Karls Popers savulaik rakstījis, ka demokrātija patiesībā ir kļūdu labošanas mehānisms. Ja vienreiz esam ievēlējuši, mūsuprāt, nespējīgus valdītājus, mums pēc kāda laika ir iespēja mēģināt kļūdu labot ar jaunām vēlēšanām. Ar to tad arī demokrātija atšķiras no autoritārisma, kurā sliktus valdītājus var nomainīt tikai vardarbīgi. Arī šīs jaunās vēlēšanas, protams, pašas par sevi negarantēs labu rezultātu. Taču mums ir iespēja mācīties no kļūdām. Tādēļ domāju, ka ir muļķīgi principiāli nostāties pret ārkārtas vēlēšanām: mēs varēsim virzīties uz priekšu tikai tad, kad būsim izdarījuši visas iespējamās kļūdas.
Cits jautājums, vai šis patiesi ir labākais laiks ārkārtas vēlēšanām. Ja tās būtu sarīkotas uzreiz pēc tā sauktās lietussargu revolūcijas, mēs ieietu ekonomiskās krīzes turbulencē daudz labākā stāvoklī. Tagad, kad Saeimas logos jau lido bruģakmeņi un konfrontācija starp pozīciju un opozīciju ir sasniegusi stadiju, kad politiķi jau publiski solās vairs “nerunāt un nesveicināties” ar saviem oponentiem, ārkārtas vēlēšanu iespējamība rosina krietni mazāk entuziasma. No otras puses, tolaik situācija mūsu tautsaimniecībā izskatījās krietni cerīgāka nekā šodien un jaunieceltais Valsts prezidents varēja arī īsti nesaprast, cik nopietna spēle no tā visa vēl var iznākt. Latviešiem ir divi teicieni: “Kas par vēlu, tas par skādi” un “Labāk vēlāk nekā nekad.” Kurā teicienā ir vairāk patiesības, par to mēs jau drīz varēsim pārliecināties.
Politikas zinātniekiem piemīt tā priekšrocība iepretim politiķiem, ka viņi lielākoties savas analīzes veic post factum, mēģinot izskaidrot, kādēļ tā ir iznācis, un parādīt, ka patiesībā citādi nemaz nevarēja būt. Praktiķiem turpretī ir jādomā darbībā; viņu rīcība ir ar atvērtu iznākumu un saistīta ar dažnedažādām varbūtībām. Tādēļ otro uzdevums patiesībā ir krietni grūtāks. Analizēt kaut ko jau notikušu ir krietni vieglāk nekā domāt taktiski un uzņemties atbildību par to. Par vēl nenobeigtu procesu turpretī ir samērā grūti pateikt kaut ko, kas neizietu ārpus neitralitātes robežām. Tieši tādēļ šajā rakstā nemēģināšu uzņemties pareģa lomu. Tā vietā piedāvāšu palūkoties uz četriem aizspriedumiem par iespējamo situācijas attīstību, kas, lai gan populāri un bieži pieminēti, tomēr ir visai nepamatoti.
Koalīcija, un jo īpaši Tautas partija, ir “nāvīgi ievainotas”
Tā dažs labs varētu domāt pēc koalīcijas vadošās Tautas partijas piekāpšanās rīkot ārkārtas vēlēšanas un atzīšanas, ka ar tautas uzticību valdošajiem tomēr kaut kas nav kārtībā. Taču iedomāties, ka koalīcijas partijām neizbēgami draud sagrāve nākamajās vēlēšanās, ir pilnīgs naivums. Pirmkārt, ja saskaitīsim kopā pašreizējos koalīcijas un t.s. labējās opozīcijas partiju reitingus, pirmie būs otrajiem priekšā jau pašreizējā galējās nepopularitātes situācijā. Otrkārt, ņemot vērā tos administratīvos un finanšu resursus, kas ir koalīcijas partiju rīcībā, šī proporcija priekšvēlēšanu kampaņas laikā var mainīties par labu koalīcijai.
Dažs labs varbūt norādīs, ka, galu galā, arī “Saskaņas centrs” ir opozīcijas partija, kurai turas lielākais reitings no visām partijām jau ilgāku laiku. Bet, piedošanu, “Saskaņas centrs” nav nekāds principiālais šās koalīcijas pretinieks, kura ieguvumi ārkārtas vēlēšanās būtu vērtējami kā zaudējums koalīcijai. Gluži pretēji - saskaņieši ar savu “Adventes vienošanos” un interesēm Austrumu virzienā būtu visnotaļ dabisks koalīcijas partneris vismaz divām no pašreizējās koalīcijas partijām.
"Ārkārtas vēlēšanas var būt grūtas, bet nekādā gadījumā ne bezcerīgas valdošās koalīcijas partijām."
