Personu rīcībspējas vērtējums no jauna skatupunkta

Minētajā Satversmes tiesas spriedumā cita starpā ir norādīts: "Tiesības uz privāto dzīvi nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, tiesības dzīvot pēc sava prāta, saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt un pilnveidot savu personību, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās. Šīs tiesības ietver indivīda tiesības būt atšķirīgam, saglabāt un attīstīt īpašības un spējas, kas viņu atšķir no citiem cilvēkiem un individualizē. /../

Personas atzīšana par rīcībnespējīgu būtiski ietekmē tās spēju patstāvīgi darboties un pieņemt lēmumus gandrīz visās dzīves jomās – persona nevar pati slēgt līgumus, ieskaitot darba, pirkuma vai īres līgumus, nevar piedalīties vēlēšanās, stāties laulībā, sastādīt testamentu un veikt citas darbības, kurām būtu juridiskas sekas. Tātad personas atzīšana par rīcībnespējīgu būtiski ierobežo tās tiesības uz privāto dzīvi. Pie līdzīga secinājuma nonākusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa."

Rīcībnespējīgi – neatkarīgi no garīgo spēju trūkuma pakāpes

Civillikuma (CL) 358.pants nosaka: "Garā slimie, kam trūkst visu vai lielākās daļas garīgo spēju, atzīstami par rīcības nespējīgiem un tiesiski nespējīgiem pārstāvēt sevi un pārvaldīt savu mantu un ar to rīkoties, kādēļ pār viņiem ieceļama aizgādnība."

Savukārt 364.pants skan tā: "Ja tiesa garā slimo atzinusi par izveseļojušos, t.i., par rīcības spējīgu, tā uzdod bāriņtiesai atlaist aizgādņus no amata pēc tam, kad viņi iesnieguši norēķinu un nodevuši veselību atguvušajai personai mantu, kas atradusies viņu pārvaldībā."

Minētās likuma normas šādā redakcijā ir spēkā kopš 1993.gada, un tās zīmē acīmredzami melnbaltu ainu – cilvēks tiek atzīts par rīcības nespējīgu arī, ja pastāv nosacījums "lielākā daļa garīgo spēju trūkuma".

No 1.janvāra šīs normas tātad vairs nav spēkā. Kaut kam ir jānāk vietā. Tie ir vērienīgi grozījumi trijos pamatlikumos – Civillikumā, Civilprocesa likumā un Bāriņtiesu likumā, kas patlaban parlamentā tiek gatavoti 2.lasījumam (priekšlikumu iesniegšanas termiņš 22.decembris). Pastāv iespēja (to pieļauj arī likumprojektu iesniedzēja Tieslietu ministrija), ka šo normatīvo aktu kopumu Saeima līdz gada beigām nogatavināt nepaspēs un 1.janvārī tie spēkā nestāsies. Tātad uz kādu brīdi tiesas nevarēs lemt par personu rīcībspējas ierobežošanu. Būtiski ir tas, turpmāk normatīvajos aktos nebūs paredzēts rīcībspēju liegt visā pilnībā.

Ne tikai Satversmes tiesas, bet arī ANO prasības

Likumprojektu mērķis ir radīt gluži jaunu rīcībspējas institūta tiesisko regulējumu. Tā nepieciešamību nosaka ne tikai Satversmes tiesas spriedums, bet arī dokumenti, uz kuriem spriedums lielā mērā balstīts. Tie ir Apvienoto Nāciju Organizācijas 2006.gada 13.decembra Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām, Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācija "Par principiem attiecībā uz rīcībnespējīgu personu tiesību aizsardzību", Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi šajā jomā un citi.

CL grozījumos ir iekļauti šādi principi:

• personas rīcībspēja nav ierobežojama vairāk, kā tas nepieciešamas pašas personas tiesību aizsardzībai. Ierobežojums ir jānosaka tādā veidā un apjomā, kādā tas būtu vislabvēlīgākais un visvairāk vajadzīgs pašai personai;
• no Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā izriet valsts pienākums paredzēt tādus rīcībspējas ierobežošanas mehānismus, kas ietver individuālu situācijas izvērtējumu un katrai konkrētai situācijai piemērotākā risinājuma izvēli;
• CL nepieciešams noteikt mazāk personas tiesības ierobežojošus līdzekļus, tātad jāparedz citāds, saudzējošāks un piemērotāks risinājums, nevis visos gadījumos pilnībā jāatņem personai ar garīga rakstura traucējumiem tās rīcībspēja;
• rīcībspējas ierobežošana uz noteiktu laiku, paredzot ierobežojumu periodisku pārskatīšanu;
• personas tiesības piedalīties tiesas sēdē un tikt uzklausītai jautājumā par rīcībspējas ierobežošanu.

