Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ja saimnieks uzņemas atbildību par dzīvnieku, tad viņam jāatbild arī par tā nodarītajiem kaitējumiem citam saimniekam. Kazai par svešu kāpostu apēšanu neviens rēķinu nesūtīs, bet kazas saimnieks gan to var saņemt.
FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV
Ābele tava, āboli – mani
Lūk, situācija. Sētas malā saimniekam aug ābele, kuras zari iestiepušies otra kaimiņa dārzā. Pavasarī tie met ēnu uz kaimiņa dārzā sastādītajām lilijām un tā vien gribas zarus ņemt un nogriezt. Toties rudenī ir savs labums: zālē paukšķēdami krīt āboli, kam labpatīk augt tieši tajos ābeles zaros, kas iestiepušies šaipus sētai. Tikmēr ābeles īstenais saimnieks ar garu kārti mēģina notvert vienīgo ābolu, kas aug viņa sētas pusē. Kam galu galā pieder āboli?
Civillikuma 1099. pants paredz šādu īpašumā esošo apstādījumu lietošanas aprobežojumu: „Ja koks izstiepj savus zarus virs kaimiņa zemes, tad pēdējam ir tiesība nolasīt tajos augošos augļus, ciktāl viņš var tos aizsniegt no savas zemes, un viņš iegūst tos par savu īpašumu, tāpat kā no šiem zariem uz viņa zemes nokritušos augļus.”
Līdz ar to ābeles īpašnieks tiek it kā ierobežots lietošanas tiesībās pār savu mantu un viņam ir jāpacieš, ka daļu no augļiem var ievākt kaimiņš. Tomēr, ja saimnieks, kuram pieder ābele, cenšas nolasīt ābolus, sniedzoties zaros kaimiņa sētas pusē, tad zādzība tā nebūs. Galu galā, no savas ābeles neko nevar nozagt! Jebkurā gadījumā kašķīgiem kaimiņiem ābolu lasīšana šādā kutelīgā situācijā var izvērsties par īstu jandāliņu: viens sniedzas uz vienu pusi, otrs – uz otru; cik nu kuram spīta un kauna.
"Kašķīgiem kaimiņiem ābolu lasīšana šādā kutelīgā situācijā var izvērsties par īstu trādirīdi: viens sniedzas uz vienu pusi, otrs – uz otru; cik nu kuram spīta un kauna."
Bez tam Civillikums (CL) var palīdzēt kaimiņiem noskaidrot, kam īsti pieder uz zemju robežas izaudzis koks. Ja koks stāv pie pašas robežas, tad CL 975. pants nosaka, ka tas pieder tam, kura daļā stumbrs iznācis no zemes, kaut arī tā saknes stieptos kaimiņa īpašumā. Pie tam šim kaimiņam nav tiesību nocirst minētās saknes. Tomēr, ja tās dara viņa zemei zaudējumus, viņš var prasīt no koka īpašnieka atlīdzību.
Savukārt koks, kas aug uz vairāku zemju robežas, saskaņā ar CL 974. pantu pieder kopīgi tiem kaimiņiem, no kuru zemes tas izaug, katram samērā ar to, cik tas stāv vai izstiepj savus zarus virs viņa zemes. Bet kad, atdalot tādu koku no zemes, nav iespējams noteikt tā daļu agrāko attiecīgo piederību, tad tas pieder visiem minētiem kaimiņiem vienādās domājamās daļās.
Te vietā pieminēt arī vēl kādu situāciju. Ja kāds saimnieks pavasarī iznomā kādam māju ar dārzu, tad rudenī augļi, kas ienākas šai dārzā, arī pieder nomātājam, ja vien līgumā nav paredzēts citādāk. Civillikums paredz lietotājam tiesības uz visiem augļiem, ienākumiem un labumiem, kādus var dot lietojumā nodotā lieta, kā tas paredzēts likuma 1195. pantā. Līdz ar to, ja māja tiek iznomāta kopā ar visu dārzu, tad nomniekam ir iespēja arī nobaudīt to, kas dārzā ir izaudzis. Nevar notikt tā, ka rudenī pēkšņi ierodas saimnieks un saka: „Nē, nē – ābeli es tev iznomāju, bet ābolus gan ne!” Toties, ja tas paredzēts nomas līgumā, tad saimniekam šādas tiesības tomēr ir.
Bez tam Civillikumā ir atrunāts arī tāds institūts kā lietošanas ķīla, kas var tikt attiecināts arī uz apstādītu zemi. Šis ķīlas veids dod ķīlas ņēmējam tiesības, bet, ja lieta ir nodota tam valdījumā – tad arī pienākumu ievākt no lietas augļus. Tiesa gan, rīcība ar šiem augļiem tiek stingri reglamentēta. Ķīlas ņēmējs var paturēt šos augļus sev tam pienākošos procentu vietā vai arī pārdot tos un izmantot saņemtos līdzekļus parāda segšanai. Piemēram, kāds dod savu zemi lietošanas ķīlā kreditoram, un kreditors var ķīlu lietot, kamēr tā ieķīlāta. Piemēram, uz zemes ir iekopta saimniecība ar dārzu, kas nes peļņu. Ķīlas lietotājam tas viss jāsaglabā, jānovāc, jāpārdod un jāieskaita parādnieka maksājumos.
