Nacistiskās Vācijas okupācijas laiks (1941 –1945)
Saglabājušies Latvijas Bankas valdes sēžu protokoli liecina, ka sēdē piedalījies arī Valstspapīru spiestuves pilnvarnieks Ludolfs Liberts. Valstspapīru spiestuvē viss bija sagatavots, lai šādu uzdruku veiktu. Latvijas Bankas valdes sēdes 9. jūlija protokols liecina, ka latam bija ierādīta pienācīga vieta. Galvenais direktors J. Stalbovs pauda uzskatu, ka lietderīgi būtu pēc iespējas drīzāk atbrīvoties no PSRS rubļa. Direktors K. Vilders izteicās, ka, no saimnieciskā un nacionālā viedokļa raugoties, Latvijas naudas sistēmā atkal būtu ieviešams lats, bet tā apmaiņas kurss pret vācu marku nosakāms kā 1:2, t.i., viena Vācijas marka pielīdzināma diviem latiem, tādējādi, saglabājot pirmsokupācijas lata kursu, 1 Vācijas marka līdzinātos 10 PSRS rubļiem. Latvijas Banka mainītu apgrozībā esošo krievu naudu pret latiem pēc kursa 1 lats = 5 rubļi, katram pilsonim šī apmaiņa skaidrā naudā notiktu nelielā apmērā. Vēloties apmainīt lielāku naudas summu, būtu jāiesniedz īpašs pieteikums un tad to apmainītu atsevišķi.
 |
Bet tās bija tikai ilūzijas, un to mūžs bija īss. Latvijas Banka neatguva naudas emisijas tiesības. Jau nākamā dienā, 10. jūlijā, Rīgā bija ieradies oberleitnants Nāgels – Deutsches Wirtschaftskomando priekšnieks – un ierādīja “iezemiešiem” okupētajā Latvijā tiem atvēlēto vietu. Lata vietā ieviesa reihsmarkas un norēķinu kvītis, palika pat krievu rublis. Saglabājušies tikai daži lata naudas zīmju paraugi ar uzdruku: „LATVIJA/1941/1. JULIJS”. Par monetārās politikas priekšnieku Latvijā kļuva Vācijas pilnvarotais banku lietās Raške, bet Jāni Stalbovu apstiprināja par Latvijas Bankas “komisārisko pārvaldnieku”.
 |
Foto no Latvijas Vēstures muzeja: Māris Kaparkalējs, LV |
Centrālās bankas funkcijas okupētajā Latvijā (Latvijas ģenerālapgabalā) veica Vācijas valsts kredītkases nodaļa Rīgā (Reichskreditkasse Riga), kurai savukārt Latvijā bija vēl 6 nodaļas, bet Valsts kredītkases galvenā pārvalde atradās Berlīnē. Tās galvenais uzdevums bija apgādāt karaspēka daļas un citas vācu iestādes ar maksāšanas līdzekļiem, un tā laida apgrozībā īpaši okupētajām teritorijām paredzētas papīra reihsmarkas – reihskredītkases zīmes (Reichskreditkassenscheine) – un cinka, bronzas un alumīnija reihsfeniņus. Apgrozībā palika arī PSRS rublis, ko mainīja pēc kursa 10 rubļu = 1 reihsmarka. Pašā Vācijā apgrozījās reihsmarku banknotes, kuras bija aizliegtas Baltijā, bet reihskredītkases zīmes nedrīkstēja izvest uz Vāciju. Tātad, reihsmarku zīmju kurss tika noteikts augstāks nekā vietējās naudas – reihskredītkases zīmju – kurss. Ar tām vācu karavīri okupētajās zemēs izpirka veikalus un preces sūtīja tuviniekiem uz Vāciju. Izpirkšana gan faktiski notika galvenokārt padomju naudā, jo tajā vācu karavīriem maksāja algas.
"Latvijas Banka neatguva naudas emisijas tiesības – Rīgā ieradās oberleitnants Nāgels un ierādīja „iezemiešiem” atvēlēto vietu okupētajā Latvijā."
