Toties Krievijā, Austruma bloka, atsevišķās Āzijas valstīs un Kubā nav tādu, kas tos nezinātu. Lai gan cilvēku attieksme pret Sieviešu dienas svinēšanu var būt diametrāli pretēja. Un tas ir treškārt. Vienaldzīgo nav. To vai nu pilnīgi noliedz, vai svin ar pilnu krūti, neskatoties, ka laika gaitā nomainījušās ne tikai politiskās un ekonomiskās sistēmas, bet pat veselas paaudzes.
Vai pie visa vainīga Klāra Cetkina?
Jā, pieņemts uzskatīt, ka tieši viņa bijusi tā, kas dāvājusi cilvēcei šos pavasarīgi sievišķīgos svētkos. Tas, kāpēc sievietes godājamas vai mīlamas vienīgi 8. martā, mani (un noteikti ne tikai mani) mulsinājis vienmēr. Patiesībā nekā mulsinoša tur nav. Tam, ko 1910. gada 27. augustā Otrās internacionāles VIII kongresa Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē, kura notika Kopenhāgenā, ieteica vācu sociāliste Klāra Cetkina un atbalstīja Vācijas sociāldemokrāti, nebija nekāda sakara ar pavasari, ziediem, komplimentiem un pat ne ar svētkiem mūsdienu izpratnē. Vairāk vai mazāk tā bija protesta un cīņas diena pret sieviešu diskrimināciju, par viņu tiesībām. Vācijā, Austroungārijā, Dānijā un Šveicē 1911. gadā ar lielākiem vai mazākiem pasākumiem Sieviešu solidaritātes dienu atzīmēja 19. martā. Nākamajos gados, kad par svētkiem uzzināja arī Krievijā un Francijā, - 9. un 2. martā. Bet jau 1914. gadā lielākajā daļā Eiropas valstu tos svinēja 8. martā.
"Cīnīties par savām tiesībām kopā ar citiem bēdu brāļiem (šajā gadījumā māsām) vienmēr ir jautrāk nekā vienatnē."
Runājot mūsdienu valodā, šķiet, tā bijusi diezgan sekmīga – sākumā vācu, vēlāk citu Eiropas valstu sociāldemokrātu – politiska PR kampaņa, kas ļāva partijām piesaistīt sievietes, bet līdz ar viņām arī to ģimenes locekļus un draugus. Jo kuram tad nepatīk, ja kāds iestājas par viņa tiesībām. Turklāt cīnīties par savām tiesībām kopā ar citiem bēdu brāļiem (šajā gadījumā māsām) vienmēr ir jautrāk nekā vienatnē.
Politizētie un depolitizētie svētki
Tomēr izrādās, ka jau pirms eiropiešiem šo pašu kārti bija izspēlējuši amerikāņi. Izskatās - Klāra ideju būs no tiem noskatījusi, jo 1909. gadā, tātad gadu pirms viņas ierosinājuma, Amerikas sociālistiskā partija februāra pēdējo svētdienu izsludināja par Nacionālo sieviešu dienu, ko svinēja līdz pat 1913. gadam. Savukārt Padomju Krievijā 1921. gadā Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu nolēma atzīmēt 8. martā, pieminot 1917. gada 8. martā Pēterburgā notikušo sieviešu streiku, kas it kā aizsācis Februāra revolūciju. Arī vēlāk bijušajā PSRS šie svētki tika maksimāli politizēti. Piemēram, saistot ar 1857. gada 8. martā Ņujorkā it kā notikušo tekstilrūpniecībā strādājošo sieviešu protesta demonstrāciju, kuras laikā policija raidījusi pūlī šāvienus, nogalinot un ievainojos vairākas protestētājas.
Vēsturniekiem gan nav izdevies atrast pierādījumus, ka tolaik Ņujorkā būtu noticis kaut kas tamlīdzīgs, bet padomju cilvēki ticēja arī uz vārda. Turklāt šis daiļrunīgais fakts nepārprotami liecināja, ka dzīve plaukstošajā PSRS nav salīdzināma ar darbaļaužu ciešanām kapitālistiskajā ASV 1857. gadā. Tādējādi aiz ziediem, pavasara un mīlestības pret sievietēm svētki neļāva aizmirt pašu galveno – nenogurstošo cīņu par vispasaules proletariāta uzvaru.
"Svētkos, kas bija vērsti pret diskrimināciju, diskriminācija bija pēdējais, kas sievietes uztrauca."
Ne velti ANO vēlāk septiņdesmito gadu vidū, atzīstot Starptautisko sieviešu dienu par oficiāliem svētkiem, mēģināja tos maksimāli depolitizēt, ieteikdami datumu izvēlēties atbilstoši vietējai kultūrai un paražām, bet vēlāk saistīja to ar Apvienoto Nāciju Organizācijas starptautisko miera dienu, kas arī tika atzīmēta 8. martā.
