Daži termini risku novērtēšanā
Darba vides risks – varbūtība, ka nodarbināto drošībai vai veselībai darba vidē var rasties kaitējums, un šā kaitējuma iespējamā smaguma pakāpe.
Darba aizsardzības pasākumi – preventīvi tiesiski, saimnieciski, sociāli, tehniski un organizatoriski pasākumi, kuru mērķis ir izveidot drošu un veselībai nekaitīgu darba vidi, kā arī novērst nelaimes gadījumus darbā un arodslimības.
Darba vides riska faktoru noteikšanas principi un prasības
Atbilstoši „Darba aizsardzības likuma” (pieņemts 2001. gada 6. jūlijā, stājies spēkā 2002. gada 1. janvārī) II nodaļas 5. panta prasībām darba devēja pienākums ir organizēt darba aizsardzības sistēmu, kuras svarīgākā sastāvdaļa ir darba vides risku novērtēšana. Sīkāku darba vides riska novērtēšanas kārtību Latvijā nosaka Ministru kabineta (MK) 2007. gada 2. oktobra noteikumi Nr. 660 „Darba vides iekšējās uzraudzības veikšanas kārtība” (turpmāk – MK noteikumi Nr. 660).
Darba vides riska novērtēšanu iespējams raksturot kā procesu, kura ietvaros tiek subjektīvi – relatīvā skalā (kvalitatīvi) vai skaitliski (kvantitatīvi) – novērtēts, kā risks, ko rada darba vietā pastāvošās briesmas, ietekmē darbinieku veselību un darba drošību. Pēc būtības risks ir komplekss jēdziens, kas ietver gan nelaimes gadījuma varbūtību, gan šī notikuma izraisīto nevēlamo seku apjomu. Jo lielāka ir seku iestāšanās varbūtība un smagums, jo augstāka ir riska pakāpe.
"Saskaņā ar 11.11.2008. MK noteikumiem Nr. 931 bīstamajās nozarēs pārejas periodā varēs strādāt un darba vides iekšējo uzraudzību un riska novērtēšanu uzņēmumā veikt darba aizsardzības speciālists ar augstāko izglītību un vismaz ar piecu gadu darba pieredzi attiecīgajā profesijā vai darba aizsardzībā."
Darba devējam ir tiesības (Darba aizsardzības likuma 6. panta 3. punkts un MK noteikumu Nr. 660 15.punkts) piemērot darba vides riska novērtēšanai tādas metodes un standartus, kas atbilst uzņēmuma tehniskajiem un ekonomiskajiem resursiem, kā arī darba apstākļiem, ja šī metodika nav mazāk pilnīga par MK noteikumu Nr. 660 izvirzītajām prasībām.
Lai efektīvi varētu izvērtēt darba vides faktorus un identificēt veicamos preventīvos pasākumus, izmantojamai metodikai ir jāatbilst šādām prasībām:
- metodikai jāievēro LR normatīvo dokumentu prasības – “Darba aizsardzības likums”, MK noteikumi Nr.660, kā arī citi saistošie normatīvie akti, kas papildus reglamentē darba aizsardzības jomu attiecīgajā nozarē;
- metodikai jābūt ērtai un vienkārši lietojamai, lai darba aizsardzības speciālisti spētu to izmantot un uzturēt pašu spēkiem, turpinot riska novērtējumu, kā arī mainoties darba vai vides apstākļiem, darba slodzei un organizācijai;
- metodikai jāļauj viegli un pārskatāmi orientēties darba vietu iedalījumā pa profesijām un uzņēmumu struktūrvienībām, kā arī identificēt nepieciešamo laboratorisko mērījumu apjomu un struktūru, kurus nepieciešams veikt katrai darba vietu grupai, un novērtēt rezultātu atbilstību aroda ekspozīcijas robežvērtībām un riska novērtējuma skalām.
Eiropas Savienības valstīs tiek lietotas vairākas metodes, t.sk. kontroljautājumu saraksta (check-lists) metode (metodika, uz kuru balstīta MK noteikumos Nr. 660 noteiktā pieeja un prasības), baļļu novērtēšanas metode, kā arī citas metodes. Jebkuras darba vides riska novērtēšanas metodes pamatā ir riska faktoru identifikācija, iespējamā riska noteikšana, riska varbūtības un seku izvērtēšana, kā arī riska pakāpes noteikšana un preventīvo pasākumu izstrāde. Kombinēta metode ļauj veikt gan riska faktoru kvalitatīvu identifikāciju (t.i., riska faktoru esamības noteikšanu darba vidē, neprecizējot to sastopamības biežumu vai seku iestāšanās varbūtību), gan arī kvantitatīvu novērtējumu (t.i., tādu novērtējumu, kurš sniedz skaitliski izteiktu priekšstatu par to, cik bieži riska faktors sastopams, cik smagas var būt tā iedarbības sekas, kā arī cik nepieciešami un steidzīgi veicami preventīvie pasākumi).
Uzmanība tiek pievērsta arī normatīvo dokumentu prasību izpildes pārbaudei, identificējot ne tikai darba vides riska faktorus, bet arī novērtējot īstenoto darba aizsardzības un drošības pasākumu atbilstību normatīvo dokumentu prasībām.
Īstenojot ar darba aizsardzību saistīto normatīvo dokumentu prasības, darba devējs var ievērojami mazināt ar darba vidi saistītos riska faktorus.