Kāds varētu iebilst: ar naudu un administratīvā resursa izmantošanu vien nepietiks – koalīcijas partijām ir vajadzīgi arī uzticību rosinoši cilvēki, un to viņiem nav. Pašreizējie līderi ir sevi diskreditējuši gan ar savu nothing special nekompetenci, gan klaju iesaisti koruptīvās darbībās. Šāds arguments ir diezgan apšaubāms un liecina par Latvijas vēlētāju mentalitātes un orientēšanās politiskajās partijās neizpratni. Vispirms, dažas koalīcijas partijas ir veiksmīgi izvairījušās no sevis publiskas asociēšanas ar Kalvīša, Godmaņa, Slaktera un Veldres kompāniju – tas attiecas gan uz „zaļajiem” zemniekiem, kuri reizēm „atrod piedurknē” sabiedrībai pieņemamus kandidātus, gan uz Latvijas Pirmo partiju/Latvijas ceļu.
Citādi ir ar Tautas partiju: viņi faktiski tiek uzskatīti par krīzes galvenajiem vaininiekiem, turklāt kā partija, nevis kā atsevišķi cilvēki. Taču TP var izspēlēt meistarīgu triku un nākt uz ārkārtas vēlēšanām ar Andri Šķēli kandidātu sarakstā, turklāt visā Latvijā, jo negrozītais vēlēšanu likums to pieļaus. Viņam līdzvērtīgas harismātiskas figūras citām partijām nav, jo Aivars Lembergs pašlaik „ir aizšauts” savu krimināllietu dēļ, savukārt Einars Repše tomēr ļoti daudziem šķiet nepieņemams. Tādēļ TP ar blīkšķi ierullēs 10. Saeimā un vēl parādīs Lagzdiņa žestu visai kvaukšķu opozīcijai. Lai nu kā, dziļas krīzes laikā, kas mums draud tuvākajā pusgadā, cilvēki stāsies rindā, lai nobalsotu par šo patriarhu kā glābēju un darītāju. Tādēļ ārkārtas vēlēšanas var būt grūtas, bet nekādā gadījumā ne bezcerīgas valdošās koalīcijas partijām.
Šī ir opozīcijas “zvaigžņu stunda”
Pirms izteikt šādus apgalvojumus, derētu mazliet vērīgāk paskatīties uz šo opozīciju. Viņiem ir ne tikai zemi reitingi; viņi turklāt nespēj vienoties par viselementārākajām lietām. Mūsu “labējā opozīcija” diemžēl aizvien vairāk sāk atgādināt Krievijas “labējo opozīciju”, kur Javlinskis lamā Kvasņevski, Kvasņevskis - Hakamadu, Hakamada Ņemcovu un Ņemcovs - Javlinski. Labs piemērs mūsu opozīcijas rīcībspējai ir tas pats nelaimīgais 13. janvāra pasākums Doma laukumā. Tā vietā, lai padarītu to par īstu opozīcijas mītiņu, abi organizatori Pabriks un Štokenbergs savā greizsirdībā nelaida pie vārda nevienu citu politiķi, cenzdamies aizpildīt laiku ar ļoti atšķirīgu nozaru nepolitisku pārstāvju savstarpēji nesaistītām vaimanām. Kalnietes un Kristovska pasākums savukārt nadzīgi iesaistījās Godmaņa sabiedrisko attiecību kampaņā ar muļķīgi patētisko “Adventes vienošanās” nosaukumu. Ainārs Latkovskis savai atklātajai vēstulei Starptautiskajam Valūtas fondam par KNAB nebija spējis savākt pat savu partijas biedru, kur nu vēl kādu citu opozīcijas partiju parakstus. Ir bail pat iedomāties, kas notiks tad, kad katra no šīm sīkajām opozīcijas „piparu bodītēm” ies uz Saeimas vēlēšanām – katra ar savu sarakstu, protams. Savos izmisīgajos centienos pārvarēt piecu procentu barjeru viņi krietni vairāk aplies ar dubļiem viens otru, nevis kopējo ienaidnieku – valdošo koalīciju.
Protams, šeit ir iespējama arī kāda pozitīva attīstība, ja opozīcijas partiju vidū tomēr nostiprināsies daudzmaz reālistiska situācijas izpratne. Šo gadu laikā pirmoreiz (!) ir nonācis līdz tam, ka opozīcijas partijas varbūt tomēr varētu beidzot izveidot „ēnu” kabinetu ar savu krīzes risināšanas programmu. Taču visas šīs iniciatīvas joprojām izskatās pēc mēģinājumiem piedalīties sacīkstēs ar pašdarinātu bērnu divriteni, labi apzinoties, ka pretinieks brauks ar Ferrari.
"Šo gadu laikā pirmoreiz (!) ir nonācis līdz tam, ka opozīcijas partijas varbūt tomēr varētu beidzot izveidot „ēnu” kabinetu ar savu krīzes risināšanas programmu."
Roberts Putnis savā blogā norāda uz krīzes rosināto finanšu trūkumu opozīcijas partiju kampaņu finansēšanai (http://politika.lv/blogi/index.php?id=61107): miljonāru jau tā Latvijā paliek mazāk, un pāri palikušie diez vai gribēs nostāties pret LŠŠ kompāniju ar tās ietekmi un resursiem. Labi, bez naudas jau vēl ir resursi, kurus var izmantot, – harismātiski cilvēki, vienots, skaidrs programmatisks piedāvājums un laba izpratne par sabiedrības noskaņojumu. Diemžēl nešķiet, ka kāds no tiem opozīcijai būtu pieejams.