Vienas vienīgas pretrunas un paradoksi
Tā, lūk, jau kopš pašiem pirmsākumiem Sieviešu diena apvieno sevī divas pilnīgi pretrunīgas un šķietami neapvienojamas stihijas. Nebeidzamu cīņu pret vai par kaut ko un sievieti, kuras visstiprākie ieroči patiesībā ir viņas vājums. Turklāt, kamēr pārtikušajā kapitālismā daiļais dzimums turpināja cīnīties arī vēl 20. gs. otrajā pusē (kaut vai sociāldemokrātiskajā Zviedrijā par tiesībām nenēsāt krūšturus, kas diskriminē un nostāda sievieti nevienlīdzīgā situācijā ar vīrieti), daudz nabadzīgākajā sociālismā dāmas vairāk nodevās svinēšanai, ļaudamas vīriešiem šajā dienā sevi aplidot. Svētkos, kas bija vērsti pret diskrimināciju, diskriminācija bija pēdējais, kas viņas uztrauca. Galvenais – piesaistīt un noturēt vīriešu uzmanību.
Savukārt visvarenāk, arī Latvijā, Sieviešu diena tika svinēta Brežņeva laikā, kad valstī valdīja pilnīga stagnācija un apātija. Jo tukšāki kļuva veikali, jo bagātāki svētku galdi un izsmalcinātāki dzērieni. Radīti kā proletariāta vienotības un cīņas svētki, tieši Sieviešu diena pirmie no visiem svētkiem bijušajā PSRS komercializējās. Tas notika vēl ilgi, pirms krita dzelzs priekškars un uzzinājām, ko nozīmē jēdziens „komerciāli svētki”. Pateicoties 8. martam, Padomju Savienībā, it īpaši Baltijā, radās privātais bizness, kaut arī dzīvojām valstī, kur nebija ne privātā sektora, ne biznesa vispār. Bet svētku reizē attiecīgie „orgāni” uz to pievēra acis, jo valsts sektors ar ziediem visus gribētājus nodrošināt nevarēja.
Ilūzijas
Tomēr vispretrunīgākās, visparadoksālākās un visgrūtāk izskaidrojamas bija ilūzijas, ko radīja šie svētki. Ņemot vērā, ka 8. martā sabiedrība dalījās nevis totalitārismam tik raksturīgi pa vertikāli – priekšniekos un padotajos, bet pa horizontāli – vīriešos un sievietēs, radās ilūzija, ka visi cilvēki ir vienādi. Jeb tas, ko mūsdienās sauktu par demokrātiju, lai gan domāju, līdz tādai demokrātijai, kāda dažreiz PSRS valdīja 8. martā, neviena pasaules demokrātija nav tikusi un mūžam netiks.
"Domāju, ka tieši paradoksos un pretrunās arī slēpjas šo svētku burvība."
Nākamā ilūzija – šie svētki vīriešiem ļāva justies kā bruņiniekiem. Jo nekas daudz jau no viņiem šajā dienā netika prasīts. Tā pati sarkanā tulpe. Kāds veikalā nopērkams pārsteigums. Pudele vīna vai konjaka (lai gan netika smādēti arī prastāki dzērieni). Un, ja vēl izdevās to visu cik necik asprātīgi noformēt, pietiekami eleganti nobučot roku vai noskūpstīt uz vaiga iesākumam, tad pat visnecilākais vīrelis bija baltā zirgā uz visu vakaru vai pat nakti.
Tomēr pati galvenā ilūzija – šajā dienā visām sievietēm šķita, ka viņas ir skaistas. Un, ja ne skaistas, tad mīļas. Un, ja ne mīļas, tad vismaz vajadzīgas. Galvenais, svētki radīja ilūziju, ka neviena nav vientuļa un neviena nav nelaimīga. Pat tās, kuras zināja, ka pēc nedēļas kauks no vientulības, vai tās, kuras ikdienā pēdējiem spēkiem cīnījās ar neskaitāmām likstām. Un šo neaptverami skaisto izjūtu dēļ bija vērts klāt galdus, vilkt no somām jau laikus sagādātās pudeles un pašām piepildīt glāzītes. Bet vīriešiem atlika tikai izdzert. Ko vairāk vēlēties? Paradīze zemes virsū, nevis agonējošs sociālisms.
Kur slēpjas šo svētku burvība?
Domāju, ka tur arī tā slēpjas. Šajos paradoksos un pretrunās. Šajās cilvēciskajās kaislībās un emocijās, kas uz brīdi liek aizmirst apstākļus, no kuriem esam atkarīgi, un situāciju, kādā atrodamies. Ilūzijās, kas ir stiprākas par realitāti. Tajās vienkāršajās attiecībās – vīrietis un sieviete, uz kurām balstās visa šī sarežģītā pasaule. Iespējams, tieši tāpēc šie svētki, kas kopš pagājušā gada oficiāli atzīti arī Latvijā, pie mums atkal kļūst arvien populārāki.
Cilvēks mainās daudz lēnāk nekā vide ap viņu. Protams, tā, kā Sieviešu dienu svinēja septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados, to vairs nesvin un nekad nesvinēs. Tāpēc nav runa par nostaļģiju vai mēģinājumu reanimēt pagātni. Tās ir ilūzijas, kas būdama vērtība pati par sevi, ļauj mums tāpat kā savulaik no agonējošā sociālisma, tagad no mežonīgā kapitālisma kaut uz vienu dienu nonākt tur, kur esam tikai vīrieši un sievietes. Kas ar mums un svētkiem notiek pēc tam – atkarīgs no pašiem. Ne Starptautiskā sieviešu diena, ne Klāra Cetkina pie tā nav vainīga.