Vācu okupācijas varai bija nodoms laist apgrozībā īpašas banknotes – Ostlandmark, nodibinot īpašu emisijas banku (Notenbank im Ostland). Bet iecerētās naudas zīmes tā arī netika izlaistas, un banka nodarbojās ar maksājumu kārtošanu ar citām Vācijas okupētajām zemēm.
Kad preču krājumi bija izpirkti, par naudu vairs tikpat kā nekas nebija nopērkams. Radās jauni „maksāšanas līdzekļi, pērkot preces no vāciešiem, – sviests un žāvēta cūkas gaļa. Kā maksāšanas līdzeklis bija arī vācu iestāžu izdotās atļaujas zīmes degvīna pirkšanai. Šīm zīmēm bija „segums”, bet papīra naudai tā vairs nebija. Kā sīknauda pie šīm zīmēm bija papirosi un cigaretes.
Tātad, Latvijas izlaupīšana turpinājās arī vācu laikā – „…padzenot boļševikus no Latvijas, Padomju Savienības īpašumi kā kara laupījums pāriet vācu valsts īpašumā” (citāts no reihskomisāra Lozes uzrunas, stājoties amatā t. s. Ostlandē 1941. gada jūlijā). Spēkā palika visi boļševiku varas laika nodokļi, kuri gan laika gaitā tika pārveidoti: Lielvācijas vajadzībām bija jāpilda arī klaušas un šķūtis, bet frontes vajadzībām tika vākti silti apģērbi, produkti. Kā sarkastiski izteicies ekonomists Arnolds Aizsilnieks: „Ja nu vācu okupācijas laikā Latvijas iedzīvotājiem tiešām kaut kur bija pārpilnība, tad tie ir bijuši nodokļi.”
Padomju okupācijas laiks (1944 – 1992)
Pēc Otrā pasaules kara Baltijā tika restaurēta padomju vara un tā atkal nonāca PSRS finanšu un kredīta sistēmā. Gan naudas emisiju, gan valsts kases funkcijas veica PSRS Valsts banka, bet Latvijas PSR naudas sistēma atradās pilnīgā tās kontrolē.
Lai atjaunotu PSRS Valsts bankas Latvijas republikāniskā kantora darbību, jau 1944. gada jūnijā Maskavā bija radīta operatīvā grupa ar Kārli Zandersonu priekšgalā. Šajā grupā bija iesaistīti bijušie Latvijas Bankas darbinieki, kas bija evakuēti uz PSRS, latviešu tautības banku darbinieki no citiem PSRS reģioniem un PSRS centrālās bankas darbinieki, kurus bija paredzēts nosūtīt darbam Latvijā. Jau 1944. gada 24. jūlija (!) dienesta pienākumus sāka veikt jaunieceltais PSRS Valsts bankas Latvijas republikāniskā kantora pārvaldnieks Guļjaņickis Sergejs Nikolajevičs, bet 1944. gada 1. augustā operatīvās grupas ešelons izbrauca no Maskavas un, sekojot frontei, devās Latvijas virzienā, 13. augustā sasniedzot Ludzu, kur tika nodibināta PSRS Valsts bankas Latvijas republikāniskā kantora partijas pirmorganizācija. Tajā bija galvenais grāmatvedis Blūmentāls, partijas biedrs no 1933. gada, kantora pārvaldnieks Guļjanickis, partijas biedrs no 1926. gada, par pārtikas organizācijas sekretāru tika ievēlēts Pirmās daļas priekšnieks Kazakovs, partijas biedrs no 1930. gada, par sekretāru – inkasācijas un vērtslietu pārvadājumu grupas priekšniece Koteņeva, partijas biedre no 1941. gada. Partijas organizācija kļuva par štābu, kur katru nedēļu tika apspriesti un tika noteikti turpmākie uzdevumi.
"Ja nu vācu okupācijas laikā Latvijas iedzīvotājiem tiešām kaut kur bija pārpilnība, tad tie ir bijuši nodokļi."
