SKAIDROJUMI
>
Zini savas tiesības un iespējas!
TĒMAS
Laura Studente
LV portāls
30. janvārī, 2014
Lasīšanai: 14 minūtes
1
7
1
7

Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas un to funkcionālās zonas – kā tās atšķiras?

Latvijā īpaši aizsargājamās dabas teritorijas ir iedalītas astoņās kategorijās, taču iedzīvotājiem visaktuālākās būs četras - ainavu aizsardzība, dabas liegums, neitrālā zona un kultūrvēsturiskā zona.

FOTO: Aiga Dambe, LV portāls

Latvijā šobrīd ir 683 īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, kuras var atrasties gan valsts, gan pašvaldību, gan privātā un juridiskā īpašumā. Objektiem ir arī dažādi specifiski piederību nosakoši nosaukumi, kas vienkāršam dabas vērotājam var likt apjukt. LV portāls skaidro, kā īpašās dabas teritorijas atšķiras, kādi normatīvie akti regulē to darbību un kas raksturīgs to funkcionālajām zonām.
īsumā
  • ĪADT ir ģeogrāfiski noteiktas platības, kas atrodas īpašā valsts aizsardzībā, lai saglabātu dabas daudzveidību.
  • Latvijā ĪADT tiek iedalītas 8 kategorijās: dabas rezervāti, nacionālie parki, biosfēras rezervāti, dabas parki, dabas pieminekļi, dabas liegumi, aizsargājamās jūras teritorijas, aizsargājamo ainavu apvidi.
  • Papildus tiek nodalīti arī mikroliegumu un Natura 2000 aizsargājamās teritorijas.
  • ĪADT tiek iedalītas funkcionālajās zonās: stingrā režīma, regulējamā režīma, dabas lieguma, dabas parka, ainavu aizsardzības un neitrālā zona.
  • Nacionālajos parkos var izveidot arī kultūrvēsturisko zonu. Aizsargājamās teritorijās var noteikt arī sezonas liegumus.
  • Katrai funkcionālajai zonai ir savi saimniekošanas noteikumi.
  • Atbilstoši likumam tiem zemes īpašniekiem, kuru teritorijā atrodas ĪADT, ir iespēja saņemt kompensācijas.

Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT) ir ģeogrāfiski noteiktas platības, kas atrodas īpašā valsts aizsardzībā un radītas, lai aizsargātu un saglabātu dabas daudzveidību – retas un tipiskas dabas ekosistēmas, īpaši aizsargājamo sugu dzīvotnes un īpaši aizsargājamos biotopus, dabas pieminekļus, savdabīgas un Latvijai raksturīgas ainavas, kā arī sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai nozīmīgas teritorijas.

Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Dabas aizsardzības stratēģijas un koordinēšanas departamenta direktore Iveta Timze informē, ka Latvijā šobrīd ir izveidotas 683 valsts nozīmes īpaši aizsargājamās dabas teritorijas un kopumā tās aizņem 17% valsts sauszemes teritorijas.

I.Timze akcentē, ka ĪADT aizsardzības un izmantošanas prasības ir noteiktas katras aizsargājamās teritorijas individuālajos noteikumos. Ja tādu nav vai tie ir stājušies spēkā līdz 10.11.2005. – MK noteikumos Nr.264 "Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi", kuros norādītas arī aizliegtās darbības tajās. Dabas rezervātu un nacionālo parku aizsardzību regulē arī to likumi.

Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju kategorijas

LR likums "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" paredz, ka tās tiek iedalītas astoņās kategorijās.

Dabas rezervāti ir cilvēka darbības neskartas vai praktiski neskartas teritorijas, kurās tiek nodrošināta dabisko procesu netraucēta attīstība, lai aizsargātu un izpētītu retas vai tipiskas ekosistēmas un to sastāvdaļas. Dabas rezervātos ir zonas, kurās visi dabas resursi pilnībā tiek izslēgti no saimnieciskās un cita veida darbības, vai arī zonas, kurās atļauta ierobežota saimnieciskā, rekreācijas, izglītojošā vai citāda darbība, kas neapdraud dabas saglabāšanu un nav pretrunā ar to aizsardzības noteikumiem.

Nacionālie parki ir plaši apvidi, kam raksturīgi nacionāli nozīmīgi izcili dabas veidojumi, cilvēka darbības neskartas un maz pārveidotas ainavas un kultūrainavas, biotopu daudzveidība, kultūras un vēstures pieminekļu bagātība un kultūrvides īpatnības. Šajos parkos ir zonas, kurās visi dabas resursi pilnībā tiek izslēgti no saimnieciskās un citādas darbības. Pārējā nacionālo parku teritorijā atļauta tikai tāda saimnieciskā darbība, kas būtiski nemaina vēsturiski izveidojušās ainavas struktūru.

