65 procenti pilsētas teritorijas - uzņēmējiem
Liepājas speciālās ekonomiskās zonas (SEZ) kopējā platība šobrīd ir 3739 ha jeb aptuveni 65% no visas pilsētas teritorijas. Ņemot vērā, ka Latvijas trešajā lielākajā pilsētā dzīvo ap 82 000 cilvēku, tas ir daudz. Daudz, salīdzinot ne tikai ar Rēzekni, kur liela daļa SEZ atrodas ārpus pilsētas robežām, bet arī ar Ventspils un Rīgas brīvostām, kur, kā liecina pats nosaukums, industriālās teritorijas galvenokārt orientētas uz ostām vai atrodas to tiešā tuvumā.
Liepājas osta ar 370 ha sauszemes un 810 ha akvatorijas ir tikai viena no SEZ teritorijām. Paralēli tai ir vairākas industriālās teritorijas pilsētā ar kopējo platību 542,7 ha. Vienā no tām – bijušajā gaļas kombinātā – tagad izveidots industriālais parks "Liepājas biznesa centrs". Ekonomiskajā zonā ietilpst arī Liepājas starptautiskā lidosta ar teritoriju 251 ha, kas ir otra lielākā Latvijā un kur tuvākajā laikā iecerēta vērienīga rekonstrukcija. Tomēr vislielākās platības (1763 ha), kas paredzētas uzņēmējdarbības attīstībai, atrodas bijušajā PSRS militārajā bāzē jeb Karostā.
Pašlaik Liepājas SEZ darbojas 34 uzņēmumi, kuru kopējais apgrozījums pērn bija vairāk nekā 90,6 miljoni latu, bet attīstībā investēts ap 9 miljoniem. Tiesa, ne visas no minētajām SEZ teritorijām ir uzņēmēju vienādi apdzīvotas. Visintensīvāk saimnieciskā darbība notiek ostā, kur strādā 18 SEZ uzņēmumi, kas pārsvarā nodarbojas ar kravu pārvadājumiem un loģistikas biznesu. 13 uzņēmumi, galvenokārt ar Skandināvijas valstu kapitālu, savu mājvietu atraduši jau pieminētajā biznesa centrā. Pārējie darbojas citās pilsētas industriālajās teritorijās.
"Liepāja sev izvirzījusi jaunu mērķi – pilsētas piejūras parkā daudz aktīvāk pievērsties kurortoloģijai."
Karosta, kurā pilsētas jaunajā ģenerālplānā nākotnē paredzētas vislielākās ražošanai potenciāli izmantojamās platības, šobrīd investorus interesē vismazāk. Tam ir vairāki skaidrojumi. Šī teritorija atrodas atstatus no pārējās pilsētas, tajā nekad nav tikusi attīstīta civilā rūpniecība, tātad nav tam nepieciešamo tradīciju, nedz arī tūlītēji ražošanā izmantojamas infrastruktūras. Turpat piecdesmit gadus tā bijusi slēgta padomju kara flotes militārā pilsētiņa. Tātad – pilsēta pilsētā.
Gan Liepājas domes priekšsēdētājs un Liepājas SEZ valdes priekšsēdētājs Uldis Sesks, gan Liepājas SEZ pārvaldnieks Guntars Krieviņš negrib zīlēt kafijas biezumos, minot, kāda patlaban izskatītos Liepāja, ja 1996.gadā, kad cits pēc cita bija bankrotējuši vai darbu pārtraukuši gandrīz visi lielie uzņēmumi, kas ar darbu nodrošināja pilsētniekus, nebūtu radusies ideja par Liepājas SEZ izveidošanu un 1997.gada 18.martā netiktu pieņemts Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likums.
U.Sesks pat atzīst, ka, iespējams, tieši SEZ izveidošana, kas ne tikai pavēra jaunas iespējas, bet arī solīja jaunus izaicinājumus bija viens no iemesliem, kāpēc viņš 1997.gadā piekritis uzņemties pilsētas mēra amatu: "Mums vismaz parādījās kaut kāds cerības stariņš, kaut kāds pamats, uz kā sākt attīstīt pilsētu. Daudzi jau aizmirsuši, ka nesenā 2008.gada krīze nebija salīdzināma ar to, ko mēs piedzīvojām 1995.gadā."