“Haoss vairāku mēnešu garumā”
Šis ir arguments no pretējās nometnes: Saeimas vēlēšanu rosināšana radīšot valstī haosu, kas vēl vairāk virzīs to pretim ekonomiskai bojāejai. Skaidrs, ka tādus argumentus var veiksmīgi izmantot iebiedēšanai. Tomēr tas faktiski paredz to, ko koalīcijas deputāti ir visu laiku paši centušies noliegt: deputāti ir bezatbildīgi pret valsts interesēm un spēj domāt vienīgi par sevi, turklāt īstermiņā. Un, ja šādu pieņēmumu izvirza tā pati koalīcija, kas acīmredzot noteiks toni Saeimā un valdībā līdz iespējamajām ārkārtas vēlēšanām, tad tas faktiski izklausās pēc sevis denunciācijas. Kādreiz būtu interesanti dzirdēt, kā šā viedokļa aizstāvji to pamato: budžeta grozījumus martā būšot neiespējami pieņemt priekšvēlēšanu atmosfērā, tāpat arī jebkurus citus “nepopulārus lēmumus”.
Taču valdošās koalīcijas līdzšinējās problēmas nekādā gadījumā nav bijušas saistītas ar nespēju pieņemt nepopulārus lēmumus, bet gan ar totālu nevēlēšanos savus lēmumus jebkādā veidā pamatot. Budžeta grozījumu pieņemšana, kas būtu saistīta ar SVF prasību izpildi, noteikti nebūtu nekas tāds, ko krīzes apstākļos nevarētu saprātīgi paskaidrot sabiedrībai, tā nezaudējot ievērojamu daļu sava elektorāta. Taču tad ir jāskaidro, jāpamato, jāargumentē – un to laikam neviens nav gatavs darīt.
"Rietumos ārkārtas vēlēšanas ir ierasta lieta, pret kuru izturas kā pret pašsaprotamu demokrātijas izpausmi, nevis kā pret katastrofu."
Ilmārs Rimšēvičs nesen nāca klajā ar apgalvojumu, ka aizdevēji būtu neapmierināti ar ārkārtas vēlēšanām Latvijā. Šo rindu autoram, tāpat kā vairumam Latvijas sabiedrības, nav piekļuves tām augstajām finansistu sfērām, kurās informāciju smeļas Latvijas Bankas vadītājs. Tādēļ nākas ticēt viņam uz vārda. Taču tas nemaz tik viegli neizdodas: pirmkārt, Rietumos sabiedriskā doma, ar kuru tā vai citādi ir jārēķinās arī mūsu aizdevējiem, diemžēl uzskata Godmaņa komandu (lai gan varbūt ne viņu pašu) par nekompetentām viduvējībām un diez vai iebilstu pret demokrātisku valdības nomaiņu. Otrkārt, nez ko teiktu Rimšēviča nezināmie sarunas partneri, ja Latvijā šodien būtu ieplānotas kārtējās, nevis ārkārtas vēlēšanas – lūgtu apturēt Satversmi, vēl ko citu? Šis jautājums nav tikai retorisks. Lieta tā, ka Rietumos ārkārtas vēlēšanas ir ierasta lieta, pret kuru izturas kā pret pašsaprotamu demokrātijas izpausmi, nevis kā pret katastrofu, kā to dažs mēģina iztēlot pie mums. Šeit tiek vienkārši manipulēts ar nezināšanu.
Prezidents ir nostājies opozīcijas pusē
Nē, nav. Valda Zatlera uznāciens nenozīmē vēlmi pieslieties opozīcijai. Viņš pamazām sāk saprast situāciju, kurā atrodas: valdošā koalīcija savu interešu vārdā vienlīdz ignorē gan sabiedrisko domu, gan arī viņu pašu. Tas prezidentam visnotaļ nepatīk, droši vien arī patmīlības dēļ. Koalīcija nevēlas viņam dot nekādas iespējas reāli ietekmēt valstī notiekošo. Taču ne jau tādēļ viņš nāca politikā un izcieta visu savu „aplokšņu” krusta ceļu, lai ļautu ar sevi brutāli manipulēt.
Pirmā reize bija prasības koalīcijai Godmaņa valdības nominēšanas kontekstā 2007. gada decembrī. Otrā reize bija 2008. gada augustā pēc neveiksmīgā referenduma. Trešā reize ir izšķirīgā – prezidents vairs negrib piedot nerēķināšanos ar savu personu. Tas, ka viņa pozīcija šoreiz sakrīt ar opozīcijas nostādnēm, neko daudz nenozīmē. Ja koalīcija viņam ļautu atkal justies svarīgam, viņš droši vien mainītu savu nostāju. Taču to koalīcijai būs grūti panākt, ņemot vērā, ka tā necieš sev līdzās nevienu neatkarīgu varas centru. Lai nu kā, Valdis Zatlers laikam tomēr negrib būt tikai lentīšu griezējs: viņš ir sācis spēlēt patstāvīgi, kaut vai tikai tādēļ, ka nemīl, ka viņu uzskata par muļķi.