Biosfēras rezervāti ir plašas teritorijas, kurās atrodas starptautiski nozīmīgas ainavas un ekosistēmas. Biosfēras rezervātu izveidošanas mērķis ir nodrošināt dabas daudzveidības saglabāšanu un veicināt ilgtspējīgu teritorijas sociālo un ekonomisko attīstību.

Dabas parki ir teritorijas, kas pārstāv noteikta apvidus dabas un kultūrvēsturiskās vērtības un kas piemērotas sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai. Atpūtas organizēšana un saimnieciskā darbība dabas parkos veicama, nodrošinot tajos esošo dabas un kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanu.

Dabas pieminekļi ir atsevišķi, savrupi dabas veidojumi: aizsargājamie koki, dendroloģiskie stādījumi, alejas, ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi un citi dabas retumi, kam ir zinātniska, kultūrvēsturiska, estētiska vai ekoloģiska vērtība.

Dižkoki ir lieli un veci koki, kam ir kultūrvēstures, izglītojoša vai zinātniska funkcija. Dižkoks uztverams kā patstāvīga ekosistēma, un tajā mitinās daudzi reti un apdraudēti zīdītāju, putnu, kukaiņu, sēņu u.c. organismi.1 Likuma "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" 6.pants paredz: lai nodrošinātu aizsargājamo koku un akmeņu saglabāšanu un to apskates iespēju, tiek aizsargāta arī teritorija 10 metru rādiusā ap akmeņiem un teritorija zem koku vainagiem, kā arī 10 metru rādiusā ap tiem, skaitot no koka vainaga projekcijas.

Dendroloģiskie stādījumi ir mākslīgi veidotas teritorijas. Latvijā tādas ir 89. Dendroloģisko stādījumu uzskaitījumu un shēmas var atrast MK noteikumos Nr.131 "Noteikumi par aizsargājamiem dendroloģiskajiem stādījumiem".

Latvijā ir arī 60 alejas – dabas pieminekļi. To uzskaitījums un shēmas pieejamas MK noteikumos Nr.888 "Noteikumi par aizsargājamām alejām".

Latvijā šobrīd sastopams 221 Ministru kabineta apstiprināts ģeoloģisks un ģeomorfoloģisks veidojums – iežu atsegumi jeb klintis, dižakmeņi, alas, ģeomorfoloģiskie objekti, avoti, kvartāra un holocēna veidojumi, viena devona bruņu zivju iegula un viens cilvēku rakts alu labirints.2 Tie uzskaitīti MK noteikumos Nr. 175 "Noteikumi par aizsargājamiem ģeoloģiskajiem un ģeomorfoloģiskajiem dabas pieminekļiem".

Dabas liegumi ir cilvēka darbības mazpārveidotas vai dažādā pakāpē pārveidotas dabas teritorijas, kas ietver īpaši aizsargājamo savvaļas augu un dzīvnieku sugu dzīvotnes un īpaši aizsargājamos biotopus.

Aizsargājamās jūras teritorijas ir vietas Latvijas Republikas teritoriālajā jūrā, ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā vai kontinentālajā šelfā, kuras izveidotas īpaši aizsargājamo biotopu un īpaši aizsargājamo sugu dzīvotņu, kā arī migrējošo putnu nozīmīgu barošanās un ziemošanas vietu aizsardzībai.

"Gan zemes īpašniekiem, gan arī teritorijas apmeklētājiem ir jāiepazīstas ar katras aizsargājamās teritorijas noteikumiem, lai izvairītos no nepatīkamiem mirkļiem, saņemot naudas sodu par kāda noteikuma pārkāpumu."

Aizsargājamo ainavu apvidi ir teritorijas, kas izceļas ar savdabīgu vai daudzveidīgu ainavu. Tie noteikti MK noteikumos Nr.69 "Noteikumi par aizsargājamo ainavu apvidiem". Papildus tam Latvijā ir arī mikroliegumi. Līdzīgi kā īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, mikroliegumos ir aizliegtas vai ierobežotas darbības, kas apdraud retās sugas vai biotopa pastāvēšanu. Mikroliegumu aizsardzības un izmantošanas prasības ir noteiktas MK noteikumos Nr.940 "Noteikumi par mikroliegumu izveidošanas un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu".

