Augusta sākumā, Baltijas valstīs tiešsaistē aptaujājot 3352 iedzīvotājus vecumā no 18 līdz 65 gadiem, pētījumu “Novatore Baltijas dzimumu līdztiesības barometrs 2022” sadarbībā ar uzņēmumu “Novatore” veica pētījumu aģentūra “Forta Research” un tirgus izpētes datu vācējs “Norstat”.
Socioloģe un pētījumu aģentūras "Forta Research" vadītāja Linda Ezera pētījuma prezentācijā uzsvēra: kopumā var secināt, ka stereotipi par sieviešu un vīriešu lomu sabiedrībā joprojām ir dzīvi un ka īpašu uzmanību vajadzētu turpināt pievērst vienlīdzīgam atalgojumam un rekrutēšanas procesam.
Situācija tālu no vēlamās
L. Ezera akcentēja, ka mazliet vairāk nekā 90% – deviņi no desmit – Baltijas iedzīvotāju dzimumu līdztiesību uzskata par svarīgu vērtību un vēlas dzīvot līdztiesīgā sabiedrībā.
“Izteikti svarīgāk dzimumu līdztiesību uztver sievietes vecumā no 18 līdz 29 gadiem. Savukārt visskeptiskāk to, ka ir jābūt dzimumu vienlīdzībai, uztver vīrieši vecumā no 50 gadiem un uzņēmumu vadītāji,” klāstīja socioloģe.
Taču Baltijas valstu iedzīvotāji atzīst, ka reālā situācija dzimumu līdztiesības jautājumos vēl ir tālu no vēlamās. Uz jautājumu, vai, jūsuprāt, sieviešu un vīriešu tiesības Latvijā/ Lietuvā/ Igaunijā ir vienlīdzīgas, piemēram, ģimenē, darbā, karjeras izaugsmē, atalgojumā, tikai apmēram puse respondentu Latvijā un Igaunijā piekrīt, ka sievietēm un vīriešiem ir vienādas tiesības. Izteikti zemāks procents – tikai 40% – piekrītoši ir atbildējuši Lietuvā.
L. Ezera uzsvēra, ka liela atšķirība atbildēs pastāv starp abiem dzimumiem: 63% vīriešu norādīja, ka pastāv dzimumu līdztiesība arī reālajā dzīvē. Taču tā domā tikai 32% aptaujātās Baltijas valstu sievietes.
Vislielākā diskriminācija bērnu audzināšanā un atalgojumā
Ielūkojoties dažādās jomās – politikā, profesijas izvēlē, karjerā, bērnu audzināšanā, atalgojumā u. c. – var secināt, ka iedzīvotāji kritiski vērtē vienlīdzības iespējas. Viņuprāt, visaugstāk vienlīdzīgu iespēju abiem dzimumiem ir darbojoties politikā (59%) un profesijas izvēlē (58%). Savukārt visnevienlīdzīgākās iespējas ir darba atalgojuma un bērnu audzināšanas jomā – attiecīgi 42% un 47%.
Uz jautājumu, vai bieži jums ir nācies saskarties ar dzimumu nevienlīdzību, Latvijā piekrītoši atbildēja 30% vīriešu un 76% sieviešu. Savukārt Igaunijā tie attiecīgi ir 27% un 78%, bet Lietuvā – 39% un 81%. Šie rādītāji ir augsti attiecībā uz sieviešu diskrimināciju, piemetināja L. Ezera.
Zemāka samaksa par vienu un to pašu darbu
Kur tieši parādās dzimumu diskriminācija? Iedzīvotāji visvairāk saskārušies ar nevienlīdzību atalgojumā, saņemot zemāku samaksu par vienu un to pašu darbu, meklējot darbu, kā arī mājās un ģimenē, liecina pētījuma dati.
Retāk nevienlīdzīga attieksme darba samaksā sastopama medicīnas iestādēs un finanšu institūcijās, piebilda pētniece.
Vairākums Baltijas valstu iedzīvotāju uzskata, ka dzimumam nav nozīmes, lai ieņemtu kādu amatu – 88% aptaujāto uzskata, ka vienlīdz atbilstošas profesijas ir gan sievietēm, gan vīriešiem. Tomēr daļa respondentu – katrs piektais – uzskata, ka vadošie amati, piemēram, augstākā līmeņa vadītājs lielā vai vidējā uzņēmumā, ir vairāk piemērotāki vīriešiem.
Kā atbilstošāka profesija sievietēm tika norādīts zemākā vai pirmā līmeņa vadītāja amats.
Kas piemērotāks vadītāja amatam
Pētījums rāda, ka īsti nav pamata uzskatīt, kāpēc kāds dzimums ir piemērotāks vadītāja amatam, skaidroja L. Ezera. Aptaujā respondenti vienlīdzīgi novērtējuši abu dzimumu vadītāju rūpes par uzņēmuma izaugsmi.
Savukārt augstākas prasmes sievietei – vadītājai – ir pozīcijās: godīgums un cieņa kā vērtība, rūpes par darbinieku labklājību, darbinieka stipro pušu pamanīšana, atgriezeniskās saites sniegšana, darbinieka izaugsmes veicināšana un izcilas komandas vadības prasmes.