Tālāk operatīvās grupas ceļš veda uz Daugavpili, Rēzekni, Madonu un tālāk, līdz 16. oktobrī sasniedza Rīgu, visur atjaunojot PSRS Valsts bankas Latvijas republikāniskā kantora nodaļas. Tūdaļ PSRS Valsts bankas Latvijas republikāniskais kantoris izvietojās bijušās Latvijas Bankas telpās. Bankas ēkas stāvoklis bija bēdīgs – izsisti logi, jumts vairākās vietās sašauts ar lādiņiem, nebija ūdens un elektrības.
Ziņa par to, ka sāk darboties banka, ātri izplatījās pilsētā, atgriezās vecie darbinieki: dažās dienās darbā pieņēma 264 darbiniekus. Rīgā tika izveidotas arī trīs pilsētas nodaļas – Kirova, Proletāriešu un Ļeņina.
Pēc vācu karaspēka kapitulācijas banku nodaļas tika izveidotas arī Kurzemē. Operatīvā grupa savu misiju bija veikusi. Lielākā daļa tās locekļu veidoja bankas nodaļu vadošā aparāta kodolu, vadot partijas arodbiedrības un komjaunatnes organizāciju darbu.
 |
Foto no Latvijas Vēstures muzeja: Māris Kaparkalējs, LV |
Pārvaldnieki: Sergejs Guļjaņickis (1944. g. 24.VII–1948. g. 12.X), Voldemārs Drolle (1948. g. 12.X –1955. g. 07.X), Aleksandrs Jeļņickis (1955. g. 23.XI–1958.g. 15.IV), Vilhelms (Vilgelms) Lecis (1958–1972), Alfrēds Bergs-Bergmanis (1972–1991).
Bankas un nauda Padomju Latvijā
PSRS banku sistēmu veidoja PSRS Valsts banka, PSRS Celtniecības banka un PSRS Ārējās tirdzniecības banka. Latvijā darbojās tikai pirmās divas. Banku darbu vadīja un to galvenos darbības principus noteica PSRS Ministru Padome.
Formāli PSRS Valsts bankai bija pakļautas arī valsts darba krājkases, kas strādāja ar fiziskajām personām.
"Pēc Otrā pasaules kara Baltijā tika restaurēta padomju vara un tā atkal nonāca PSRS finanšu un kredīta sistēmā."
PSRS Valsts bankas Latvijas PSR Republikāniskais kantoris apgādāja ar naudu visas Latvijas PSR valsts iestādes, organizācijas un kooperatīvus (kolhozus), izņemot celtniecības nozari. Taču arī PSRS Celtniecības bankas uzdevumā tika veiktas dažādas finansēšanas operācijas.
PSRS Valsts bankas Latvijas PSR Republikāniskais kantoris pildīja arī PSRS Ārējās tirdzniecības bankas uzdevumus.
Katrā Latvijas rajonā, arī Rīgas pilsētas administratīvajos rajonos bija PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskā kantora nodaļas, kas uzturēja saikni ar attiecīgajā teritorijā strādājošiem klientiem.
PSRS Valsts bankas funkcijas:
- uzņēmumu, organizāciju un iedzīvotāju pagaidu brīvo līdzekļu piesaistīšana;
- tautsaimniecības īstermiņa kreditēšana;
- skaidrās un bezskaidrās naudas norēķini un uzskaite tautsaimniecībā;
- naudas apgrozības plānošana un regulēšana;
- lauksaimniecības uzņēmumu finansēšana un ilgtermiņa kreditēšana;
- finansēšanas operācijas PSRS Celtniecības bankas uzdevumā;
- valsts budžeta kases operāciju izpilde;
- norēķini ārvalstu valūtās PSRS Ārējās tirdzniecības bankas uzdevumā, īstenojot valsts monopolu ārējā tirdzniecībā un valūtas monopolu;
- PSRS Valsts bankas saimnieciskā aprēķina funkcijas (peļņas gūšana, lai maksātu procentus par iedzīvotāju un kolhozu noguldījumiem, nodrošinātu savu saimniecību, bet vismaz 50% ieskaitītu PSRS valsts budžetā);
- kontrole ar rubli (klientu – juridisko personu – saimniekošanas administratīvā un ekonomiskā kontrole, izmantojot atvieglojumus un soda sankcijas).