Šeit vietā ir atsaukties uz ANO konvencijas 12.pantu "Vienlīdzīgas tiesībspējas atzīšana":

1. Dalībvalstis atkārtoti apstiprina, ka personām ar invaliditāti visur ir tiesības uz viņu tiesībspējas atzīšanu.
2. Dalībvalstis atzīst, ka personām ar invaliditāti līdzvērtīgi ar citiem ir rīcībspēja visās dzīves jomās.
3. Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai personām ar invaliditāti nodrošinātu tā atbalsta pieejamību, kas tām varētu būt nepieciešams, īstenojot savu rīcībspēju.
4. Dalībvalstis nodrošina, ka visi ar rīcībspējas īstenošanu saistītie pasākumi paredz atbilstošas un efektīvas garantijas, lai saskaņā ar starptautisko humāno tiesību aktiem nepieļautu ļaunprātīgu izmantošanu. Garantijām ir jānodrošina, ka tiek ievērotas attiecīgās personas tiesības, griba un izvēle, netiek pieļauti interešu konflikti un ietekmes ļaunprātīga izmantošana, tie ir samērīgi un atbilstoši konkrētās personas apstākļiem, tos piemēro pēc iespējas īsāku laiku un regulāri pārbauda kompetenta, neatkarīga iestāde vai tiesas instance. Garantijām ir jābūt proporcionālām tam, cik lielā mērā pasākumi skar konkrētās personas tiesības un intereses.
5. Ievērojot šī panta noteikumus, dalībvalstis veic atbilstošus un efektīvus pasākumus, lai personām ar invaliditāti nodrošinātu vienlīdzīgas tiesības iegūt īpašumu vai to mantot, kontrolēt savas finanšu lietas un vienlīdzīgi izmantot banku aizdevumus, hipotekāros kredītus un citus finanšu kreditēšanas veidus, un nodrošina, ka personām ar invaliditāti netiek patvaļīgi atņemts to īpašums.

Latvijā konvencija stājās spēkā 2010.gada 31.martā, un to ir ratificējušas visas Eiropas Savienības dalībvalstis.

Te gan, šķiet, nepieciešams skaidrojums, ka ANO izpratnē invaliditāte nozīmē ne tikai kustību, bet arī garīgos traucējumus, ko šajā kategorijā iekļaut pagaidām vēl neesam pieraduši.

"Jūs vairs nevarat saņemt savu pensiju"

Mēs neesam pie daudz kā pieraduši. Kā šā gada Tiesībsarga konferencē diskusijā par tematu "Rīcībspējas institūta maiņa 2012.gadā" uzsvēra Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta direktore Ina Kļaviņa, jaunās nostādnes būs jāizprot un pie tām būs jāpierod ne tikai tiesnešiem, bāriņtiesu darbiniekiem, mediķiem, bet arī visai sabiedrībai kopumā.

Tāpat kā joprojām sabiedriskās vietās maz redzam cilvēkus ar kustību traucējumiem, jo nav ierasts (un arī radīti apstākļi), ka viņiem jānodrošina pilnvērtīga dzīves vide, arī garīgi slimus cilvēkus nereti gaida viens spriedums – rīcībspējas atņemšana.

Tiesībsarga biroja juriskonsulte Gundega Bruņeniece dalās pieredzē: "Ļoti bieži par garīgi slimu cilvēku rūpējas radinieki, bet notiek arī tā, ka tiesā prasību atzīt personu par pilnībā rīcībnespējīgu iesniedz, piemēram, namu pārvalde vai prokurors. Pēc šādu pieteikumu saņemšanas visbiežāk lieta arī tiek ierosināta. Tālāk jau seko psihiatra novērtējums.

