Sastopot savvaļas dzīvnieka mazuli – nest vai nenest to mājās?

Savvaļas dzīvnieki normatīvajos aktos tiek iedalīti divās grupās – medījamajos dzīvniekos un nemedījamajos dzīvniekos. Medījamie dzīvnieki ir uzskaitīti Medību noteikumu II daļā, piemēram, meža cūkas, lapsas, zaķi, savukārt nemedījamie dzīvnieki ir pārējie Latvijas savvaļā mītošie – pūces, vāveres utt.

Savvaļas dzīvnieku aizliegts turēt nebrīvē

Dzīvnieku aizsardzības likums nosaka: savvaļas putnus un zīdītājus aizliegts sagūstīt un turēt nebrīvē. Izņēmumi ir situācijas, kas noteiktas dabas aizsardzību un medības reglamentējošos normatīvajos aktos. Piemēram, savvaļas dzīvniekus ir atļauts turēt nebrīvē zooloģiskajos dārzos.

Medījamos dzīvniekus ķert savvaļā un turēt nebrīvē drīkst tikai ar ikreizēju Valsts meža dienesta (VMD) atļauju. Savukārt, lai to varētu darīt ar nemedījamajiem savvaļas dzīvniekiem, nepieciešama Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) ikreizēja atļauja.

Tas nozīmē, ka it kā nelaimē nonākušu dzīvnieku nešana uz mājām ar domu tiem palīdzēt ir nelikumīga. Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais valsts vides inspektors Vilnis Skuja norāda, ka pie mums cilvēku sodīšana, kuri uz mājām nes savvaļas dzīvniekus, netiek praktizēta. Šāda rīcība būtu uzskatāma pa malumedībām, par ko būtu jāsoda. Inspektors atgādina būtisku principu: "Galvenais nenest mājās, pārvarēt sevi, sakost zobus, pagriezties un aiziet!"

"Savvaļas dzīvnieku nešana mājās uzskatāma pa malumedībām."

Bieži vien pirmo emociju iespaidā paņemot savvaļas dzīvnieku uz mājām, cilvēks neaizdomājas, kas ar dzīvnieku notiks tālāk un kas par viņu rūpēsies, bet iznākums var būt letāls. Der atcerēties, ka mežā mītošie dzīvnieki, nokļūstot pie "glābēja", izjūt milzīgu stresu.

Cilvēkiem, kuri nes mājās meža dzīvniekus, inspektors velta skarbus vārdus: "Cilvēkam jāapzinās, ka, izraujot dzīvnieku no dabiskās vides, viņš tiek nozagts mātei un būtībā nolemts nāvei, ne uzreiz un tieši, bet vēlāk, visdrīzāk, tik un tā aizies bojā. Parasti dzīvnieka mūžs nav garš. Pieradinātie dzīvnieki nespēj atgriezties savvaļā, tie nebaidās no cilvēka un agrāk vai vēlāk tos saplēš suns vai nošauj malumednieks, vai, staigājot pa cilvēku būvēm, tie iekrīt kādā bedrē, dārza akā."

Lielākajā daļā gadījumu, kad cilvēks cenšas palīdzēt savvaļas dzīvniekam, tas atrodas savā ierastajā vidē un palīdzība nemaz nav nepieciešama.

Ievainotam dzīvniekam ir jāpalīdz

Ievainotam un slimam dzīvniekam, arī savvaļā mītošam, ir jāsniedz palīdzība. Ja nepieciešams, jāpieaicina praktizējošs veterinārārsts. To paredz Dzīvnieku aizsardzības likums. Pirms steigties palīgā savvaļas dzīvniekam, jānovērtē esošā situācija – vai palīdzība tiešām ir nepieciešama, vai arī tomēr dzīvnieks pats saviem spēkiem spēs tikt galā. Nevajadzīgas cilvēka rūpes dzīvniekam nodarīs tikai postu. Bieži vien šķiet, ka dzīvnieka mazuli māte ir pametusi un tas aizies bojā, bet īstenībā situācija ir pretēja, māte ir turpat tuvumā un piesardzīgi vēro notiekošo.

Vecākais valsts vides inspektors Vilnis Skuja norāda, ka situāciju uz vietas nav nemaz tik vienkārši novērtēt: "Ja nav redzams atklāts lūzums, asiņošana, brūces un tamlīdzīgas pazīmes, labāk dzīvniekam netuvoties un nemēģināt palīdzēt. Savukārt, ja dzīvnieks sastapts tuvumā pie mājām, apdzīvotām vietām, šosejām, jāmēģina noskaidrot, vai nav kāda trauma, kuru radījuši suņi, automašīnas, saduroties uz ceļa, utt." Par esošo situāciju labāk informēt speciālistus – veterinārārstu vai mežsargu, kuri spēs novērtēt, vai un kāda palīdzība nepieciešama. Mežā var būt arī situācijas, kad dzīvniekam nepieciešama tūlītēja palīdzība, piemēram, dzīvnieks iestidzis dūksnājā un netiek ārā, tad gan jācenšas palīdzēt. Tomēr tajā pašā laikā jāatceras par savu drošību.

