Par aizņemšanos un ekonomikas cikliskumu

Ekonomikas cikliskums nebūt nav tukšs svešvārds un ne tuvu ne aizbildinājums. Kāpēc ir normāli, ka ekonomika attīstās šādi, viļņveidīgi? Iedomāsimies situāciju, kad, teiksim, Jānis, kas saņēmis algas paaugstinājumu, saprot, ka var atļauties pusdienot dārgākā kafejnīcā, un sāk darīt to regulāri. Andris, kas ir kafejnīcas vadītājs, pēc brīža saprot, ka viņš ar šo maksātspējīgo pieprasījumu var rēķināties, un pakāpeniski paaugstina pakalpojuma cenu. Un to viņš var darīt neatkarīgi no tā, vai ēdiena gatavošanas izmaksas tiešām ir pieaugušas, jo viņš skaidri zina: pēc viņa pasaulē garšīgākās karbonādes un burvīgākajām smalkmaizītēm noteikti ir pieprasījums. Atliek jautājums: par cik paaugstināt cenu?

"Svarīgāk par vispārīgu nostādni, ko varētu apzīmēt ar „vai nu taupa, vai nu tērē”, būtu uzmanīgi sekot līdzi tam, uz kā rēķina taupa un kur tērē."

Ekonomikā parasti saka, ka cena veidojas no izmaksām un pieprasījuma-piedāvājuma attiecībām. Taču šī nav attiecība, ko var novērot pāris minūšu laikā… Sava darba, preces, pakalpojuma vērtību ikviens var noteikt, samērojot to ar kādām citām vērtībām. Rodas t.s. relatīvās cenas jeb izpratne, ka tam jābūt vismaz tikpat vērtīgam kā šim, bet mazliet vērtīgākam nekā tam tur. Vērtību samērošana un preces adekvātas cenas noteikšana (vai tas būtu atbilstoši minimālajam, vidējam vai kādam citam ieguldītā darba un izejmateriālu daudzumam) ilgstoši bija ekonomiskās domas centrā līdz brīdim, kad K. Markss ieviesa t.s. „virsvērtības” jēdzienu. Vienkāršoti sakot, tad it kā kļuva skaidrs, ka darbaspēks no viņa rīcībā esošiem materiālu resursiem, noteiktā darba laikā pieliekot zināmas pūles, rada ko vairāk nekā tikai šo materiālu daudzuma summu. Bet cik daudz vairāk? Cik liela ir katrā posmā pievienotā vērtība?

***

Primitīvo preču tirgu jau sen nomainījis plašais preču, pakalpojumu, tehnoloģiju, darbaspēka, vērtspapīru tirgus u.c. Un visur ir iespēja noteikt vērtību. Tagad iedomāsimies citus jāņus, kas saņēmuši algas paaugstinājumu, kredītus, ienākumus no ārvalstīs strādājošiem radiniekiem. Pieņemsim arī, ka šie jāņi sevi pārāk nenodarbina ar ekonomikas analīzi un vērtību samērošanu. Ja mēs katrs sev uzdodam jautājumu – cik cilvēkus mēs pazīstam, kas, ņemdami kredītu, interesējas, no kurienes nākusi nauda kredītu izsniegšanai: vai tā ir noguldījumu nauda, kas ir noguldītāji, vai tā ir aizdevējiestādes mātes kompāniju nauda utt. Un vēl mazāk laikam būs tādu, kas, ņemdami kredītu, aizdomājas, kur šī nauda nonāks: ko ar to iesāks kredītiestāde, nekustamā īpašuma pārdevējs, būvnieks… Vai tā nonāks patēriņā, investīcijās, vai tiks uzkrāta, vai tērēta.

Lai arī tas būtu gaužām nepilnīgs „modelis”, tomēr ekonomikas cikla skaidrošanai varam iedomāties tādu kā ķēdīti vai sava veida „traktu”, kura vienā galā nauda nāk lēti un daudz, ķēdes vidusposms ir patērētājs, kam pirktspēja pieaug, pie tā pierod, un visus savus ienākumus iztērē šī trakta („ķēdītes”) otrā galā, kuram savukārt rodas iespaids par maksātspējīgu pieprasījumu. Ķēdītes „otram galam” apetīte pieaug, un vidusposms neraizējoties no ķēdes sākuma paņem vēl un ātri to „pārstrādā” – nauda drīz vien atrodas trakta otrā galā…

Bez šaubām, ekonomikā viss ir saistīts, un nav īsti tā viena gala un tā otra gala, tomēr varam pamanīt veidu, kā rodas iespēja kaut ko nenovērtēt vai pārvērtēt. Mazliet tēlaini raksturojot ekonomikas ilgtermiņa attīstību, varētu teikt, ka tā viļņveidīgi svārstās ap tādu kā iedomātu līniju, kas raksturo vidējo izaugsmes tempu. Tādējādi, ja uzņēmējam (sauksim to par piedāvājuma pusi) ilgstoši izdodas gūt panākumus tirgū, izmantojot tirgus situāciju, der paturēt prātā, ka šodien veiksmīgā kārtā no pieprasījuma puses, iespējams, ir paņemts mazliet vairāk nekā tā noteiktā periodā spēj nopelnīt vai patērēt, līdz ar to ļoti iespējams, ka rīt patērētāji nenāks masveidā atkal pirkt to pašu, par ko šodien daudz iztērēts, lai arī ar pirkumu ir apmierināti… Tāpēc, lai ekonomikas cikla vilnis mazāk šūpotos, to, kas veiksmīgi nopelnīts šodien, ir vērts šodien visu neiztērēt. Šeit tad arī nonākam pie tā paša slavenā procikliski vai pretcikliski orientētā valsts budžeta sastādīšanas principa.