Ja tomēr tas koks nepatīk...
Arī no kaimiņu kokiem var likumīgi aizsargāties. Ja uz robežas augošs koks pats vai vēja ietekmē ir noliecies pār kaimiņa ēku, šis kaimiņš ir tiesīgs prasīt, lai koka īpašnieks koku nocērt, bet, ja pēdējais atsakās, tad kaimiņš var to nocirst pats un paturēt sev. Šeit gan ir jāatceras, ka bez kaimiņiem koku ciršanas pasākumos var būt iesaistīta arī pašvaldība un citas iestādes, kam jālūdz atļauja.
"Kaimiņa lopiņš, kas ienācis sētā, nekļūst par tavu lopiņu tikai tādēļ, ka pārkāpis tavas teritorijas robežu."
Tāpat kaimiņš var prasīt, lai otrs kaimiņš nocērt pāri sētai pārliekušos zaru līdz četri ar pusi metru augstumam no zemes. Ja koka īpašnieks to nedara, tad prasītājs pats var nocirst zarus līdz minētajam augstumam un paturēt sev.
Kaimiņa kaza nav tava kaza
Īpatnēja situācija ir ar dzīvniekiem, tādēļ nevajadzētu steigties izslaukt katru jūsu dārzā iebridušo kazu. Kaimiņa lopiņš, kas ienācis sētā, nekļūst par jūsu lopiņu tikai tādēļ, ka pārkāpis jūsu teritorijas robežu.
Pēc Civillikuma 899. panta, mājas kustoņu valdījums izbeidzas, kad tie nomaldās un vairs neatgriežas, meža dzīvnieku – kad tie no valdītāja rokām izsprūk brīvībā, bet pieradinātu dzīvnieku – kad tie atmet paradumu atgriezties mājās. Tomēr, saskaņā ar Civillikuma 934. pantu, mājas kustoņi nav uzskatāmi par bezīpašnieka kustoņiem pat arī tad, ja tie aizbēg vai nomaldās. Šo kustoņu pieguvējs, t.i., persona, kas tos atradusi vai kuras zemē tie iemaldījās, neiegūst īpašuma tiesības uz tiem, tāpat kā neiegūst šādas tiesības arī uz pieradinātiem savvaļas dzīvniekiem. Līdz ar to, ja kāds kaimiņa cālis pa spraugu žogā iekļūst jūsu dārziņā, jums būtu jāvadās no Civillikuma 1093. panta un jāļauj, lai tā īpašnieks cāli paņem.
Vai govīm jāievēro likums?
Mājdzīvnieki savam saimniekam var dot ne tikai labumus, bet arī nodarīt skādi un likt stāties tiesas priekšā. Kaimiņa govs var atnākt uz otra kaimiņa dārzu un apēst visas bietes, lielais kaimiņa suns var atnākt un apēst vistu vai no veikala atnestās sardeles. Vai par to govi vai suni var sodīt atbilstoši valsts likumiem?
Civillikums ir nepārprotams – nodarītais zaudējums ir jāatlīdzina. Par dzīvnieka nodarīto zaudējumu parasti atbild tā īpašnieks, bet, ja dzīvnieks bija uzticēts sargam, kas to nepietiekami labi pieskatījis, tad par zaudējumu atbild šis uzraugs. Savukārt, ja zaudējums ir cēlies no tā, ka kāda trešā persona dzīvnieku kaitinājusi vai tās personas neuzmanības dēļ, kas dzīvnieku vadījusi, tad attiecīgi šīs personas arī atbild par dzīvnieka nodarīto zaudējumu. Šādā gadījumā kaimiņš var arī, piemēram, paturēt dārzā ieklīdušo kazu pie sevis, kamēr neatlīdzināsiet par viņas nograuztiem kāpostiem.
"Kaimiņš var paturēt dārzā ieklīdušo kazu pie sevis, kamēr neatlīdzināsiet par viņas nograuztiem kāpostiem. "
Dažkārt gadās arī tā, ka kaimiņa dzīvnieks tiek sakropļots vai pat nogalināts. Ja tas notiek, aizsargājoties no sveša uzbrūkoša dzīvnieka un personai nav bijusi nekāda cita iespēja aizstāvēties, šai personai nav jāatlīdzina zaudējumi dzīvnieka īpašniekam. Tomēr, ja dzīvnieka kropļošana vai nogalināšana notiek patvaļīgi, tad par to draud ne tikai zaudējumu atlīdzināšana dzīvnieka saimniekam, bet arī kriminālsods.
Un kā ar bitēm?
Civillikums ir padomājis arī par tām. 1101. pantā ir aprakstīta bišu stropu novietošanas kārtība. Tātad, bišu saimes var novietot: uz laukiem – vismaz piecpadsmit metrus, bet pilsētās un ciemos – vismaz divdesmit piecus metrus no satiksmes ceļiem vai kaimiņu zemes robežas. Ja drava laukos iežogota vismaz ar divus metrus, bet pilsētās un ciemos – divus ar pusi metrus augstu ciešu sētu vai dzīvžogu, tad bišu saimes var novietot neatkarīgi no minētiem atstatumiem.