"Pieradinātie dzīvnieki nespēj atgriezties savvaļā."

Jūnijā bieži stirnu mazuļus cilvēki nes uz mājām, jo domā, ka mātes tos pametušas. V. Skuja stāsta: "Aptuveni divām trešdaļām stirnu piedzimst divi mazuļi, kurus mātes nekad neliek vienā vietā. Vienu mazuli noglabā vienā vietā, otru desmit vai simt metru attālumā. Pati māte bieži vien nerādās, kad mazulim tuvojas cilvēks. Cilvēks paiet garām, skatās – vecās stirnas nav un mazuli paņem un stiepj uz mājām." Turklāt stirnu mazuļi cilvēku bieži notur par māti un sāk sekot līdzi, šādos gadījumos no stirnēna jācenšas izvairīties.

V.Skuja atgādina, ka, sniedzot palīdzību, jābūt uzmanīgam, jo dzīvnieks var glābēju savainot: "Mēģinot palīdzēt aļņa mazulim, tā māte var atgriezties un palīgu iespārdīt. Tāpat lapsēns, kas nemūk un saritinājies guļ zemē, var izrādīties slims ar trakumsērgu un var sakost atradēju."

Savvaļas dzīvnieki nonāk patversmēs

Latvijā ir dzīvnieku patversmes, kurās tiek uzņemti arī savvaļas dzīvnieki, lai sniegtu nepieciešamo palīdzību. Dzīvnieku patversmes "Mežavairogi" vadītāja Danuta Priede informē, ka "Mežvairogos" gadā palīdzība tiek sniegta aptuveni diviem simtiem dzīvnieku, bet uz vietas, uz ilgstošu dzīvi patversmē paliek tikai daži. Uz patversmi cilvēki zvana arī, lai noskaidrotu, kā rīkoties, ja dzīvniekam nepieciešama palīdzība.

MK noteikumi Nr.407 paredz, ka patversmē tiek paturēti tie savvaļas dzīvnieki, kas pēc rehabilitācijas perioda vai pārziemošanas spēs adaptēties dabiskos apstākļos vai turēšanai nebrīvē saskaņā ar dabas aizsardzību un medības reglamentējošiem normatīvajiem aktiem. Plēsēju kārtas dzīvniekus, piemēram, lapsas, pirms palaišanas savvaļā vakcinē pret trakumsērgu.

Likums aizliedz pieradinātu un dzīvei savvaļā nepielāgotu savvaļas dzīvnieku izlaist brīvā dabā. Pieradinātiem dzīvniekiem būtu problēmas ar barības sagādi, zudušas bailes no dabiskajiem ienaidniekiem utt. Tas nozīmē, ja rehabilitācijas procesā dzīvnieks ir atradinājies no savvaļas dzīvesveida, tas turpmāko dzīvi pavada patversmē vai citā savvaļas dzīvnieku turēšanai paredzētā vietā.

"Palīdzot dzīvniekam, jāatceras par savu drošību."

Savukārt, ja redzams, ka dzīvnieks nespēs pats tikt galā, piemēram, bojāti iekšējie orgāni vai lauzti spārni, tas tiek eitanizēts. D. Priede norāda, ka Latvijas fauna, ja tiek eitanizēti savainotie dzīvnieki, kuri nevar atgriezties savvaļā, necieš.

MK noteikumi Nr. 407 nosaka īpašas prasības savvaļas sugu dzīvnieku turēšanai patversmēs un viesnīcās. Piemēram, noteikumi paredz, ka stārķi turami sprostos, vienam dzīvniekam jānodrošina platība, kas nav mazāka par trim kvadrātmetriem. Stārķa turēšanas vietā temperatūra nedrīkst būt zemāka par 0°C.

Kam ziņot?

Medību noteikumu 79.punktā teikts – par atrastu bojāgājušu vai ievainotu medījamo dzīvnieku tā atradējam jāpaziņo Valsts meža dienestam. Pēc informācijas saņemšanas VMD pieņems lēmumu par turpmāko rīcību ar atrasto ievainoto medījamo dzīvnieku (piemēram, tā ārstēšanu, imobilizāciju, likvidāciju), novērtēs ievainotā medījamā dzīvnieka bīstamību sabiedrības drošībai, kā arī ievainojuma radītos draudus medījamā dzīvnieka dzīvībai. To medījamo dzīvnieku savākšana, kuru bojāejas iemesls nav medīšana, ķeršana vai turēšana nebrīvē, notiek atbilstoši normatīvajiem aktiem par bezsaimnieka dzīvnieku līķu savākšanu.

Savukārt par nemedījamo dzīvnieku, kuram nepieciešama palīdzība, jāziņo Dabas aizsardzības pārvaldei.

Bieži iedzīvotāji par savainotiem savvaļas dzīvniekiem ziņo veterinārārstiem, mežsargiem, policijai un glābšanas dienestam. Jārīkojas atbilstoši situācijai.