"Aktivitātes, kas saistītas ar investīcijām, ir tās, uz kuru rēķina patiešām nedrīkst taupīt."

Ko šai sakarā varam vērot Latvijā? Diez vai kādam pašlaik būtu pamats teikt, ka par kreditēšanu nebūtu daudz runāts. Tie nav tikai hipotēku kredīti un tie nav tikai patēriņa kredīti. Un tās nav tikai mājsaimniecības, kas ir aizņēmušās. Ilgstoši viegli pieejami kredītresursi strauji attīstījuši atsevišķas nozares, taču visai nesimetriski. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) dati liecina, ka piecarpus gadu laikā (no 2003.gada pirmā ceturkšņa līdz 2008.gada 3.ceturksnim) vairākumā nozaru izsniegto kredītu atlikums pieaudzis 3-4 reizes, kamēr būvniecībā, ieguves rūpniecībā un darbībās ar nekustamo īpašumu izsniegto kredītu atlikums pieaudzis aptuveni 7-11 reizes (skat. 1.tabulu).

1.tabula

Izsniegto kredītu atlikuma pieaugums nozaru dalījumā 31.03.2003. – 30.09.2008., reizes
Avots: FKTK ceturkšņu pārskati

Ir viegli pamanīt, ka nozares, kas attīstījušās straujāk, ir cieši saistītas: ieguves rūpniecība saistāma ar augošo būvmateriālu pieprasījumu, būvniecību un pēc tam arī īpašumu pirkšanu un pārdošanu. To rāda arī pievienotās vērtības dinamika un struktūra (2. un 3.attēls).

2.att. Pievienotās vērtības dinamika Latvijas tautsaimniecības nozarēs, %. Avots: LR CSP

Otrajā attēlā redzams, ka zināmu augšupeju kopš 2000. gada (procentos) piedzīvojušas lielākā daļa Latvijas tautsaimniecības nozaru, taču izceļas virkne pakalpojumu nozaru (viesnīcas, tirdzniecība, finanšu starpniecība, darbības ar nekustamo īpašumu), būvniecība un ieguves rūpniecība, kas uzskatāmības dēļ nav attēlota grafiski, jo tās izaugsme divas reizes (!) apsteidz attēlā redzamo viesnīcu un restorānu nozares dinamiku. Par ienākumu un maksātspējas pieaugumu liecina arī tas, ka strauji attīstījušās pakalpojumu nozares, ieņemot lielāku vietu kopējā pievienotās vērtības struktūrā (3.attēls).

3.att.Pievienotās vērtības nozaru struktūra Latvijā 2000. un 2007. gadā. Avots: LR CSP

Cikliska ekonomikas attīstība ir pastāvējusi vienmēr (atcerēsimies, ka ārēju krīžu ietekmi, piemēram, Latvijas gadījumā Krievijas krīzi, nesauc par ekonomikas ciklisku attīstību), un arī tagad cikla lejupslīdi ar dažādu intensitāti piedzīvo daudzas pasaules valstis. Savukārt citu valstu lēnā attīstība šobrīd ietekmē arī Latvijas eksporta iespējas, kas tāpat ir IKP sastāvdaļa. Mazliet „palīdz” tas, ka, pierimstot pirkšanas, pārdošanas un būvniecības bumam, importa apjoms ir būtiski krities, kas uzlabo tirdzniecības bilanci... Tiesa, bilance pati vēl nav pašmērķis: ekonomikā neviens skaitlis nav liels vai mazs, tam ir saturs. Ja importā redzam samazināmies mašīnu un iekārtu importu, varam domāt, ka daudzi uzņēmumi pašlaik nespēj tās iepirkt. Un nespēj iepirkt tādēļ, ka pašlaik neredz paplašināmies noieta tirgu, varbūt nesaskata iespēju aizņemties uzņēmējdarbības tālākai attīstīšanai. Kādēļ? Cilvēki nereti rīkojas instinktīvi – ja ekonomika strauji neaug, gribas taupīt, turēt naudu mājās utt., tomēr jāatzīmē, ka naudas pārlikšana no konta zeķē neglābj ne pašu, ne citu, jo kur gan vēl kredītiestādei būtu lieliskas iespējas attīstīt ekonomiku, ja ne no noguldījumiem? Dažs varbūt domātu: nu, jā, tā jau atkal ir taupīšana… Bet tā ir cita taupīšana. Tie ir t.s. uz laiku brīvie līdzekļi, ko mēs ļaujam ieguldīt, investēt, „apgrozīt”. Tas ir veids, kā ekonomika attīstās.

Ko tagad vajadzētu darīt? Tērēt vai taupīt? Ņemot vērā, ka „treknajos” gados nav pārlieku daudz taupīts, ir visai mazas iespējas pēkšņi būt izšķērdīgiem, tomēr šādā situācijā svarīgāk par vispārīgu nostādni, ko varētu apzīmēt ar „vai nu taupa, vai nu tērē”, būtu uzmanīgi sekot līdzi tam, uz kā rēķina taupa un kur tērē. Apsveicams ir ikviens solis, kas kā no valsts budžeta puses, tā no kredītiestāžu puses izvirza uzņēmējdarbību stimulējošos izdevumus par prioritāti – aktivitātes, kas saistītas ar investīcijām, ir tās, uz kuru rēķina patiešām nedrīkst taupīt. Vai gan citādi būtu iespējams pēc iespējas ātri pārvarēt ekonomikas cikla lejupslīdes fāzi un nonākt situācijā, kad ne vien ir iespējams, bet arī izdodas taupīt, pēc iespējas mazinot ekonomikas „viļņošanos”.