Un viņa teiktais apstiprina tikai to, ka visām četrām Latvijas brīvajām ekonomiskajām teritorijām – Rēzeknes SEZ un Liepājas SEZ, kā arī Ventspils un Rīgas brīvostai – ir sava vēsture un savi rašanās priekšnosacījumi. Liepājai tie sniedzas turpat septiņus gadsimtus senā pagātnē, kad 1263.gadā pirmo reizi rakstos minēta bīskapam piederošā Līvas osta.
Osta, kurā atspoguļojas laiks
Diemžēl Līvas upe laiku pa laikam ir mainījusi savu grīvu, bet osta, tai piemērodamās, – savu atrašanās vietu. Līdz beidzot 1640.gadā upe aizsērēja pavisam un pilsēta palikusi bez ostas. Tomēr, pateicoties saimnieciskās dzīves uzplaukumam, jau tā paša gadsimta beigās tika uzsākta jaunas ostas izbūve. Tās projektu 1697.gada augustā apstiprināja pats Polijas karalis Sigismunds Augusts, un tā paša gada 3.oktobrī sākās darbi, iedzenot pirmo pāli tagadējā Tirdzniecības kanāla rajonā.
1700.gadā ostu apmeklēja jau ap 100 kuģu. No Liepājas eksportēja labību, kokmateriālus, ādas un dažādas lauksaimniecības preces, bet importēja sāli, siļķes, celtniecības materiālus un metālizstrādājumus.
Pēc Kurzemes hercogistes pievienošanas Krievijas impērijai ostā būtiskas izmaiņas nenotika. Kaut arī simts gadus vēlāk to padziļināja un uzcēla loču torni, tajā ienākošo kuģu skaits pārāk strauji neauga, 1841.gadā sasniedzot vien ap 300.
Tikai 1858.gadā tika izstrādāts ostas paplašināšanas un rekonstrukcijas plāns, kura realizācija sākās 1861.gadā. Atjaunošanas laikā pagarināja molus, ostas kanāla malās izbūvēja krastmalas, un kuģu ceļa dziļums sasniedza 6,4 metrus.
1868.gadā sāka darboties Liepājas bāka, kas strādā vēl šodien. Bāka būvēta no čuguna konusiem, kas izgatavoti Liepājā A.Meinharda čuguna lietuvē, bet bākas lukturis tika atvests no Anglijas.
Ar Liepājas-Romnu dzelzceļa līnijas atklāšanu 1871.gadā sākās jauns Liepājas ostas un pilsētas attīstības posms. XIX gs. 80.gados izraka un izbūvēja Ziemas ostu un Ziemeļu un Dienvidu preču stacijas, kur apkalpoja 300 vagonu dienā.
Vislielākie darbi ostas izbūvē notika laikā no 1891.gada līdz 1904.gadam. Toreiz izbūvēja Karostas kompleksu, kurā ietilpa jauns ostas kanāls, kuģu remontbāze ar sausajiem un peldošajiem dokiem, remontdarbnīcām un izgriežamais (tagad O.Kalpaka) tilts. Molu un viļņlaužu būvei izmantoja 12 000 betona bluķu, 114 000 kubikmetru akmens, 80 000 tonnu cementa, kā arī desmitiem tūkstošu tonnu smilšu un granti.
Ostas moli un viļņlauži saglabājušies toreizējā izskatā un kalpo vēl šodien, izņemot 1997.gadā kapitāli izremontēto Dienvidu molu. Bet ostas dziļums pēc izbūves sasniedza 9-10 metrus. Līdz ar to 20.gadsimta sākumā Liepāja bija viena no piecām lielākajām Krievijas impērijas ostām, tūlīt aiz Pēterburgas, Odesas, Tallinas un Rīgas. Galvenās eksportpreces bija labība, kokmateriāli un dažādi lauksaimniecības produkti. Imports bija ievērojami mazāks, un caur Liepājas ostu ieveda sāli, minerālmēslojumu, metālu un metālizstrādājumus, mašīnas, akmeņogles, kokvilnu, koloniālpreces.
Tomēr par ostas nozīmi pilsētas attīstībā visuzskatamāk liecina fakts, ka pēc 1865.gada līdz Pirmā pasaules kara sākumam, desmitkāršojoties ostā ienākušo kuģu skaitam, desmitkāršojās arī pilsētas iedzīvotāju skaits, 1914.gadā sasniedzot 100 tūkstošus, kas ir vairāk nekā pašlaik.
