Valsts kontroliere secinājusi, ka vaina nav likumos un to normu formulējumā, bet vaina ir cilvēka domāšanā. Neraugoties uz to, ka pērnā gada beigās valstī skanēja aicinājumi taupīt resursus un rīkoties daudz ekonomiskāk, ka Ministru kabinets ieviesa virkni dažādu papildu regulējumu un prasību rīcībai ar finanšu līdzekļiem, revīziju laikā redzētais liecinājis pretējo – nekas neattur ierēdņus un amatpersonas no līdzekļu tērēšanas.
Nauda ir, mērķu nav
I. Sudraba teic, ka, formāli vērtējot, atzinumu, ko Valsts kontrole šogad sniegusi ar iebildēm, bijis mazāk nekā pirms gada par 2007. gada rezultātiem. (Detalizētāk - rakstiskajā informācijā, ko Valsts kontrole sniedza žurnālistiem.) Bet tendence neesot mainījusies: nauda valsts pārvaldes iestādēm joprojām ir pieejama, un tā tiek tērēta bez prasības pēc konkrēta rezultāta un bez atbildības par iztērētajiem valsts līdzekļiem. „Mans uzskats ir tāds, ka jebkurā situācijā un jebkuros apstākļos vienmēr ierēdņu un amatpersonu rīcībai jābūt orientētai uz valsts interesēm. Tai jābūt mērķtiecīgai, efektīvai un vērstai uz konkrētu rezultātu sasniegšanu. Diemžēl jākonstatē, ka šādā virzienā nav notikušas nekādas pozitīvas izmaiņas,” secina I. Sudraba.
Valstī nav skaidras vīzijas, redzējuma, kurā virzienā valsts attīstās: kādi ir tās stratēģiskie mērķi, kādu rezultātu valsts vēlas sasniegt vidējā un garā termiņā, ko - šogad un nākamgad. Šāda situācija turpināsies, līdz tiks ieviesta sistēma, kurā būs uzskaitīti sasniedzamie mērķi un rezultāti un pretī tiem uzskaitīti resursi, kas nepieciešami, lai šos rezultātus sasniegtu. Tikai tad valsts var cerēt uz situācijas uzlabošanos, uzskata valsts kontroliere.
"Gada pārskati neliecina par to, ka ierēdņiem un amatpersonām būtu valstiska domāšana."
Uz rezultātu orientētai valsts pārvaldei arī varētu prasīt konkrētu atbildi par izlietotajiem līdzekļiem un to, vai rezultāts ir sasniegts un ar kādu līdzekļu patēriņu.
Diemžēl pašlaik daudzās valsts pārvaldes iestādēs valda šāda filozofija: ja valsts kontrole nav atnākusi un pateikusi, ka tas ir nelikumīgi, tikmēr viss ir likumīgs un atļauts. „Ar šādu domāšanu diezin vai mainīsies pieeja nodokļu maksātāju naudai. Šeit pilnīgi kardināli jāmainās apziņai par to, kāpēc katrs pilda savus pienākumus, un visai atalgojuma sistēmai jābūt pakārtotai tam, kādu rezultātu cilvēks iedod, kā pilda savus pienākumus,” ir pārliecināta I. Sudraba.
Prēmijas - nosauktās un nenosauktās
Valstī patlaban ir sarežģīta finansiālā situācija. Grūti klājas privātajam sektoram, un nemitīgi tiek skandināts, cik ļoti jāsamazina izdevumi un štata vienību skaits valsts sektorā, ka izdevumu samazināšanas skars jomas, kas visiem ir ļoti svarīgas, – izglītību, veselības aprūpi.
Bet vienlaikus valsts pārvaldes iestādēs pat visstingrākie normatīvie regulējumi neattur ierēdņus un amatpersonas no tērēšanas. Nelikumības, kas saistītas ar līdzekļu nelietderīgu iztērēšanu, konstatētas 51 Valsts kontroles šogad pārbaudītajā iestādē. Piemēram, atsevišķu ministriju sistēmā prēmijas maksātas, sagrozot grāmatvedības datus, lai naudu izskaitītu no pavisam cita konta. „Tas noticis virknē iestāžu un pēc būtības ir krimināli traktējams noziegums, par to esam informējuši Ģenerālprokuratūru,” teic I. Sudraba. „Tās naudas, kas nelietderīgi un nelikumīgi iztērētas, mūsu valstī ir mērāmas miljonos.”
Otrs veids, kā iestāde „grozījusies”, ir - atrodot pašu izdomātus „robus” un formulējumus normatīvajos dokumentos, tīri gramatiski tulkojot likuma normas, lai atrastu iespēju jebkuros apstākļos prēmijas izmaksāt, nosaucot to par naudas balvu vai dāvanu karti. Tāpat arī rīkoti semināri un to laikā baudītas bagātīgas pusdienas, saņemti dažādi suvenīri. Un, protams, jau leģendārie komandējumi.
"Tā kā valstī līdzekļi ir pieejami un atbildība par to tērēšanu netiek prasīta, tad iznāk, ka viss, kas tiek izdarīts, ir attaisnojams."
„Ja paskatītos, kādos tik komandējumos mūsu ierēdņi brauc! Kādi ir semināru un prezentāciju apmēri! Tie ir tādi mērogi!” valsts kontroliere ir sašutusi. „Ka tik plaši netiks pildīti valsts nosacījumi valsts iestādēs, tas tiešām nevarēja ienākt prātā...”
