Saskatīt ne tikai nabadzību, bet arī tos, kam jāpalīdz

Valsts kontrole (VK) 2019. gadā veiktās revīzijas materiālus publisko situācijā, kad atrašanās un nonākšana trūkumā kļuvusi īpaši aktuāla – pieticīgu ienākumu valstī, kurā lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo no algas līdz algai, no pensijas līdz pensijai, no pabalsta līdz pabalstam, krīzē atklājas, kā darbojas sociālās drošības tīkli un cik tie ir vāri, ja atbalsts lielākoties ir mazu naudiņu veidā.

Minimālā ienākuma līmeņa notekšana – pusdarītā stadijā

Liela daļa VK ziņojuma ir atvēlēta koncepcijai par minimālā ienākuma līmeni. Tajā uzsvērts, ka vienīgais koordinējošais rīcībpolitikas dokuments, kas pašlaik aptver veicamās darbības nabadzības riskam visvairāk pakļauto iedzīvotāju sociālās situācijas uzlabošanai, ir Labklājības ministrijas (LM) 2014. gadā izstrādātā koncepcija par minimālā ienākuma līmeni, ar kuru bija plānots noteikt metodoloģiski pamatotu un sociālekonomiskajai situācijai atbilstošu minimālā ienākuma līmeni, kas būtu atskaites punkts sociālās drošības sistēmas noteiktā valsts un pašvaldību atbalsta piešķiršanai iedzīvotājiem ar viszemākajiem ienākumiem.

Tomēr koncepcijas ieviešanas plāns 2020.–2021. gadam, kura izstrādei un apstiprināšanai bija nepieciešami gandrīz pieci gadi, paredz tikai atsevišķu atbalstu apmēru palielināšanu, turklāt nesaistot tos ar definēto minimālā ienākuma līmeni – 40% apmērā no ienākumu mediānas, kas 2020.–2021. gadā ir 198 eiro pirmajai personai mājsaimniecībā un 139 eiro nākamajām personām mājsaimniecībā. Tāpēc pašlaik koncepcijā paredzētais minimālā ienākuma līmenis ir tikai teorētiski aplēsts lielums, kas personai negarantē noteiktu ienākumu līmeni – vai nu no ienākumiem, vai no valsts vai pašvaldību atbalsta sistēmas, ja personas ienākumi to nesasniedz, norāda VK. Savukārt valdība koncepcijas ieviešanas plānam 2020.–2021. gadam atvēlēja trešo daļu no plānotā finansējuma, paredzot vien atsevišķu atbalstu palielināšanu.

Nabadzības mazināšanai – ne tikai pabalsti vai atkal pabalsti?

Latvijā 2018. gadā nabadzības riskam bija pakļauta gandrīz ceturtā daļa jeb 434 tūkstoši iedzīvotāju. Nabadzības riska indekss rāda, cik procentu iedzīvotāju ienākumi nesasniedz nabadzības riska slieksni (2018. gadā Latvijā tas bija 409 eiro mēnesī). Salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm Latvija vairākos rādītājos nav sasniegusi pat vidējo līmeni (21,9%). Zemākais nabadzības vai sociālās atstumtības riska indekss ES valstīs (2017. gadā) bija Čehijā, Slovēnijā, Slovākijā, Somijā, Nīderlandē un Dānijā – no 12,2% līdz 17,4%, savukārt augstākais: Latvijā, Grieķijā, Bulgārijā un Rumānijā – no 28,4% līdz 32,8%.

Sociālās iekļaušanas politika, jo īpaši nabadzības mazināšanā, ir koordinējošā politika, kas tiek īstenota ne tikai ar LM politiku – bezdarba mazināšanu, valsts sociālajiem pabalstiem, sociālo palīdzību un sociālo apdrošināšanu, kā arī vienlīdzīgām iespējām personām ar invaliditāti –, bet arī ar nodokļu, izglītības, veselības, ekonomikas u. c. politikām, uzsver VK.

Revidentu ieskatā vairāki nodokļu pasākumi pat darbojas pretēji valsts izvirzītajam mērķim nabadzības mazināšanai, jo aizvien vēl ir paredzēti atviegloti nodokļu režīmi (mikrouzņēmumu nodokļa režīms, pašnodarbinātās personas, autoratlīdzības saņēmēji un patentmaksas maksātāji), kas pieļauj valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas par šajos nodokļu režīmos nodarbinātajiem veikt mazākā apmērā vai tikai noteiktos gadījumos. Šajos režīmos nodarbinātie mazo valsts sociālo iemaksu dēļ ir pakļauti nabadzības riskam gan darbnespējas gadījumā, gan sasniedzot pensijas vecumu, tā palielinot arī kopējo nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaitu valstī, prognozē VK.