Pilsēta, kurā piedzimst ne tikai vējš
Padomju laikā osta pamazām nonāca PSRS Kara flotes rīcībā. Tiesa, to izmantoja arī vietējie zvejnieku kolhozi, tomēr brīžos, kad jūrā devās karakuģi vai zemūdenes, civilā osta tika slēgta. Pēc neatkarības atjaunošanas līdz brīdim, kad militāristi pameta Latviju, civilajai pārvaldei vēl labu laiku nācās sadzīvot ar militāristiem. Vienīgi, kā stāstījuši to dienu liecinieki, tad krievu jūrniekiem jau nācies respektēt civilās ostas kapteiņa rīkojumus, lai gan darījuši viņi to nelabprāt.
"Ekonomiskā situācija pilsētā pēc neatkarības atgūšanas nebija tā labākā," atceras Liepājas SEZ pārvaldnieks Guntars Krieviņš. Daudzi no lielajiem Liepājas uzņēmumiem strādājuši PSRS tirgum vai armijas vajadzībām. Savukārt militāristi ostu pametuši ar sagrautu infrastruktūru, izpostītām piestātnēm, bet akvatorijā bija pamesti nogrimuši kuģi un zemūdenes. Armijas atstātais mantojums ir aktuāls joprojām, jo, kā stāsta SEZ sabiedrisko attiecību speciāliste Līga Ratniece-Kadeģe, vēl šopavasar Karostas kanāla akvatorijā atrasti un no ūdens izcelti vairāki lādiņi. Par laimi, mācību.
"Liepājas SEZ kapitālsabiedrības kopā nodarbina 1600 cilvēku."
Diemžēl tās nebija vienīgās problēmas. Ne mazāk grūti, kā sakopt pašu ostu, pēc 40 gadu izolācijas bija piesaistīt tai kravas. Ne velti, kā atceras Uldis Sesks, toreiz arī radies apzīmējums "ekonomiski depresīvs reģions". Un sākumā to attiecināja nevis uz Latgali, kā pašlaik, bet tieši uz Liepāju.
"Virkne lielo uzņēmumu, kā "Lauma", mašīnbūves rūpnīca, gaļas kombināts, kuros tika nodarbināti simtiem cilvēku, pēkšņi vienā mirklī palika tukši," turpina Liepājas SEZ pārvaldnieks. "Ēkas saglabājās, bet infrastruktūru mēģināja nozagt vai pārdot. Savukārt valstij nebija tādu līdzekļu, lai mums palīdzētu. Nevar jau teikt, ka nekas netika darīts, bet šīs aktivitātes bija ierobežotas."
Tāpēc arī dzima ideja piesaistīt līdzekļus pašiem, un tās nozīmību šodien iespējams novērtēt tikai uz šī pagātnes fona. Jo risinājumi, kā saka SEZ pārvaldnieks Guntars Krieviņš, bija tikai divi – nojaukt pamestās rūpnīcas un sakārtot pilsētvidi ap tām vai arī mēģināt sākumā piesaistīt šīm teritorijām vietējos uzņēmējus, bet pēc tam strādāt Rietumu virzienā.
Ņemot vērā, ka Liepāja bija pirmā Latvijā, kur izveidoja speciālo ekonomisko zonu, pieredzes nevienam nebija. Toties bijis skaidrs mērķis – atjaunot pilsētā rūpniecību, bet stratēģiskos partnerus liepājnieki meklēja Skandināvijas valstīs. Ne velti pašlaik ekonomiskajā zonā ir tik daudz dāņu un zviedru uzņēmumu.
Jau 1997.gada otrajā pusē ar Dānijas valdības atbalstu rekonstruēts Dienvidu mols, kas palielināja kravu plūsmu, bet pirmais ārvalstu uzņēmums – dāņu "Pumac" –Liepājā ienāca 1999.gadā.
To, kā tikuši piesaistīti investori, atceras U.Sesks: "Mēs paši braucām uz Dāniju, staigājām pa uzņēmumiem, rādījām un stāstījām par Liepāju, par tās priekšrocībām un nodokļu atlaidēm ekonomiskajā zonā. Rādījām pieciem, desmit, divdesmit… Beigās atbrauca viens. Tā mēs dabūjām tam maisam galu vaļā. Un, kad tas viens bija iedzīvojies, brauca nākamie."
