Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Katram autobusa vadītājam ir sava tahogramma un digitālā vadītāja karte, kurā tiek fiksēta šofera darba vēsture.
Lai saskaņotu konkurences noteikumus autopārvadājumu nozarē un lai uzlabotu darba apstākļus un satiksmes drošību, Eiropas Parlaments pieņēmis 2006. gada 15. marta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 561/2006 (spēkā no 2007. gada 11. aprīļa), ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu autotransporta jomā. Regula groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98, kā arī atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85.
Autovadītājam sava darba un atpūtas laika režīma uzskaite jāveic atbilstoši jaunās Regulas Nr. 561/2006 prasībām, izmantojot transportlīdzeklī uzstādīto kontrolierīci (tahogrāfu). Tā jāierīko saskaņā ar 1985. gada 20. decembra Eiropas Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 ar grozījumiem par reģistrācijas kontrolierīcēm, ko izmanto autotransportā.
Darba un atpūtas laika uzskaite jāveic ne tikai autobusu vadītājiem, bet arī kravas transportlīdzekļu šoferiem.
Nepārsniedzot 10 stundas diennaktī
Regulu prasības ir sarežģītas, atzīst VSIA “Autotransporta direkcija” Starptautisko autopārvadājumu koordinācijas daļas vadītāja Indra Gromule un Starptautisko autopārvadājumu koordinācijas daļas eksperts Oskars Baranovskis.
Lai izprastu normatīvajos aktos noteikto kārtību, pirmkārt jānošķir jēdzieni “ikdienas braukšanas laiks”, “pārtraukums”, “ikdienas atpūtas laiks”, “iknedēļas atpūtas laiks” un citi.
Pēc 4,5 stundu ilgas transportlīdzekļa vadīšanas vadītājam jāievēro vismaz 45 minūšu pārtraukums. Nepieciešamības gadījumā to var aizstāt ar vismaz 15 minūšu pārtraukumu, kam vēlāk seko vismaz 30 minūšu pārtraukums.
Šoferim atļautais braukšanas laiks ikdienā ir deviņas stundas, ne biežāk kā divreiz nedēļā to var pagarināt līdz 10 stundām, paredz Regula Nr. 561/2006. Kopējais uzkrātais transportlīdzekļa vadīšanas laikposms divu secīgu nedēļu laikā nedrīkst pārsniedz 90 stundas.
Jāatceras, ka “braukšanas laiks” un “darba laiks” nav sinonīmi, jo pēdējais apzīmē laiku, kad šoferis, piemēram, gaida kravu vai pasažierus vai noformē dokumentus. Lai gan šajā laikā viņš nevada transportlīdzekli, tomēr tas nav viņa brīvais laiks.
Vadītāja atpūta
Pēc ikdienas transportlīdzekļa vadīšanas perioda šoferim jāņem regulārais ikdienas atpūtas laiks – vismaz 11 stundas ilga nepārtraukta atpūta. Pārmaiņus to var ņemt divos atsevišķos etapos, no kuriem pirmais ir vismaz trīs stundas, otrais – vismaz deviņas stundas ilgs nepārtraukts laikposms.
Transportlīdzekļa vadītājam ir tiesības ņemt arī saīsinātu ikdienas atpūtas periodu, kas ir ilgāks par deviņām, bet mazāks par 11 stundu nepārtrauktu atpūtu. Taču pastāv ierobežojums, ka transportlīdzekļa vadītājam drīkst būt, lielākais, trīs saīsināti ikdienas atpūtas periodi starp jebkuriem diviem iknedēļas atpūtas laikposmiem.
"Ja agrāk ekskursiju vadītājiem izdevās pārliecināt šoferi pārsniegt paredzēto braukšanas laiku, tad tagad uz šādu soli pierunāt ir grūti, jo administratīvā atbildība par pārkāpumu ir paredzēta kā uzņēmumam, tā transportlīdzekļa vadītājam."
