„Baltās naudas” koncepcija
Šīs koncepcijas autori bija J. Braže, G. Dragiļevs, G. Marga un V. Mišins. “Baltās naudas” ieviešanas mērķi bija:
1) periodā, kad notiek pāreja uz tirgus ekonomiku, nodrošināt garantētu iztikas minimumu iedzīvotājiem;
2) aizsargāt iekšējo tirgu no rubļa ārējās ekspansijas;
3) radīt priekšnoteikumus nacionālās valūtas ieviešanai.
No vienas puses, “baltā nauda” būtu maksāšanas līdzeklis ekonomiskās krīzes laikā, tirgus alternatīva kartīšu sistēmai, no otras puses – viens no ekonomikas stabilizācijas līdzekļiem, pakāpeniski aptverot visas nozares, sākot ar patēriņa tirgu. Sākotnēji “baltā nauda” būtu tikai maksāšanas līdzeklis iztikas minimuma “pārtikas groza” nodrošināšanai. “Pārtikas groza” iztikas minimums 1990. gadā tiktu noteikts 100 – 112 rubļu mēnesī uz katru valsts iedzīvotāju.
Veicot “baltās naudas” emisiju, obligāti būtu jāievēro vairāki nosacījumi:
1) sākotnējai emisijai “jānosedz” kopumā ar jaunajiem maksāšanas līdzekļiem vidējais mēneša iztikas minimuma patēriņa “grozs”;
2) emisijas apjomam vienmēr jābūt mazākam par vidējo ikmēneša mazumtirdzniecības preču apgrozījumu valsts un kooperatīvajā tirdzniecībā;
3) “baltā nauda” tiek izmaksāta visiem valsts iedzīvotājiem kā ikmēneša darba algas, pensijas, pabalsta utt. sastāvdaļa.
Izmaksas tiek diferencētas atkarībā no patērētāju sociālā statusa. Visi ienākumi, kas ir mazāki par iztikas minimumu, tiek izmaksāti “baltajā naudā” bez papildu kompensācijas. Bet visi ienākumi, kas pārsniedz iztikas minimumu, tiek izmaksāti divos veidos – “baltajā naudā” un arī rubļos (kā starpība starp algas, pensijas, pabalsta apmēru un saņemamo summu “baltajā naudā”).
Pirmās izmaiņas veicamas pēc aprēķina, kur preču “grozs” ir par 10 – 12 % lielāks nekā “baltā nauda”, tātad 112 “baltās naudas” vienībām atbilstu “baltā” tirgus preču masa par 120 – 125 rubļiem. Tas būtu nepieciešams, lai garantētu patērētāju apgādi “baltajā” tirgū. Izmaksu summa tiktu regulēta sasaistē ar reālās preču masas lielumu. Valsts nodrošinātu ikmēneša kontroli pār šo attiecību starp izmaksu apjomu un reāli eksistējošo preču masu. “Baltais” tirgus funkcionētu paralēli tirgum, kurā izmanto rubļus. Vienlaikus pastāvot diviem maksāšanas līdzekļiem, būtu nepieciešama brīva, bet valsts kontrolēta apmaiņa pēc noteikta kursa. Apmaiņu veiktu Krājbanka, un tās kurss būtu vienots visā valstī.
"No vienas puses, “baltā nauda” būtu maksāšanas līdzeklis ekonomiskās krīzes laikā, tirgus alternatīva kartīšu sistēmai, no otras puses – viens no ekonomikas stabilizācijas līdzekļiem, pakāpeniski aptverot visas nozares, sākot ar patēriņa tirgu."
“Baltās naudas” koncepcija tika asi kritizēta. Valdības padomnieks Aļģis Sadausks „Slēdzienā par „baltās naudas” koncepciju” rakstīja, ka tā faktiski „ir bonu sistēma, ko lieto ekonomiskas krīzes apstākļos kā iedzīvotāju sociālās aizsardzības līdzekli. Bet šī sistēma nekādā gadījumā nevar tikt uzskatīta par pārejas posmu uz savu naudu.” Tālāk recenzents norādījis arī uz nepilnībām tehnisko risinājumu metodēs. Proti, koncepcijā nav parādīts, kādā veidā no apgrozības tiek izņemti rubļi, nav skaidri iezīmēts „baltās naudas” praktiskās realizācijas ceļš. Gala secinājumos A. Sadausks tomēr atzīst, ka „atsevišķas koncepcijas nodaļas ir izmantojamas republikas naudas sistēmas reformas programmas izstrādāšanā.” Vēlāk šī pati darba grupa izstrādāja savu lata koncepciju.
Acīmredzot kādu laiku „baltās naudas” ideja bijusi visai aktuāla. Koncepcijas apspriešana bija paredzēta 1990. gada 21. novembra Ministru padomes sēdē, tāpēc par to iepriekš sprieda arī Latvijas Bankas padomes sēdē. E. Zelgalvis iepazīstinājis klātesošos ar “baltās naudas” koncepcijas svarīgākajiem momentiem. E. Siliņš uzskatījis, ka „baltā nauda” dos iespēju visiem iedzīvotājiem saņemt garantētu preču un pakalpojumu minimumu, turpretī J. Ozoliņš izteicis viedokli, ka „baltā nauda” tomēr neatrisinās galveno problēmu – preču un pakalpojumu deficītu. E. Zelgalvis atzinis, ka koncepcija ir vāji izstrādāta, – tā neparedz nodrošinājumu pret šīs „naudas” iespējamo viltošanu, prasa nevajadzīgu darba un līdzekļu patēriņu, ko varētu izmantot Latvijas Republikas naudas vienības – lata – ieviešanai.