PSRS Valsts banka pelnīja, atskaitot procentus no kreditēto uzņēmumu tīrā ienākuma. Zemākās procentu likmes bija par uzņēmumu darbības plānā paredzētiem izdevumiem, vidējas – par plānā neparedzētiem izdevumiem, augstākās – par nokavētiem maksājumiem Valsts bankai.
"PSRS Valsts banka pelnīja, atskaitot procentus no kreditēto uzņēmumu tīrā ienākuma."
Valsts banka maksāja procentus krājkasēm par iedzīvotāju noguldījumiem (tās savukārt iedzīvotājiem) un kooperatīvajām organizācijām par brīvo līdzekļu atlikumiem to kontos. Valsts ražošanas un tirdzniecības uzņēmumiem, kā arī organizācijām un iestādēm par naudas atlikumiem to kontos procentus nemaksāja.
PSRS politisko un ekonomisko pārmaiņu gaitā radušās iespējas 20. gs. 80. gadu otrajā pusē tika izmantotas arī Latvijā, kur jau 1988. gadā sākās banku sistēmas reorganizācija. PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskais kantoris 1987. gadā tika pārdēvēts par PSRS Valsts bankas Latvijas Republikānisko banku, taču par valsts centrālo un emisijas banku tā nekļuva.
Naudas reformas PSRS
Direktīvajā padomju ekonomikas sistēmā nauda bija zaudējusi vērtības mēra un daļēji arī uzkrāšanas līdzekļa funkcijas. Mākslīga preču cenu noteikšana kavēja ražošanas attīstību un neļāva izvairīties no nepārtrauktās inflācijas. Komunistiskās partijas vadība vairākkārt mēģināja novērst inflāciju un likvidēt tās sekas ar dažādiem ekonomikas pārkārtojumiem – gan “uzlabojot” finanšu un kredīta sistēmu, gan veicot naudas reformas. Pēc Otrā pasaules kara un līdz pat 1992. gadam Latvijā apgrozībā bija PSRS rubļi un kapeikas. Gan naudas emisijas, gan valsts kases funkcijas veica PSRS Valsts banka, bet Latvijas PSR naudas sistēmas atradās pilnīgā tās kontrolē.
Līdz pirmajai pēckara naudas reformai (1947.gadā) apgrozībā palika visi pirmskara laikā izdotie naudas zīmju nomināli un metāla monētas. Naudas reformas gaitā (1947. gada 16.- 22. decembrī) no apgrozības izņēma tikai agrāko izlaidumu naudas zīmes, kuras apmainīja pret 1947. gada parauga rubļu zīmēm proporcijā 10:1. Agrāko červoncu banknošu vietā stājās PSRS Valsts bankas banknotes (10, 25, 50 un 100 rubļu). Valsts kases zīmes bija 1, 3, 5 rubļu nominālos, bet metāla sīknauda – 1, 2, 3, 5 (bronza), 10, 15, 20 (niķelis) kapeiku nominālos. Metāla sīknaudu reforma neskāra. Iedzīvotāju noguldījuma apmaiņa notika diferencēti: līdz 3000 rubļiem – 1:1, no 3001 līdz 10 000 rubļu – 3:2, vairāk nekā 10 000 rubļu – 2:1.
 |
Otra pēckara naudas sistēmas reforma notika laikā no 1961. gada 2. janvāra līdz 31. martam. Iepriekšējā parauga naudas zīmes apmainīja pret jaunā parauga zīmēm proporcijā 10:1, 1961. gada parauga PSRS rubļu zīmes bija 1, 3, 5 rubļi (kases zīmes) un 10, 25, 50 un 100 rubļi (banknotes). Jaunā parauga metāla monētas bija 1, 2, 3, 5 kapeikas (bronza), 10, 15, 20, 50 kapeikas un 1 rublis (vara/niķeļa sakausējums). Ar šo naudas reformu no apgrozības tika izņemtas arī sudraba monētas. Ņemot vērā to, ka apmaiņas laiks bija pietiekami ilgs (3 mēneši) un iedzīvotāji tiešus zaudējumus necieta, šī uzskatāma par korektāko no visām padomju varas laikā notikušajām naudas reformām.
Trešā – 1991. gada naudas reforma – notika laikā, kad inflācija draudēja pilnīgi sagraut Padomju Savienības naudas sistēmu. Ja 80. gadu pirmajā pusē vidēji ik gadus tika papildus emitēti 3 - 4 mljrd. rubļu, tad 1988. gadā – jau 11,5 mljrd., 1989. gadā – 18,0 mljrd., bet 1990. gadā – 25,0 mljrd. rubļu. Turklāt bija sākusies valsts īpašuma legāla un puslegāla privatizācija, kurā, savstarpēji konkurējot, iesaistījās ne tikai PSKP augstākā nomenklatūra, bet arī „ēnu ekonomikas” darboņi. Šajā laikā Baltija un Aizkaukāzs cīnījās par valstisku neatkarību, radās separātiskas tieksmes arī citos PSRS reģionos. Iespējams, strauji izņemot no apgrozības 50 un 100 rubļu naudas zīmes, kas veidoja apgrozībā esošās naudas masas lielāko daļu, reformai vajadzēja atrisināt trīs tās autoriem aktuālas problēmas: sagraut ekonomisko konkurenci, radīt republiku naudas saimniecībā haosu, no kura tās saviem spēkiem nespētu atžirgt un tādēļ samierinātos ar piederību PSRS, kā arī noslāpēt valstī strauji progresējošo inflāciju.
"Tomēr 1991. gadā naudas reforma vairs nespēja ne stabilizēt naudas sistēmu, ne apturēt „taisnīgās sadales” ekonomikas sabrukumu."
Reformu ievadīja PSRS prezidenta 1991. gada 22. janvāra dekrēts un PSRS Ministru padomes lēmums par 50 un 100 rubļu naudas zīmju apmaiņas noteikumiem. Tās bija apmaināmas šādā kārtībā:
- strādājošiem pilsoņiem darbavietās vidējās mēnešalgas apjomā (lielākas naudas summas vajadzēja deklarēt) ;
- pensionāriem un pārējiem iedzīvotājiem PSRS krājbankas republikāniskajā bankā, pastā vai tautas deputātu padomē, pārsniedzot 200 - 500 rubļu vienai personai.
Anulētās naudas zīmes bija iesniedzamas apmaiņai 3 dienu laikā: 23., 24. un 25. janvārī (atsevišķos gadījumos šo termiņu pagarināja). Tādejādi valsts institūcijām vajadzēja pārfiltrēt milzīgu naudas masu, cerot, ka legāli neapmaināmās banknotes izzudīs no apgrozības un to summu varēs ieskaitīt reformas aktīvā. Ievērojot politiskos un monetāros mērķus, reforma nesasniedza rezultātu: naudas daudzums apgrozībā netika samazināts, inflācija turpināja palielināties.
 |
 |
Reformas gaitā apgrozībā izlaida jauna parauga naudas zīmju sēriju. Tajā ietilpa 1961. gada parauga 1, 5, 10, 50 un 100 rubļu zīmes, kurās uzdruka kombinēta ar nedaudz pārveidotu aversa un reversa zīmējumu un iespiests gada skaitlis – „1991”. Sērijā ietilpa arī jauna parauga naudas zīmes ar 200, 500, 1000 un 5000 rubļu nominālvērtību.
Tomēr 1991. gada naudas reforma vairs nespēja ne stabilizēt naudas sistēmu, ne apturēt „taisnīgās sadales” ekonomikas sabrukumu.
