas jāievēro apdrošinājuma ņēmējam, lai nenotiktu negadījums, un kā jārīkojas, ja apdrošināšanas gadījums tomēr iestājas.