Stereotipi joprojām dzīvi
Diemžēl stereotipi par dzimumu lomu sabiedrībā joprojām ir samērā augsti. 41% respondentu uzsvēra, ka sievietēm ir jāvelta vairāk laika bērnu audzināšanai nekā vīriešiem. Savukārt 33% domā, ka sievietes galvenā loma ir rūpēties par mājokli un ģimeni. Apmēram trešdaļa (31%) atbildētāju uzskata, ka vīriešiem ir spēcīgāka loģiskā domāšana nekā sievietēm, bet 30% secina, ka vīrieša galvenā loma ir pelnīt naudu. Satraucoši, bet 29% norāda, ka vīrietim ir jāpelna vairāk nekā sievietei.
“Stereotipi uz vīriešiem izdara spiedienu materiālā nodrošinājuma ziņā, lai gan viņi vairāk laika vēlētos veltīt ģimenei,” secināja L. Ezera. “Turklāt uzskats, ka vīrietim ir jāpelna vairāk nekā sievietei un ka sievietes galvenā loma ir bērnu audzināšana un gādība par māju, izteiktāka ir Latvijā.”
Latvijā darba samaksas starpība – 14,6%
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) eksperte izglītības, nodarbinātības un sociālās drošības jautājumos Linda Romele uzsver, ka, runājot par dzimumu diskrimināciju, visbiežāk jautājums tiek saistīts ar darba samaksu.
2020. gadā LBAS sadarbībā ar socioloģisko pētījumu centru SKDS veikusi aptauju, kur viens no jautājumiem bija, vai respondents ir saskāries ar dzimuma diskriminācijas gadījumiem savā darba dzīvē. No visiem respondentiem visvairāk (2,1% no visiem respondentiem) to bija izjutuši, saņemot mazāku atalgojumu par tādu pašu darbu nekā pretējā dzimuma kolēģis. No 2,1% respondentu 78% bija sievietes un 22% – vīriešu.
Arī Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka pandēmijas laikā – 2021. gadā – sieviešu stundas vidējā bruto darba samaksa bija par 14,6% mazāka nekā vīriešu. Salīdzinot ar 2020. gadu, plaisa starp sieviešu un vīriešu stundas vidējo atalgojumu samazinājās par 7,7 procentpunktiem (bija 22,3%).
Savukārt Labklājības ministrijas izstrādātajā plānā par sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu tiesību un iespēju veicināšanu 2021.–2023. gadam norādīts, ka mērķis ir panākt, lai sieviešu un vīriešu darba algas atšķirība 2024. gada sākumā nepārsniegtu 14,1%.
Saskaņā ar Darba likuma 7. panta pirmo daļu ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu. “Tas nozīmē, ka nav pieļaujama diskriminācija neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem,” uzsver L. Romele.
Savukārt pētījuma “Darba apstākļi un riski Latvijā” dati, analizējot datus pēc dzimuma, redzams, ka kopumā 2018. gadā sievietes (89,2%) bija apmierinātākas ar darba apstākļiem nekā vīrieši (84,6%).
Priekšlikums par darba samaksas pārredzamību
“Vienlīdzīga darba samaksa ir arī viens no Eiropas Savienības (ES) darbības pamatprincipiem, kuri nostiprināti ES līgumā,” uzsver L. Romele. “Taču tas joprojām ir izaicinājums lielākajā daļā ES valstu.” 2020. gadā ES vidējā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība bija 13%, liecina informācija Eiropas Parlamenta mājaslapā.
Eiropas Komisija ir nākusi klajā ar Eiropas Parlamenta un padomes Direktīvas priekšlikumu par to, lai ar darba samaksas pārredzamības un izpildes mehānismu palīdzību nostiprinātu principa, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu, piemērošanu.
Priekšlikumam par darba samaksas pārredzamību būtu jāmazina nevienlīdzīga darba samaksa starp vīriešiem un sievietēm par vienlīdzīgas vērtības darbu ar vienlīdzīgiem nosacījumiem.
Viens no direktīvas pienesumiem ir ziņošana par nodarbināto sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirību, skaidro L. Romele. Pašreizējā redakcijā ir noteikts, ka jāziņo ir visiem uzņēmumiem, t.i., darba devējiem, kuri nodarbina vismaz 250 darbiniekus – tātad tas attiecas uz lielajiem uzņēmumiem. Jāziņo būtu par darba samaksas atšķirībām dažādos griezumos, piemēram, par darba samaksas atšķirību starp visām nodarbinātajām sievietēm un vīriešiem, mediānās darba samaksas atšķirību starp visiem nodarbinātajiem utt.
Taču arodbiedrības nepiekrīt direktīvā norādītajam nodarbināto skaitam 250 un uzstāj, ka ziņošanai būtu jāattiecas uz visiem uzņēmumiem, kuri nodarbina vairāk nekā 50 darbiniekus, pretējā gadījumā tiek izslēgti daudzi uzņēmumi. Šai prasībai piekrīt arī Latvijas arodbiedrības.
Var celt prasību tiesā
Darba likuma 60. panta pirmā daļa noteic, ka darba devējam ir pienākums noteikt vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu.
Savukārt šā panta trešā daļa nosaka: Ja darba devējs pārkāpis šā panta pirmās daļas noteikumus, darbinieks var celt prasību tiesā triju mēnešu laikā no dienas, kad viņš uzzināja vai viņam vajadzēja uzzināt par šā panta pirmās daļas noteikumu pārkāpumu.
"Diskriminācijas izpratnē trīs mēneši ir pārāk īss termiņš, jo darbinieks var nezināt, ka ir izmaksāta nevienlīdzīga darba samaksa. Nereti to uzzina, tikai izbeidzot darba tiesiskās attiecības, un tad jau ir par vēlu,” tā LBAS pārstāve.