Pie Latvijas Bankas (LB) prezidenta P. Saksa 1990. gada 19. oktobrī notika apspriede par jauno papīra naudas zīmju latu eksperimentālās partijas izgatavošanas programmu, kurā piedalījās LB padomes loceklis E. Zelgalvis, valdības administrācijas padomnieks A. Plotkāns, valdības administrācijas galvenais speciālists J. Lebedoks, PSRS valsts bankas Latvijas republikāniskās bankas Koordinācijas pārvaldes ekonomists Ē. Vēciņš; LKF galvenais mākslinieks U. Jankavs, izdevniecības “Avots” mākslinieks A. Plotka, LRRA “LITTA” galvenais inženieris B. Vrubļevskis, LRMRA “Latvijas mežs” ģenerāldirektora vietnieks J. Ķirsis.
Šajā apspriedē A. Plotkāns iepazīstinājis ar koncepcijām, kas iesniegtas naudas sistēmas reformas jautājumos, kā arī informējis par saņemtajiem priekšlikumiem jauno naudas zīmju iespiešanai – no Budapeštas naudas zīmju tipogrāfijas, kompānijas “US Banknote International”, uzņēmuma “Rekona Holand”. J. Lebedoks ziņojis par LKF organizētā konkursa rezultātiem, naudas zīmju oriģinālu projektu novērtējumu, kā arī iepazīstinājis ar radošās darba grupas sastāvu un darba programmas projektu. Ē. Vēciņš informējis par LKF rīkotās aptaujas būtību un atbilžu iesniegšanas un apspriešanas termiņiem. A. Plotka izklāstījis dažādās mākslinieciskās ieceres. U. Jankavs iesniedzis LKF ieteikto naudas zīmju oriģinālu projektu izstrādāšanas kārtību.
Lai paātrinātu LR naudas sistēmas izveidošanu un izstrādātu nepieciešamos normatīvos dokumentus, apspriedē nolemts uzdot darba grupai līdz 1990. gada 6. decembrim izstrādāt naudas zīmju aprakstu projektu un iesniegt to Komisijai naudas sistēmas jautājumos. Nolemts arī lūgt Kultūras ministriju, Mākslas akadēmiju, Mākslinieku savienību un Radošo savienību kultūras padomi dot slēdzienu par iesniegtajiem naudas zīmju noformējuma sižetiskajiem risinājumiem un citiem projektiem.
"Vienlaikus pastāvot diviem maksāšanas līdzekļiem, būtu nepieciešama brīva, bet valsts kontrolēta apmaiņa pēc noteikta kursa."
Notika arī Komisijas naudas reformas jautājumos darba grupas sanāksme 1990. gada 19. novembrī, kurā piedalījās muzikologs Arnolds Klotiņš, žurnālists Viktors Avotiņš, Jānis Krievs no Kultūras ministrijas mākslas pārvaldes, Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis, Māra Eihe no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, LKF galvenais mākslinieks Uģis Jankavs, LMS sekretārs Laimonis Šēnbergs, mākslinieks Juris Petraškēvics, LB padomes loceklis Elmārs Zelgalvis, LB prezidents Pāvils Sakss, Juris Lebedoks no valdības administrācijas, Gints Poišs un Ēvalds Vēciņš no PSRS Valsts bankas, Bruno Vrubļevskis no LRRA “LITTA” un izdevniecības “Avots” mākslinieciskais redaktors Aivars Plotka. Šajā apspriedē tika izteikti arī ierosinājumi naudas zīmju sižetiskajam risinājumam. Jau iepriekš priekšlikumus bija iesūtījuši Ē. Vēciņš, U. Jankavs. J. Dripe un G. Asaris.
Lūk, ko sanāksmes laikā vairāki tās dalībnieki ieteica:
A. Klotiņš: 1) etniskās kultūras zīmes – Jumi, Māras krustu, Dieva krustu, Zalkti, Laimas krustu; 2) Lielvārdes jostu kā atsevišķu sižetu; 3) nelietot ainavas un portretus, bet, ja tomēr, tad varētu K. Baronu, J. Vītolu, Raini, A. Brigaderi.
M. Eihe: 1) atteikties no 3 latu nomināla, 2) 10 latu ūdenszīmē atainot Lielvārdes jostu; 3) 50 latu – Raiņa kapa pieminekli; 4) 500 latu ūdenszīmē – Brāļu kapu, Mātes Latvijas tēlu.
I. Lancmanis: 1) visu naudas zīmju mugurpusē – valsts ģerboni; 2) J. Raiņa, K. Barona, A. Pumpura, J. Vītola, V. Purvīša portretus; 3) Brīvības pieminekli, Rīgas panorāmu, Rundāles pili, lauku sētu; 4) Lielvārdes jostu, ozolu, Lāčplēsi, Stāmerienes villaines fragmentu.
J. Krievs: 25 – 500 latu banknotēs kombinēt Brīvības pieminekļa skulpturālo grupu attēlus ar atbilstošiem portretiem, piemēram, Lāčplēsis un A. Pumpurs, tautasdziesma un K. Barons.
Pie Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa 1991. gada 10. janvārī notika sanāksme par tematu „Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošana”. Šajā sanāksmē uzstājās PSRS Valsts bankas Latvijas Republikas bankas valdes priekšsēdētājs Alfrēds Bergs - Bergmanis ar ziņojumu „Rubļa emisija kā finansiālā svira ekonomikas regulēšanai PSRS interesēs”. Tajā galvenokārt bija runa par:
1) skaidrās naudas deficītu republikā sakarā ar cenu un izmaksu pieaugumu;
2) PSRS budžeta izdevumu segšanu ar papildus rubļu emitēšanu;
3) PSRS rubļa reformas īstenojumu un tās iespējamajām sekām Latvijas Republikā.