Iknedēļas atpūtas laikposms sākas ne vēlāk kā sešu 24 stundu periodu beigās no iepriekšējā iknedēļas atpūtas perioda beigām. Speciālisti skaidro, ka pastāv divu veidu iknedēļas atpūtas periodi – (1) regulārais iknedēļas atpūtas laikposms, kas ir vismaz 45 stundas, un (2) saīsināts iknedēļas atpūtas laikposms, kas ir mazāk nekā 45 stundas un lielāks par 24 secīgām stundām. “Divās secīgās nedēļās transportlīdzekļa vadītājam ir jāņem divi regulārie iknedēļas atpūtas laikposmi vai viens regulārais un viens saīsinātais atpūtas laikposms,” atzīmē speciālisti.
Ja transportlīdzekļa vadītājs izmanto saīsināto iknedēļas atpūtas laikposmu, to jākompensē ar atbilstoši atpūtu, pieskaitot to citam atpūtas laikam, kas nav mazāks par 9 stundām. Saīsinātais iknedēļas atpūtas laikposms ir jākompensē pirms trešās nedēļas beigām, kas seko nedēļai, kurā notikusi iknedēļas atpūtas laikposma saīsināšana.
Ja ir divi transportlīdzekļa vadītāji
Lai gan uzņēmumam tie ir papildu izdevumi, nereti starptautiskajos pārvadājumos transportlīdzekļa apkalpes ekipāžā ir divi šoferi. Tādējādi autobuss bez apstāšanās var nobraukt garāku ceļa posmu (18 stundas vai divreiz nedēļā 20 stundas – bez pārtraukuma). Ja ekipāžā ir divi vai vairāk šoferu, viņiem darba laiks tiek rēķināts 30, nevis 24 stundu periodā. Arī ikdienas atpūtas laiks tiek rēķināts citādi – nevis 11, bet deviņas stundas ilga atpūta. Kamēr viens šoferis vada transportlīdzekli, otrs atpūšas. Pēc ikdienas vadīšanas laikposma beigām apkalpes ekipāžai ar diviem transportlīdzekļa vadītājiem ir jāievēro vismaz 9 stundu gara ikdienas atpūta.
Darba un atpūtas laika režīmu kontrole
Uzsākot braukšanu, digitālais tahogrāfs automātiski reģistrē “transportlīdzekļa vadīšanu”, bet apstājoties tas automātiski pārslēdzas un reģistrē “citus” darbus. Lai reģistrētu pārtraukumu vai atpūtu, autovadītājam tahogrāfs manuāli jānoregulē uz režīmu “atpūta”. Informācija vadītāja kartē saglabājas vismaz par pēdējām 28 dienām.
Katram autobusa vadītājam ir sava tahogramma un digitālā vadītāja karte, kurā tiek fiksēta šofera darba vēsture. Direkcijas darbinieki norāda: ja agrāk ekskursiju vadītājiem izdevās pārliecināt šoferi pārsniegt paredzēto braukšanas laiku, lai nokļūtu līdz kādam apskates objektam vai naktsmītnēm, tad tagad uz šādu soli pierunāt ir grūti, jo administratīvā atbildība par pārkāpumu ir paredzēta kā uzņēmumam, tā transportlīdzekļa vadītājam. Daļā uzņēmumu mašīnas ir aprīkotas ar GPS, lai vadītājam var sekot līdzi, ko darbinieki pašlaik dara.
Latvijā kontroli uz ceļa un uzņēmumos veic Latvijas Republikas tiešās pārvaldes iestāde „Autotransporta inspekcija”. Pēc pilnvarota inspektora pieprasījuma, ja transportlīdzeklis ir aprīkots ar analogo tahogrāfu, autovadītājam ir pienākums uzrādīt tahogrammas par kārtējo dienu un iepriekšējām 28 dienām. Ja transportlīdzeklis ir aprīkots ar digitālo tahogrāfu, autovadītājam ir pienākums uzrādīt savu digitālā tahogrāfa vadītāja karti vai izdrukāt informāciju no digitālā tahogrāfa vai vadītāja kartes.
Katras Eiropas Savienības dalībvalsts kompetentajai institūcijai jāziņo Eiropas Komisijai par veikto pārbaužu skaitu un to rezultātiem.