Pēc 15 gadiem
Šogad apritēja 15 gadi, kopš stājās spēkā Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likums, un gan Uldis Sesks, gan Guntars Krieviņš uzskata, ka tas sevi ir attaisnojis pilnībā. Pērn tikai "Liepājas biznesa centrā" vien nodarbināti 685 cilvēki un vidējā darba alga bijusi 594,53 lati. Kopumā Liepājas SEZ kapitālsabiedrības nodarbina 1600 cilvēku. Savukārt šī gada pirmajos piecos mēnešos ostā pārkrauts apmēram tikpat kravu, cik visā 2000.gadā kopā. Bet maijā pārkrauts par 67% vairāk nekā tajā pašā mēnesī pirms gada.
Protams, toreiz, kad tapa likums, visu paredzēt nebija iespējams, tomēr, kā uzskata pārvaldnieks, nekādas neatgriezeniskas kļūdas, par laimi, sākotnējā variantā neesot pieļautas. Liepāja jau no paša sākuma, līdzīgi Ventspils un Rīgas brīvostām, veidota kā valsts un pašvaldības sabiedrība.
"Problēmas, ar ko mums reizēm nākas saskarties, saistītas ar pilsētas plānošanu," stāsta Guntars Krieviņš, "jo SEZ teritorijā ietilps gan dzīvojamie masīvi, gan parki, gan skolas, līdz ar to netieši sanāk, ka investori it kā var pretendēt arī uz šīm teritorijām, tomēr dzīvē tā nenotiek. Šādos gadījumos noteicošais ir pilsētas ģenerālplāns, kas ir spēkā 12 gadus.
Nupat pabeigts darbs pie Liepājas jaunākā ģenerālplāna, un tas tad arī nosaka, kādos virzienos attīstām ražošanu un kādos ne, jo tur paredzēts, piemēram, dzīvojamais fonds. Pašlaik nav nekādu problēmu skaidri definēt, kur tad pilsētā ir ražošanas teritorijas un kur nav."
Tiesa, ne tuvu visas plānā atvēlētās ražošanas attīstībai paredzētās platības ir aizņemtas. "Teritorija ir ļoti liela, un pilnā apjomā tā nefunkcionē," teic SEZ pārvaldnieks. "Piemēram, pašlaik daudz vietas – vairāki simti hektāru vienkopus uzņēmējdarbībai rezervēti Karostā. Tur iespējams būvēt lielas ražotnes, kas savukārt nākotnē mainīs pašreizējo infrastruktūru. Bet ar to, līdzīgi kā ar pievedceļiem ostai, jārēķinās jau pašlaik, lai vietā, kur tos paredzēts būvēt, nesāktos citu objektu celtniecība."
"Daudzi jau aizmirsuši, ka nesenā 2008.gada krīze nebija salīdzināma ar to, ko Liepājā piedzīvojām 1995.gadā."
Uldis Sesks, Liepājas domes priekšsēdētājs
Galvenās nozares Liepājas SEZ tradicionāli ir metālapstrāde un pēdējā laikā arī plastmasas izstrādājumu ražošana, lai gan patiesībā spektrs ir daudz plašāks.
"Jau vēsturiski Liepājā uz vienu iedzīvotāju ražots vairāk nekā citās Latvijas pilsētās," stāsta Guntars Krieviņš. "Tomēr nevar noliegt, ka, ņemot vērā darbaspēka laika gaitā veidojušos pieredzi, mēs kopā ar pilsētas domi galvenokārt akcentējam vēsturiskās nozares. Bez metālapstrādes tā ir vieglā rūpniecība – "Laumas" virziens, kā arī visas servisa nozares, kas attiecas uz ostu un "Liepājas metalurgu". SEZ teritorijā, kas atrodas Brīvības un Satiksmes ielas rajonā, mums izdevās ļoti veiksmīgi koncentrēt uzņēmumus, kas nodarbojas ar auto remontu, apkopi un tirdzniecību."
Kravu apgrozījumu Liepājas ostā savukārt nosaka divi faktori. Pirmkārt, tā atrodas pilsētas centrā, tāpēc caur to nav iespējams transportēt pilsētvidi apdraudošus produktus, kā, piemēram, naftu. Otrkārt, Liepājas osta savu darbību uzsāka vēlāk nekā citas Latvijas ostas.
"Tāpēc attiecībā uz kravu plūsmām mums vajadzēja pieņemt nestandarta lēmumus," skaidro Guntars Krieviņš. Lai mazinātu riskus, daļa no ostas tikusi atvēlēta nelielām, bet ļoti dažādām kravām, kamēr pārējā, sadarbojoties ar dāņu uzņēmējiem, jau no paša sākuma nodarbojas ar beramkravu pārkraušanu. Pašlaik, pateicoties vietējo uzņēmēju sadarbībai ar dāņiem un kopuzņēmumiem ar Krieviju, Liepāja izveidojusies par lielāko miežu pārkraušanas ostu Baltijā. Tā kā mieži no visiem graudaugiem ir visvieglākie, kaimiņu – Klaipēdas un Ventspils ostu – graudu termināli šajā produktā neesot īpaši ieinteresēti. Savukārt Liepājai tas ir izdevīgi, ņemot vērā ostas pašreizējo ierobežoto dziļumu. Var iekraut maksimāli daudz ar minimālāko kuģu iegrimi.
Kas tālāk…?
Tomēr jāatceras, ka Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likums un citi ar to saistītie normatīvie dokumenti savulaik tika pieņemti uz divdesmit gadiem. Laiks skrien ātri, un trīs ceturtdaļas no tiem jau pagājuši. Aizvadīto divu gadu laikā infrastruktūrā, galvenokārt ostas infrastruktūrā, SEZ pārvalde un pašvaldība, realizējot dažādus ES projektus, ieguldījusi ap 200 miljoniem latu. Un tieši ar to Uldis Sesks skaidro kravu apjomu pieaugumu. Bet daudzas no ražošanas teritorijām, kā vairākkārt jau pieminētais bijušais gaļas kombināts, attīstītas, tikai pateicoties privātām investīcijām.
Tāpēc jo būtiskāks ir jautājums - kas tālāk? Kāda ir SEZ nākotne?
"Pašlaik iesniegti dokumenti, lai termiņu pagarinātu līdz 2035.gadam," skaidro Guntars Krieviņš, lai gan šis termiņš pagaidām joprojām esot atklāts. Vienlaikus vēl neesot arī īstas skaidrības, vai šajā gadījumā nepieciešama arī atkārtota saskaņošana ar attiecīgajām ES institūcijām.
Uldis Sesks piebilst: "Pašlaik mēs esam pārliecinājuši valdību par SEZ nepieciešamību, un tagad gaidām tās lēmumu par likuma pagarināšanu. Jo brīvu teritoriju, kurās var attīstīt rūpniecību, mums ir ļoti daudz. Būtu pagalam tuvredzīgi tādu iespēju neizmantot."
Bet, kamēr lēmums vēl tikai top, Liepāja sev izvirzījusi jaunu mērķi – pilsētas piejūras parkā, kas neatrodas rūpnieciskajā zonā, daudz aktīvāk pievērsties kurortoloģijai. Jo izrādās, Liepājai ir gandrīz tikpat senas kūrorta tradīcijas kā Jūrmalai. Kā zina teikt pilsētas mērs, tad pirmā kūrmāja šeit uzcelta vēl cara laikos 1870.gadā un šī vieta bijusi ļoti populāra Krievijas atpūtnieku vidū. Kūrviesu ārstēšanai izmantots ūdens no 1500 metru dziļa urbuma, kas satur ap 800 reizes vairāk broma, nekā parasts ūdens. Tas ļauj ārstēt ādas un nervu slimības. Tagad, pēc liepājnieku domām, izmantojot zilā karoga pludmales piedāvātās iespējas, esot pienācis laiks senās tradīcijas atjaunot.
"Vēl jo vairāk tāpēc, ka ostā netiek pārkrautas kravas, kas varētu ietekmēt apkārtējo vidi, savukārt Metalurgs pēc rekonstrukcijas un pārējie jaunie uzņēmumi ir ekoloģiski pilnīgi droši," uzsver Liepājas domes priekšsēdētājs.