Tāpēc iespējamie risinājumi būs jāmeklē valsts sociālo pabalstu vai sociālās palīdzības politikā, palielinot arī šīm politikām nepieciešamo finansējumu un samazinot pieejamo atbalstu tām sociālās atstumtības riskam pakļautajām personām, kuru iespējas gūt ienākumus ir ierobežotas.

Kur ir nabadzība

Revidenti vērš uzmanību, ka, veidojot un uzraugot ar sociālās iekļaušanas politiku saistītās nozaru politikas, atbildīgajām institūcijām ir nepieciešami arī pareizi un pilnīgi dati par nabadzības riskam pakļautajām personām. Latvijā ir definētas nabadzības un/vai sociālās atstumtības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas, taču daļa no tām – tikai teorētiski, jo netiek iegūti dati par to nabadzības un/vai sociālās atstumtības risku.

Lai gan galvenais informācijas avots, no kura pašlaik ir iespējams iegūt datus par nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļautajām personu grupām, ir EU-SILC [Eiropas Savienības statistika par ienākumiem un dzīves apstākļiem] apsekojums, revidenti norāda, ka tas nav pietiekams datu avots, lai iegūtu informāciju par faktisko personu skaitu, kuras ir pakļautas nabadzības riskam, un par visām grupām, jo apsekojuma izlase veido 0,4% no kopējā iedzīvotāju skaita valstī.

Nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto 13 iedzīvotāju grupu uzskaitījums Latvijā pirmo reizi tika izveidots jau vairāk nekā pirms 15 gadiem, kad Latvija gatavojās iestāties ES, jo viens no ES nosacījumiem bija valsts apņemšanās risināt nabadzības un sociālās atstumtības jautājumus.

Revīzijā ir sniegts apkopojums par šādām grupām, izmantojot arī pašlaik pieejamos datu avotus:

VK ziņojumā atsevišķi un pilnīgāk ir apkopota informācija par personām ar invaliditāti, arī par visiem valsts un pašvaldību informācijas sistēmās uzkrātajiem ienākumiem – gan no algota darba, gan no piešķirtajām pensijām un valsts un pašvaldību piešķirtajiem pabalstiem. Analizējot iegūto pārskatu, konstatēts, ka ļoti būtiski atšķiras personu ienākumi, ja persona ir nodarbināta. Tā 2018. gada decembrī:

• no personām ar I invaliditātes grupu bija nodarbināti 4% personu, to kopējie ienākumi vidēji bija 1098,48 eiro mēnesī. Savukārt to personu vidējie ienākumi, kuras nebija nodarbinātas, bija 461,46 eiro;
• no personām ar II invaliditātes grupu bija nodarbināti 20% personu, to ienākumi vidēji bija 1012,90 eiro. Savukārt to personu vidējie ienākumi, kuras nebija nodarbinātas, bija 299,71 eiro;
• no personām ar III invaliditātes grupu bija nodarbināti 43% personu, to ienākumi vidēji bija 979,62 eiro. Savukārt to personu ienākumi, kuras nebija nodarbinātas, bija tikai 268,33 eiro.

2018. gada decembrī 56% personu ar invaliditāti ienākumi bija zem 400 eiro, t. i., zem aptuvenā nabadzības riska sliekšņa, secina VK.

Nodokļu reforma ģimenēm ar bērniem līdzējusi maz

Lai gan valstī tiek īstenoti dažādi pasākumi, kas kopumā uzlabo ģimeņu materiālo stāvokli, tomēr vairums no tiem attiecas uz visām ģimenēm ar bērniem, neparedzot īpašu atbalstu tām ģimenēm, kuras visvairāk pakļautas nabadzības riskam.

VK ziņojumā izklāsta, ka minimālā ienākuma līmeņa plāna izstrādei izveidotā darba grupa ir apzinājusi valsts un dažus pašvaldību nodrošinātos atbalsta veidus. Diskusijās ir izskanējuši arī priekšlikumi noteiktus pabalstus piešķirt tikai nabadzības un/vai sociālās atstumtības riskam pakļautajām personām (piemēram, universālo ģimenes valsts pabalstu par pirmo bērnu maksāt tikai sociālā riska ģimenēm) un/vai noteiktam pabalstam piešķirto finansējumu izlietot mērķtiecīgāku pabalstu/pakalpojumu ieviešanai (piemēram, universālam bērna kopšanas pabalstam no bērna pusotra līdz divu gadu vecumam paredzēto finansējumu novirzīt atbalsta ieviešanai tiem vecākiem, kuru bērniem nav pieejama pirmsskolas izglītības iestāde). Tomēr darba grupa reālas reformas nav iniciējusi un nav ierosinājusi reformēt pat tādus pabalstus, kas darba grupas ieskatā jau pašlaik nerisina mērķgrupas vajadzības.

Paredzētais minimālā ienākuma līmenis ir tikai teorētiski aplēsts lielums, kas personai negarantē noteiktu ienākumu līmeni.

VK revīzijā ir analizējusi arī nodokļu reformas ietekmi uz ģimenēm ar bērniem, secinot, ka paaugstinātais ienākuma nodokļa atvieglojums par apgādībā esošām personām sniedz labumu ģimenēm, kuru ienākumi pārsniedz nabadzības riska slieksni, kas 2018. gadā bija 409 eiro. Līdz ar to reformai nav ietekmes uz nabadzības riskam pakļauto personu skaita samazināšanu valstī.

Ienākumu nevienlīdzības šķēres

Lai uzraudzītu sociālās iekļaušanas politiku, tiek izmantoti arī indikatori, kas raksturo ienākumu nevienlīdzību, ar ko tiek saprasta nevienlīdzīga ienākumu pārdale starp iedzīvotājiem. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijā 2018. gadā turīgāko iedzīvotāju ienākumi bija 6,5 reizes augstāki par trūcīgāko iedzīvotāju ienākumiem, bet 2017. gadā – 6,8 reizes. Vēl augstāka ienākumu starpība no ES dalībvalstīm 2017. gadā bija tikai Lietuvā, Rumānijā un Bulgārijā.

Mērķētas atbalsta sistēmas administrēšanai ir nepieciešami ievērojami resursi. Tomēr revidenti uzsver, ka Latvijā ienākumu testēta un sociālās vajadzībās balstīta atbalsta sistēma jau ir izveidota pašvaldību sociālajos dienestos un ik gadu tai tiek izlietoti vismaz 37,697 miljoni eiro, jo, piešķirot trūcīgas un maznodrošinātas ģimenes (personas) statusu un pašvaldību nodrošinātos sociālās palīdzības pabalstus vai sociālos pakalpojumus, pašvaldībām ir pienākumus izvērtēt personu ienākumus un materiālo stāvokli, kā arī sociālās vajadzības.

Tāpēc VK ieskatā nākotnes izaicinājums valstij būs izšķiršanās, vai saglabāt universālo pabalstu sistēmu, apzinoties, ka pašreizējo pabalstu palielināšanu un/vai jaunu pabalstu ieviešanu būtiski ierobežo finanšu resursu trūkums, vai arī pamazām ieviest ienākumos un/vai noteiktās sociālās problēmās testētu un vajadzībās balstītu atbalsta sistēmu, kas mērķēta uz personām, kurām atbalsts ir visvairāk nepieciešams.

Pēc revidentu domām, ja netiks veikti kompleksi pasākumi nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju vajadzību risināšanai, būtiski uzlabojumi nav sagaidāmi.

LM: atbalsts jāpalielina, bet jārespektē arī centieni gūt ienākumus

Labklājības ministrija, atzinīgi novērtējot VK veikto lietderības revīzijā, piekrīt vairākiem secinājumiem, arī tam, ka izvērtējums par valsts un pašvaldību nodrošināto atbalstu dažādām iedzīvotāju grupām ir būtisks, lai izdarītu secinājumus par izlietotā finansējuma un sniegtā atbalsta mērķētību un vērtētu pašreizējā atbalsta pārskatīšanas nepieciešamību.

Taču ministrija piesardzīgi vērtē VK ierosinājumu likvidēt universālos pabalstus, to vietā ieviešot ienākumos testētu pabalstu sistēmu, kas mērķēta tikai uz tiem, kuriem tas vairāk ir nepieciešams. LM ieskatā šāda sistēma var samazināt cilvēku motivāciju uzlabot savu finansiālo situāciju, veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas un uzrādīt patiesos ienākumus. Tādēļ valsts atbalstam ir jābūt tādam, lai iedzīvotājs joprojām būtu motivēts iesaistīties darba tirgū ar mērķi gūt pastāvīgus un patstāvīgus ienākumus un lai mazinātos viņa atkarība no valsts un pašvaldību pabalstiem.