Ar 11.11.2008. MK noteikumiem Nr. 931 ir veikti grozījumi 08.02.2005. MK noteikumos Nr. 99 „Noteikumi par komercdarbības veidiem, kuros darba devējs iesaista kompetentu institūciju”. Tajos ir noteikti komercdarbības veidi, kuros darba aizsardzības speciālistam ir vajadzīga profesionālā augstākā izglītība darba aizsardzībā. Grozījumi savukārt pagarina nosacījumu ieviešanas termiņu līdz 2012.gada 1.janvārim. Tas nozīmē – līdz pārejas periodam noteikumos minētajās bīstamajās nozarēs (koka izstrādājumu, pārtikas produktu, ķīmisko, nemetālisko minerālu, metāla izstrādājumu, mašīnu un iekārtu ražošana; būvniecība; automobiļu tehniskā apkope un remonts; kamīnu, skursteņu tīrīšanas pakalpojumi u.c.) varēs strādāt un darba vides iekšējo uzraudzību un riska novērtēšanu uzņēmumā veikt darba aizsardzības speciālists ar augstāko izglītību dabaszinātnēs, inženierzinātnēs, veselības aizsardzības jomā vai tiesību zinātnēs un vismaz ar piecu gadu darba pieredzi attiecīgajā profesijā vai darba aizsardzībā, ja viņš ir apguvis darba aizsardzības pamatlīmeņa profesionālās pilnveides programmu 160 stundu apjomā.
"Visus darba vietas pārbaudes (arī darba vides faktoru noteikšanas un darba vides riska novērtēšanas) materiālus darba devējs dokumentē un glabā vismaz trīs gadus."
No 2007.gada 6.oktobra veiktas būtiskas izmaiņas darba vides riska novērtēšanā – visus darba vietas pārbaudes (arī darba vides faktoru noteikšanas un darba vides riska novērtēšanas) materiālus darba devējs dokumentē un glabā vismaz trīs gadus (MK noteikumi Nr. 660). Iepriekš šis termiņš bija mazāks. Saskaņā ar šo noteikumu 26.punktu, ja darba vietā situācija nav mainījusies (nav mainījies darba aprīkojums, individuālie aizsardzības līdzekļi, tehnoloģiskais process) un iepriekšējā riska novērtējuma rezultāti atbilst esošajai situācijai, jaunu riska novērtēšanas dokumentāciju var neizstrādāt, bet esošajā riska novērtējumā veic atzīmes par situācijas atbilstību riska novērtēšanas brīdī. Tātad šajā situācijā darba aizsardzības speciālistam kopā ar struktūrvienības vadītāju un kolektīva uzticības personu ieteicams sastādīt pārbaudes aktu ar veiktajiem secinājumiem.
Ir veiktas izmaiņas darba aizsardzības prasībās, nodarbinātajiem saskaroties ar ķīmiskajām vielām darba vietās, ja risks rodas vai var rasties no darba vidē esošu vai ar darba procesu saistītu ķīmisko vielu iedarbības. Ar 2007. gada 15. maiju (MK noteikumi Nr. 325) noteikta aroda ekspozīcijas robežvērtība – tāda ķīmisko vielu un ķīmisko produktu koncentrācija darba vides gaisā, kas visā nodarbinātā dzīves laikā neizraisa saslimšanu un veselības traucējumus, ja attiecīgās ķīmiskās vielas un ķīmiskie produkti iedarbojas uz nodarbināto ne ilgāk par astoņām stundām darba dienā, piemēram:
- acetons – 1210 mg/m³,
- terpentīns – 300 mg/m³,
- petroleja un benzīns (degviela) – 100 mg/m³,
- oglekļa oksīds – 20 mg/m³,
- amonjaks – 14 mg/m³,
- koksnes, miltu vai cementa putekļi – 6 mg/m³,
- sintētiskie mazgāšanas līdzekļi – 5 mg/m³,
- metināšanas aerosols – 4 mg/m³,
- nikotīns – 0,5 mg/m³,
- dzīvsudrabs – 0,05 mg/m³,
- svins un tetraetilsvins – 0,005 mg/m³.
Ja ķīmiskās vielas ekspozīcija darba vides gaisā ir vienāda ar 1/10 daļu aroda ekspozīcijas robežvērtības vai zemāka un šie līmeņi darba vides apstākļus raksturo ilgtermiņā, periodiskos mērījumus var neveikt.
Laika intervālu nākamajam periodiskajam mērījumam nosaka atbilstoši iepriekšējos mērījumos iegūtajam rezultātam. Maksimālais laika intervāls līdz nākamajam periodiskajam mērījumam ir:
- 64 nedēļas, ja iepriekšējos mērījumos aroda ekspozīcijas koncentrācija ir zemāka par vienu ceturtdaļu aroda ekspozīcijas robežvērtības;
- 32 nedēļas, ja iepriekšējos mērījumos aroda ekspozīcijas koncentrācija ir robežās starp vienu ceturtdaļu un vienu pusi aroda ekspozīcijas robežvērtības;
- 16 nedēļas, ja iepriekšējos mērījumos aroda ekspozīcijas koncentrācija ir robežās starp vienu pusi aroda ekspozīcijas robežvērtības līdz aroda ekspozīcijas robežvērtībai.
Iepriekšējā periodā – 2003. gadā un 2004. gadā – darba vides riska novērtēšanā darba vietās ir noteikti obligātie mērījumi trokšņa līmenim, vibrācijas līmenim, zemējumam, zibens aizsardzības ierīcēm un elektroinstalācijas izolācijas pretestībai.