Arī šajā stadijā ir bijušas daudzas problēmas, un, ja vairāk iedziļinās ekspertīžu atzinumos, iespējams vērtēt, cik tie ir bijuši pamatoti un izsvērti.

Nereti personas pat neinformē, ka šādu lietu tiesā vispār izskata, un slimo cilvēku intereses tad netiek pienācīgi pārstāvētas: viņi nedz paši ierodas tiesā, nedz nozīmē arī savu pārstāvi. Tiesa lemj par rīcībspējas atņemšanu, pat neredzot šo personu, neuzklausot tās viedokli.

"Personas atzīšana par rīcībnespējīgu būtiski ietekmē tās spēju patstāvīgi darboties un pieņemt lēmumus gandrīz visās dzīves sfērās."

Ja cilvēks nav aicināts uz tiesu, tad viņam neizsūta arī spriedumu un viņš nokavē apelācijas termiņu. Piemēram, sieviete satraucas, ka vairs nesaņem pensiju, interesējas par to Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā, bet iestāde atbild – jums ir noņemta rīcībspēja! Jums vairs nav tiesību pašai saņemt savu pensiju! Ne vienmēr, bet šādi gadījumi notiek."

Īpaša situācija var rasties ar šizofrēnijas slimniekiem, stāsta G.Bruņeniece. Tuvinieki viņiem nereti panāk rīcībspējas atņemšanu, bet ārstēšanās gaitā veselība var uzlaboties. Taču, kad tiesas spriedums par personas rīcībnespēju stājies spēkā, to mainīt ir gandrīz neiespējami.

Vēl cits, "klasisks" piemērs. Stāsta G.Bruņeniece: "Meita iesniedza tiesā pieteikumu par rīcībspējas atņemšanu kādam vecam kungam, kam pieder dzīvoklis Jūrmalā. Tā kā abu starpā attiecības nav draudzīgas, meitai radās aizdomas, ka tēvs šo īpašumu varētu viņai mantojumā neatstāt. Ekspertīzes rezultātā vīrietim uzstādīta diagnoze - vecuma plānprātība. Tiesa sirmgalvim nedeva ziņu, tādēļ viņš tiesas sēdē neieradās un nesniedza savus paskaidrojumus. Tādējādi tiesas spriedumā bija pārstāvēti tikai vienas puses – meitas – argumenti par to, ka regulāri tiek atstāti vaļā ūdens krāni, nopludinot kaimiņus. Taču tie bija tikai apgalvojumi bez dokumentāliem pierādījumiem. Faktiski tas bija iespējams tikai tādēļ, ka sabiedrībā iesakņojies aizspriedums – ja ir šāda eksperta diagnoze, tad visam ir jātic.

"Likumprojektu mērķis ir radīt gluži jaunu rīcībspējas institūta tiesisko regulējumu."

Vēlāk sirmgalvis, meklējot palīdzību Tiesībsarga birojā, pats šos faktus noliedza. Tā kā tiesā viņam bija liegta iespēja sevi aizstāvēt, spriedums stājās spēkā, viņš tika ievietots pat ne specializētajā, bet parastajā veco ļaužu pansionātā, kur personai ar garīga rakstura traucējumiem nevajadzētu nonākt.

Tiesībsarga birojs sāka šo lietu izmeklēt, bet neko nepaspēja izdarīt, jo sirmgalvis drīz nomira. Iespējams, no pārdzīvojumiem."

Protams, ir pareizi, ka šādu piemēru uzskaitījumam seko piebilde – tā nav vienmēr, tie ir tikai atsevišķi gadījumi, un lielākoties arī tagad tiesu spriedumi par rīcībspējas atņemšanu ir taisnīgi un pamatoti.

Taču par to, ka nākas cīnīties ar daudziem nepelnītiem pāridarījumiem invalīdiem, Tiesībsarga biroja konferencē uzsvēra arī Resursu centra cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem "Zelda" direktore Ieva Leimane Veldmeijere.

Gaidāmo likumu grozījumu mērķis ir šīs iesakņojušās nepilnības novērst, pārņemot arī citu valstu praksi un pieredzi rīcībspējas ierobežojumu noteikšanas jomā.