Papildus tam Latvijā ir aktuāls arī Eiropas nozīmes aizsargājamās dabas teritorijas (Natura 2000) tīkls, un tā izveidi Latvijā regulē MK noteikumi Nr.199 "Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju (Natura 2000) izveidošanas kritēriji Latvijā".

Aizsargājamo teritoriju funkcionālajās zonās – dažādi apsaimniekošanas noteikumi

LR likuma "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" 19.pants norāda, ka aizsargājamās teritorijas var iedalīt funkcionālajās zonās, kurām ir atšķirīgi aizsardzības un izmantošanas noteikumi.

I.Timze skaidro: vērtējot ĪADT kategorijas un funkcionālo zonējumu no aizsardzības režīma, visstingrākie ierobežojumi ir noteikti dabas rezervātos un ĪADT dabas rezervāta stingrā režīma un regulējamā režīma zonās, kur ir aizliegta uzturēšanās un pārvietošanās, kā arī saimnieciskā un cita veida darbība ar atsevišķiem izņēmumiem, kas katrā aizsargājamā teritorijā var nedaudz atšķirties. ĪADT stingrā režīma un regulējamā režīma zonas zeme galvenokārt ir valsts īpašums, līdz ar to saimnieciskās darbības ierobežojumi privātpersonas skar tikai atsevišķos gadījumos, bet iedzīvotājiem jāņem vērā, ka šīs teritorijas nav atļauts apmeklēt.

Tālāk, vērtējot no aizsardzības režīma, seko dabas liegumi un ĪADT dabas lieguma zonas. Tā kā šo teritoriju izveidošanas mērķis primāri ir īpaši aizsargājamo sugu, īpaši aizsargājamo biotopu un dabas pieminekļu aizsardzība, līdz ar to tajās ir noteikti pietiekami stingri saimnieciskās un cita veida darbības ierobežojumi, piemēram, ir aizliegts:

  • mainīt zemes lietošanas kategoriju;
  • iegūt derīgos izrakteņus;
  • cirst kokus galvenajā cirtē un rekonstruktīvajā cirtē;
  • cirst kokus, kuru caurmērs 1,3 metru augstumā virs koku sakņu kakla pārsniedz 60 centimetrus, izņemot bīstamos kokus (koki, kas apdraud cilvēku dzīvību un veselību, tuvumā esošās ēkas vai infrastruktūras objektus);
  • atjaunot mežu stādot vai sējot;
  • veikt mežsaimniecisko darbību dzīvnieku vairošanās periodā no 15.marta līdz 31.jūlijam un katrai konkrētai aizsargājamai teritorijai atkarībā no tās izveidošanas mērķa nozīmīgos biotopu veidos;
  • bojāt vai iznīcināt palieņu un terašu pļavas (arī uzart, kultivēt vai ieaudzēt mežu);
  • kurināt ugunskurus ārpus speciāli ierīkotām vietām, izņemot pagalmos un ciršanas atlieku sadedzināšanai.

Papildus tam ir noteikti ierobežojumi zemes vienību sadalīšanai – zemes vienības platība pēc sadalīšanas nevar būt mazāka par 10 ha, izņemot gadījumus, kad atdalīšana nepieciešama infrastruktūras, ēku un būvju uzturēšanai. Tāpat noteikta virkne darbību, kuras atļauts veikt vienīgi pēc DAP rakstiskas atļaujas saņemšanas, piemēram, organizēt dabā publiskus pasākumus un nometnes, kurās piedalās vairāk nekā 60 cilvēku, ierīkot publiski pieejamus dabas tūrisma un izziņas infrastruktūras objektus (takas un maršrutus, skatu torņus, atpūtas vietas, stāvlaukumus u.c.).

Dabas parkos un ĪADT dabas parka zonās ir vieglāks aizsardzības režīms nekā dabas liegumos un ĪADT dabas lieguma zonās, kur daļa aizliegto darbību ir līdzīgas, bet citas var veikt, saņemot DAP rakstisku atļauju. Zemes vienību 10 ha sadalīšanas ierobežojums attiecas uz meža zemēm.

Aizsargājamo ainavu apvidos un ĪADT ainavu aizsardzības zonās saimnieciskās darbības ierobežojumu ir mazāk, bet ĪADT neitrālā zona ir ar visvājāko aizsardzības režīmu.

Kultūrvēsturiskā zona ir izveidota vienīgi Gaujas nacionālajā parkā, kura aizsardzības un izmantošanas nosacījumi ir noteikti Gaujas nacionālā parka likumā un MK noteikumos Nr.317 "Gaujas nacionālā parka individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi".