Nav noslēpums, ka transportlīdzekļu vadītāji noteikto kārtību regulāri pārkāpj. Sodus paredz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss. Piemēram, “par transportlīdzekļa vadīšanas laika pārsniegšanu, neievērojot normatīvajos aktos noteikto pārtraukumu, - uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no divdesmit līdz simt latiem, bet pārvadātājam – no divdesmit līdz divsimt latiem”, savukārt “par atteikšanos iesniegt pārbaudei normatīvajos aktos noteiktos dokumentus pēc autotransporta kontroles institūciju amatpersonu pieprasījuma – uzliek naudas sodu juridiskajai personai no piecsimt līdz tūkstoš piecsimt latiem”.
Starptautisks regulējums
O. Baranovskis norāda, ka Regulas Nr. 561/2006 prasības ir piemērojamas tieši un visās ES dalībvalstīs nosacījumi ir vienādi. Regula attiecas uz pārvadājumiem, ko veic Kopienā un starp Kopienu, Šveici un valstīm, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzējas puses (Īslande, Norvēģija un Lihtenšteina). Gadījumos, ja starptautiskais pārvadājums vai tā daļa tiek veikts uz trešajām valstīm, transportlīdzekļu apkalpes locekļu darba un atpūtas laika uzskaite noris saskaņā ar Eiropas Līgumu par transportlīdzekļu apkalpju darbu starptautiskajos autopārvadājumos (AETR).
"Profesionālā autovadītāja statusu apliecina kods “95” transportlīdzekļa vadītāja apliecībā."
I. Gromule uzsver, ka AETR 2010. gadā tiks saskaņots ar Regulu Nr. 561/2006, līdz ar to transportlīdzekļa apkalpes locekļu darba un atpūtas laika uzskaites nosacījumi būs vienādi, veicot pārvadājumu gan uz trešajām valstīm, gan Eiropas Kopienā.
Izņēmumi
Regula Nr. 561/2006 pieļauj izņēmumus darba un atpūtas laika uzskaitē, t.i., nosakot, ka uz atsevišķiem starptautiskiem un iekšzemes pārvadājuma veidiem regulas prasības neattiecas. Tāpat arī Regula Nr. 561/2006 nosaka, ka katra dalībvalsts savas teritorijas iekšienē ir tiesīga piemērot individuālus nosacījumus atsevišķiem pārvadājumu veidiem. Latvijā šie pārvadājumu veidi ir minēti 2007. gada 24. aprīļa Ministru kabineta noteikumos Nr. 279 „Noteikumi par izņēmumiem, kad nepiemēro Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regulu (EK) Nr. 561/2006, ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85”.
Profesionāls autovadītājs
Šā gada 10. septembrī stājās spēkā prasības, kas noteiktas 2007. gada 6. marta Ministru kabineta noteikumos Nr. 173 „Transportlīdzekļu vadītāja kvalifikācijas iegūšanas, transportlīdzekļu vadīšanas tiesību iegūšanas un atjaunošanas kārtība un vadītāja apliecības izsniegšanas, apmaiņas un atjaunošanas kārtība”, ka kravas transportlīdzekļa vadītājam jāiziet profesionālā autovadītāja periodiska apmācība. Šīs prasības autobusu vadītājiem ir spēkā jau kopš 2008. gada 10. septembra, skaidro I. Gromule.
Periodiskās apmācības laikā tiek aplūkoti arī darba un atpūtas laika jautājumi. Profesionālā autovadītāja statusu apliecina kods “95” transportlīdzekļa vadītāja apliecībā.
Periodisko apmācību veic autoskolas, kurām ir tiesības sagatavot C1, C, CE un D1, D, DE kategoriju transportlīdzekļu vadītājus. Jaunajiem autovadītājiem, kas vēlas iegūt kādu no iepriekš minētajām transportlīdzekļa vadītāja kategorijām, profesionālā autovadītāja apmācība ir jāiziet obligāti. Pārējiem, kas apliecības saņēmuši pirms šā gada 10. septembra (kravu pārvadājumiem) vai pirms gada (pasažieru pārvadājumiem), periodiskā apmācība būs jāiziet piecu gadu laikā.
