No ēdieniem nav nekas sevišķi, tikai priši sieri, svieksts, baltmaize vai nu miežu plācen’s. Arī alus tiek brūvēts, bet ne tādu alu vairs labo dabo dzert kā gadus 40–50 atpakaļ, kad bij’ brūnu brūnais, putoja vien. Kad iedzeri, tad vai nāsis plēsa pušu. [..] Agrākos laikos arī bija paraža, kad meitas vasaras svētkos gāja uz ganiem, tad saimniece viņām deva līdz siera pa ņukai un pa plācenim, jau zinādama, ka nāks nāburgu puiši uz ganu meitām, tad viņai līdz ar meitu būs negods, kad nebūs puišus ko pacienāt. Tad jau tā toreiz nebija meita, ka netika no puišiem ganos apmeklēta un pēc siera prasīts. Bet tagad tas ieradums ir palicis tikai tautas mutē, dzīvē tas netiek vairs lietots.”
Savukārt Kārlis Skalbe „Mazajās piezīmēs” raksta: „Vasarassvētki ir gara svētki. Bet par garu šinīs dienās nevaram daudz runāt. Ir pagājušas liesmainās, entuziasma pilnās dienas, kad gars mūs kādreiz kristīja neatkarības cīņām. Nozuduši un nomaļus palikuši cilvēki, kas dega un mūs dedzināja. Vasarassvētkos lai viņus pieminam. Mēs esam piedzīvojuši gara brīnumus. Un brīnumi nenotiek katru dienu. Bet kas sešas dienas ir pavadījis darbā un svētkos paceļ acis uz ziedošo dabu, tas visapkārt redz daudz brīnumu. Zied ievas un ābeles, un arī dažs vecs kastāņu koks jau paceļ kaut kur pa ziedošai svecei. Kāda gaiša svinēšana visapkārt! Un arī uz mums krīt kāda daļa no lielā svētku spožuma. Koki svin vasaru. Ir sācies gaišais vasaras liesmojums, kurš sasniedz savus augstumus Jāņu ugunīs, nobeidzas pie labības kūlīšiem uz Augusta laukiem. Vasara deg kā pacelts eļļas trauks un, paši nemanot, tai aizdegamies līdz. Pavadīsim šīs dienas dabā. Mums visiem ir vajadzīga uguns saules kristība. Tad atjaunosies mūsu garīgie spēki, nāks dienas, kad atkal piedzīvosim gara brīnumus.”
2009. gadā
Torņakalnā zied kastaņi, droši vien arī citur. Jau trešo nedēļu skaistas baltas kupenas pušķo Vienības gatvi. Māju pagalmos, ielu malās balti, violeti un zili zied ceriņi, pārliekušies pār žogu, stiepjas man pretī. Arī jau trešo nedēļu. Brīnos, kur viss šis skaistums ir bijis iepriekš? Vai man jaunas acis iedotas? Vai varbūt šogad viss ir īpaši skaisti un ilgi? Gluži tāpat kā hokejistu uzvaras pasaules čempionātā, arī daba šogad īpaši sarosījusies mūs iepriecināt par spīti visām citām rūpēm.
Pirmajā nedēļā acis un nāsis kāri tver ziedoņa labumus. Vajag apstāties un ievilkt dziļi elpu. Otrajā nedēļā, jau sevi mierinot, saku: ko bēdā, ka ceriņi un kastaņi noziedēs - būs jasmīni, zemenes, ķirši, āboli. Bet tad paliek skumji, jo vēl pēc tam atkal būs rudens, tumsa un aukstums. Būs solītās nedienas un grūtie laiki. Un paliek skumji. Tomēr šogad ceriņi zied īpaši ilgi. Tie nemitējas ziedēt un smaržot, līdz iekšā dzimst atskārsme, ka vajag taču priecāties par to, kas ir dots šodien. Dzīvot tajā ar pilnu krūti, ievilkt šo smaržīgo gaisu katru reizi, kad eju kādam ceriņu krūmam garām. Mīļot savas acis kastaņu kupenās katru reizi, kad stāvu tramvaja pieturā. Braukt ar riteni pa tiem celiņiem, kur ir maijpuķīšu smaržu mākonis. Brīvos brīžos pastiept savu seju pretī saulei, lai tā to apmīļo. Doties vēlās, bet gaišās vakara pastaigās. Sēdēt Doma laukumā un vērot, kā satumst debesis.
Jā, maija nakts debesis! Garie studiju gadi nav ļāvuši ieraudzīt, cik tās skaistas ir Latvijā. Košas, tumši zilas, ne melnas. Tādas, kas nevilšus atgādina, ka saule tepat aiz pamales turpina savu gaitu. Tā pa īstam nakts tumsa nemaz neatnāk. Jau četros no rīta ir gaišs, putni čivina un jauna diena var sākties.
Vasaras svētki. Vasaras sākšanas svētki. Nogurusi draudzene stāsta par savām dienas gaitām. Cik darbu daudz, cik grūti visu paspēt. Nē, nē, viņa ir laimīga un priecīga par savu darbu, tikai kaut kā visa par daudz. Jautāju: „Pēc kā tu ilgojies šai laikā, kad viss tik skaisti zied?” Viņa aizdomājas un saka: „Nepalaist garām vasaru.” Bet brīdi vēlāk, ieraudzījusi pienenes pūkaino galvu: „Pa kuru laiku noziedēja pienenes?! Un es pat neredzēju!”
"Ir sācies gaišais vasaras liesmojums, kurš sasniedz savus augstumus Jāņu ugunīs, nobeidzas pie labības kūlīšiem uz Augusta laukiem."
K. Skalbe
Tik dažādi šogad cilvēkiem pavasari. Bet svarīgākais par visu - nepalaist garām vasaras skaistumu. Aizdegties tai līdzi un uzkrāt spēkus, lai pēc tam – vienalga, kas sekos – to vieglāk izturētu. Sacirst meijas un pušķot nama durvis. Izkaisīt istabas ar jaunām lapām, kā meitas to savulaik darīja lauku mājās. Vai vismaz uzlikt uz galda smaržojošu puķu pušķi. Un daļu no dabas sajūsmas, kas atvērusies tieši Vasarsvētkos, ienest savā dzīvē.
K. Skalbe raksta, ka Vasarsvētki ir gara svētki. Tieši tā. Kristieši sapulcēsies baznīcās un godinās Svēto Garu – to pašu, kas pirms divtūkstoš gadiem nāca pār apustuļiem un deva drosmi iet un sludināt visai pasaulei to Patiesību, ko ir iepazinuši. Kā lai to nepiemin? Tieši brīžos, kad man trūkst spēka un gudrības, lai pabeigtu savu zinātnisko traktātu, kuram pateicoties pirmo reizi mūžā pamanīju, ka ceriņi zied nevis vienu brīdi, bet trīs nedēļas, es aicinu Svēto Garu, Gudrības garu, lai ienāk manī un dod spēku un gudrību darīt tālāk tad, kad cilvēciski spēka vairs nav.
Ticība ir delikāta lieta, nevienam to nevar uzspiest. Bet, redzot apkārt nomāktas sejas un drūmas prognozes, kā lai nenovēl ieticēt Tam, kurš spēj pavairot maizi un vienā brīdī nabadzību pārvērst par bagātību. Kurš var dot gudrību mūsu valsts vadītājiem pieņemt tādus lēmumus, kas grūtos laikus ļauj izdzīvot vieglāk.
Nāc, Svētais Gars, Dievs Radītāj, un atjauno zemes vaigu!