ĪADT var noteikt arī sezonas liegumus. Saimnieciskās darbības ierobežojumi sezonas liegumos ir atkarīgi no tā, kādai sugai šis liegums ir izveidots, un tie, kā jau to raksturo nosaukums, ir sezonāli un noteikti salīdzinoši nelielā teritorijā. Lielākoties sezonas liegumi ir noteikti putnu sugu aizsardzībai, piemēram, putnu ligzdošanas, perēšanas, spalvu mešanas aizsardzībai sezonas lieguma teritorijā no 1.marta līdz 31.jūlijam ir aizliegta uzturēšanās, kā arī saimnieciskā un cita veida darbība.

Jāņem vērā, ka katrā aizsargājamā teritorijā vai tās funkcionālajā zonā nosacījumi var atšķirties, var būt noteikti atšķirīgi izņēmumi, līdz ar to gan zemes īpašniekiem pirms katras plānotās darbības, gan arī teritorijas apmeklētājiem pirms ĪADT apmeklēšanas ir jāiepazīstas ar katras aizsargājamās teritorijas noteikumiem, lai nav jāpiedzīvo nepatīkami mirkļi, saņemot naudas sodu par kāda noteikuma pārkāpumu.

DAP Vidzemes reģionālās administrācijas vecākais valsts vides inspektors Arnis Lielbārdis stāsta, ka, piemēram, mežsaimniecības ziņā visstingrākie nosacījumi no četrām iedzīvotājiem aktuālajām zonām (ainavu aizsardzība, dabas liegums, neitrālā zona un kultūrvēsturiskā zona) ir dabas liegumā, jo tur ir pilnībā aizliegta kailcirte. Zemes īpašniekiem galvenokārt ir jāņem vērā – lai šajā zonā veiktu saimniecisko darbību, ir obligāti jāizstrādā meža apsaimniekošanas plāns. Ainavu aizsardzības zonā un kultūrvēsturiskajā zonā kailcirte ir atļauta nelielos daudzumos, tomēr, tāpat kā dabas liegumā, arī šajās zonās ir nepieciešams meža apsaimniekošanas plāns. Atšķirība ir tāda, ka, piemēram, kultūrvēsturiskajā zonā kopšanas un sanitārās cirtes var veikt arī bez tā. Ainavu aizsardzības zonā kailcirti var veikt sausos mežos 2h, bet slapjajos 1h. Savukārt neitrālā zonā kailcirtes ierobežojumi ir tādi paši kā ainavu aizsardzības zonā, taču svarīgi ir tas, ka neitrālajā zonā nav nepieciešams meža apsaimniekošanas plāns.

Zemes īpašniekam pienākas kompensācija

I.Timze norāda, ka saskaņā ar likumu "Par kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās" par lauksaimnieciskās vai mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem ĪADT un mikroliegumos, kuri izriet no šo teritoriju aizsardzības prasībām, zemes īpašniekiem ir tiesības saņemt kompensāciju ikgadēja atbalsta maksājuma veidā.

Ikgadēju atbalsta maksājumu par saimnieciskās darbības ierobežojumiem Eiropas nozīmes aizsargājamās dabas teritorijās (Natura 2000) izmaksā normatīvajos aktos par lauku attīstības atbalsta piešķiršanu noteiktajā kārtībā no attiecīgo Eiropas Savienības fondu līdzekļiem, kuru administrē Lauku atbalsta dienests. Sīkāku informāciju par kompensācijas piešķiršanas nosacījumiem un kārtību no Eiropas Savienības fondu līdzekļiem var iegūt Lauku atbalsta dienesta mājaslapā.

Ikgadēju atbalsta maksājumu par saimnieciskās darbības ierobežojumiem ĪADT un mikroliegumos, kuri nav Eiropas nozīmes aizsargājamas teritorijas (Natura 2000), piešķir no valsts budžeta atbilstoši šim mērķim paredzētajiem līdzekļiem saskaņā ar MK noteikumiem Nr.891 "Noteikumi par saimnieciskās darbības ierobežojumiem, par kuriem pienākas kompensācija, tās izmaksas nosacījumiem, kārtību un apmēru", un šo kompensācijas izmaksu administrē Dabas aizsardzības pārvalde. Sīkāku informāciju var iegūt Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā.

Likuma "Par kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās" 2.pants paredz, ka dabas rezervātā vai citas ĪADT dabas rezervāta, stingrā režīma vai regulējamā režīma zonā kā kompensācijas veidu var piemērot zemes atpirkšanu neapbūvētai zemei.
 

1Dabas pieminekļi

2Turpat.

Labs saturs
7
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU