Ar vairāk nekā 250 000 biedru un vēl lielāku atbalstītāju skaitu gan Latvijā, gan trimdā Trešās atmodas sākumposmā radītajai sabiedriski politiskajai organizācijai cīņā par demokrātiskas un neatkarīgas valsts atgūšanu izdevās saliedēt gandrīz visus latviešu nacionālās atbrīvošanās idejas piekritējus un grupējumus, kā arī Latvijas etnisko minoritāšu kultūras biedrības.
“Pirms 30 gadiem Latvija bija visvairāk rusificētā, sovjetizētā, kolonizētā un, iespējams, visreakcionārāko Maskavas vietvalžu pārvaldītā republika Baltijā,” apstākļus pirms LTF dibināšanas raksturo pirmais LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns. “Te bija iedēstīts un baisi sakuplojis PSRS Baltijas kara apgabala štābs ar milzu armijas kontingentu, Vissavienības militārajām rūpnīcām un kara bāzēm. Tāpēc vienotas, labi organizētas Latvijas Tautas frontes nodibināšanos vienā gadā ar igauņu Tautas fronti (“Rahvarinne”) un Lietuvas pārbūves kustību “Sajūdis” var dēvēt par Baltijas brīnumu, par latviešu tautas lielāko veiksmi ceļā uz savas valsts atgūšanu.”
Daudzas no LTF dibināšanas kongresā izskanējušajām domām nav zaudējušas nozīmi vēl šobaltdien. “Būsim reālisti. (..) Vairīsimies no jauna pašapmāna (..). Neklupsim pār gadu desmitiem kultivēto primitīvo priekšstatu, ka galvenais – daudzmaz sakārtot ekonomiku un politiku. Tā ētika jau kaut kā pienāks klāt. Nepienāks. Arī pieņemot vislabākos ekonomiskos risinājumus, mēs kā cilvēki apjukuši paliksim stāvam to pašu senseno eksistenciālo jautājumu priekšā. Mums jāsaprot, ka lietu kārtība ir pretēja. Sāksim strādāt pie savas iekšējās daļas, cīnīsimies par to, jo vienīgi iekšēji sakārtoti, brīvi cilvēki spēs radīt sakārtotu, brīvu sabiedrību. Ja gribēsim pārlēkt tam pāri, nesakārtotība tikai vairosies,” vēsturiskajā dienā sacīja mācītājs Juris Rubenis.
Tikmēr viens no Atmodas kustības iedvesmotājiem dzejnieks Jānis Peters savā referātā uzsvēra brīvības piedalīties vēlēšanās nozīmi: “Vēlēšanas un vienīgi vēlēšanas, kas notiks pēc tautas gribas, likvidēs līdzšinējo praksi – ļaut izvirzīties cilvēkiem pēc negatīvās izlases principa, kad amatus ieņēma karjeristi, lišķi, kukuļņēmēji un, kā rāda dažu republiku un pat centra piemēri, pat kriminālnoziedznieki, kuri jau ir nokļuvuši un vēl turpina nokļūt uz apsūdzēto sola.”
Lai gan šķiet, ka nekas daudz nav mainījies, dzejnieka vārdi ir kā atgādinājums tam, ka neatkarīgi no labklājības līmeņa, politiskā režīma vai valdošās ideoloģijas nemainīga ir cilvēka daba. Ja valsts pamatā nav tautai dārgas vērtības, tā lemta agrākam vai vēlākam izirumam, kā tas notika ar okupācijas režīmu. Gribētos cerēt, ka neatkarīgas Latvijas pamatā tādas ir un mēs, svinot brīvas valsts simto gadskārtu, esam gatavi to sargāt un attīstīt ar līdzvērtīgu degsmi, bet jau ar lielāku demokrātijas pieredzes bagāžu nekā pirms 30 gadiem.
Tāpēc ir vērts paturēt prātā vēl kādu LTF kongresā paustu atziņu, kuras autors ir žurnālists un tobrīd laikraksta “Padomju Jaunatne” galvenais redaktors Andrejs Cīrulis: “Mēs nedrīkstam visai Latvijai, visai pasaulei parādīt, ka mums it kā pēkšņi trūkst ideju, ka pēkšņi trūkst vienotības. Neaizmirsīsim, ka par mūsu ķildām priecājas (..) mūsu ienaidnieki, viņi līksmo, noskatoties, kā mēs šeit skaldām matus.”
Publikācijā izmantoti tīmekļvietnē www.Barikopedija.lv pieejamie materiāli.
Foto no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja arhīva