Kaut pērngad bija prasība rīkoties saimnieciski, daudzas iestādes 2008. gada decembra beigās pārskaitījušas avansa maksājumus par pasākumiem, kuri notiks vēl tikai 2010. vai 2011. gadā. „Tika speciāli mainītas arī valdības noteikumu regulācijas, lai būtu iespējams par notikumu samaksāt avansā, bet pretim mēs neredzam pat elementāru tāmi, ne arī izskaidrojumu, kas par šiem līdzekļiem tiks darīts,” tā I. Sudraba. „Tā kā valstī līdzekļi ir pieejami un atbildība par to tērēšanu netiek prasīta, tad iznāk, ka viss, kas tiek izdarīts, ir attaisnojams.”
Koplīgumi un uzņēmuma līgumi
Pretēji rīkojumiem par prēmēšanas aizliegumu pērnā gada beigās ļoti azartiski tikuši meklēti veidi, kā šo aizliegumu apiet. Piemēram, strauji zēla uzņēmuma līgumi ar valsts iestāžu štata darbiniekiem - par it kā papildu darba veikšanu tajā pašā darba vietā vēl pēc astoņu stundu darba laika.
„Jāteic, ka amata pienākumi uzņēmuma līgumos ir formāli vai pat dublē tos pašus amata pienākumus, kas ir darba līgumā,” pamanījusi I. Sudraba. „Tātad te uzreiz ir skaidrs, ka šis uzņēmuma līgums vienkārši dod iespēju cilvēkam samaksāt papildu naudu. Mūsu kā Valsts kontroles nostāja – ar darbinieku nedrīkst būt uzņēmuma līgums, ja jau ir darba līgums.”
Vēl viens no veidiem, kā darbiniekiem veiktas papildu naudas izmaksas, ir koplīgumi. I. Sudraba uzskata, ka valsts budžeta iestādēs koplīgumi vispār ir jālikvidē. Kāpēc? Jo šādā veidā tiek maksāti papildu labumi no atlīdzību fonda. Valsts visus apmaksas veidus - atlīdzības sistēmu, arī sociālās garantijas darbiniekiem – ir noregulējusi likumos, nav nekādas vajadzības pēc papildu labumiem, kas arī tiek maksāti no valsts budžeta līdzekļiem. I. Sudraba: „Šiem cilvēkiem darba devēja ir valsts, kas visiem ir viena, un uz visiem valsts iestāžu darbiniekiem attiecas vieni un tie paši likumi. Privātajā sektorā ir pavisam citādāk.”
Kā izskatāmies savās un svešās acīs
Tas, kādā veidā rīkojas valsts pārvalde, kāda vide tiek radīta un kāds veidojas priekšstats par to, kā tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda ,- tā arī ir vide un rādītājs vietējai sabiedrībai un vietējiem uzņēmējiem. Tas ir rādītājs arī ārvalstu investoriem, kuri vēlas Latvijā strādāt.
"Tā ir milzīga cinisma pakāpe, ar kādu tas viss tiek darīts, un noteikti tāpēc, ka ir nesodāmības sajūta."
Šī vide pašlaik diemžēl neliecina par to, ka valsts darbība ir prognozējama un ka nodokļu maksātāju samaksātie līdzekļi tiek izlietoti pamatoti. Pat zinot, ka uzņēmēji redz, kas notiek ar viņu samaksātajiem nodokļiem. Šāda valsts pārvalde nerada valsts iedzīvotājos pārliecību, ka ierēdņi un amatpersonas strādā iedzīvotāju labā, ka viņi ir profesionāļi un zina, kā lietderīgi rīkoties ar nodokļos samaksāto naudu.
„Sabiedrībai jābūt pārliecinātai un drošai, kādā valstī tā dzīvo un kāda būs šīs valsts rītdiena,” saka I. Sudraba. „Uzņēmējam jābūt pārliecinātam, ka viņa samaksātie nodokļi patiešām ir tērēti sabiedrības interesēs, un tie, kas ar šo naudu rīkojas, arī sniedz atskaiti sabiedrībai par visu līdzekļu izlietojumu.”
Vai nepieciešama paraugprāva?
Vai valstī tiešām kaut kas mainīsies? Valsts kontroliere par to ir pārliecināta. Iespējams, greizās domāšanas izzušanu var panākt ar kādu paraugtiesvedības procesu par to, ka ne tikai pēc sausa likuma burta pierādāms pārkāpums ir tas, par ko var piespriest sodu. „Un es redzu, ka tā diena nav tālu, kad mums būs viens šāds tiesvedības process. Varbūt tas iekustinās apziņas maiņu: ka līdzekļi ir nevis tāpēc, lai ierēdņiem būtu iespējams tos vienkārši iztērēt,” ir pārliecināta valsts kontroliere. „Tas faktu lērums, kas nāk ārā no revīzijām, nav tikai desmit tūkstoši latu. Tie ir tūkstošiem, desmitiem tūkstošu un simtiem tūkstošu latu, kas pamanīti simtiem un tūkstošiem gadījumu. Tā ir milzīga cinisma pakāpe!” Acīmredzot tā ir šī ieilgusī nesodāmības sajūta, kas ļauj joprojām uzrādīt pārskatos „zemenes par 9 latiem kilogramā, ķiršus par 11 latiem kilogramā un Jāņu sieru par 7 latiem kilogramā, komandējumu uz Kannām 6 cilvēkiem un tamlīdzīgus izdevumus.
„Bet mēs, Valsts kontrole, nejūtamies kā vienīgais donkihots šajā valstī. Mums talkā nāk žurnālisti,” saka Inguna Sudraba.
