Krievijas principi
Krievija uzsver, ka tās „energoresursi un ražošanas sektors ir bāze ekonomikas attīstībai, iekšpolitikas un ārpolitikas instruments, bet valsts lomu pasaules enerģētikas tirgū nosaka tās ģeopolitiskā ietekme”. Energoresursu kā ārpolitikas instrumenta piesaukšana nav jauna parādība Krievijas ārpolitikā. Krievija liek lielas cerības uz šo instrumentu gan reģionālu ģeopolitisko mērķu sasniegšanai, gan savu pozīciju nostiprināšanai starptautiskajā arēnā. Tomēr būtiski norādīt, ka energoresursi kā ārpolitikas instruments tiek minēts „Krievijas enerģētikas stratēģijā līdz 2020. gadam” – dokumentā, kura mērķis ir iezīmēt enerģētikas politikas virzienus, mērķus un uzdevumus. Tas ir dokuments, kurš pamatā vērsts uz Krievijas enerģētikas sektora attīstības ekonomiskajiem aspektiem, ietverot iekšējā tirgus attīstību dažādās enerģētikas jomās (elektroenerģija, gāzes un naftas ieguve un pārstrāde, alternatīvās enerģijas resursi, modernizācija), pārskatu par ekonomiskajām perspektīvām attiecībā uz ārējo energoresursu tirgu, kā arī nosakot pamata mērķus valsts politikai enerģētikas sektora attīstībai. Fakts, ka energoresursi kā politisks instruments tiek minēti dokumentā, kurš vairāk atbilst rīcībpolitikas plānošanas nevis politikas pamatnostādņu formulēšanas līmenim, ļauj secināt, ka Krievijas “enerģētikas diplomātija” nav vien politiska līmeņa retorika, bet raksturo praktisku realitāti tās enerģētikas politikā kopumā.
Krievija labi apzinās, ka tās iekšējais energoresursu patēriņš pieaug un nepieciešams risināt ar to saistītās problēmas. Tajā pašā laikā iekšējā enerģētikas tirgus problēmas nav paredzēts risināt uz energoresursu eksporta rēķina. Proti, skatot enerģētiku “globalizācijas, vispārējās konkurences un cīņas par energoresursiem un tirgu” kontekstā, Krievija norāda uz ārējo faktoru prioritāti enerģētikas politikā. No autoritārā režīma viedokļa raugoties, Krievijas valdība, baidoties no sociāliem nemieriem, nav spējīga palielināt cenas un ienākumus no pieaugošā iekšzemes patēriņa. Visas cerības nopelnīt tiek liktas tikai uz izejvielu eksportu. Tas garantē valdošā režīma stabilitāti. Tomēr pasaules finanšu krīze un naftas cenu kritums nozīmē Krievijas budžeta samazināšanos, naftas kompāniju zaudējumu palielināšanos, kas var radīt ievērojamu sociālo spriedzi nākamajā gadā.
Krievija runā par tirgus principiem, uzsverot ienākumu maksimizāciju kā pamatmērķi, bet enerģētikas jautājumu politizācija tiek atzīmēta kā faktors, kas drīzāk ietekmē un ir pakārtots izdevīgumam, nevis nosaka ārējās attiecības. Jāatgādina, ka jautājums par enerģētikas jautājumu politizēšanu Eiropā kļuva aktuāls tieši pēc Krievijas/Ukrainas gāzes krīzes 2005.gada beigās.
Ārpolitika un enerģētika
Lai gan Krievija deklarē, ka ekonomikai jābalstās uz tirgus attiecībām, tomēr netieši tā pieļauj atlaides un īpašu pretimnākšanu. Krievija vēlas savā vadībā veicināt NVS valstu ekonomisko modernizāciju. Lielvalsts pat saskata sev īpašu misiju šajā ziņā. Vienlaicīgi tā integrācijas attiecībās ar NVS valstīm pieļauj vairāku ātrumu politiku un elastību, ja kaimiņvalstis ir politiski „draudzīgas”. Kaimiņvalsts interesēs ir nacionālo kompāniju iesaistīšanās NVS valstu energoresursu transporta infrastruktūras projektos, kur galvenais mērķis ir kopējas enerģētikas sistēmas izveide un attīstība. NVS tiek uzskatīts par īpaši nozīmīgu ārējās enerģētikas politikas objektu, jo iesaistīšanās NVS valstu enerģētikas infrastruktūras projektos ļauj palielināt kontroli pār šo valstu enerģētikas sektoriem kopumā.
"Krievijas ārpolitika ir atklāti vērsta uz ES pretrunu veicināšanu un izmantošanu."
Krievija prognozē, ka Eiropas tirgus saglabāsies kā lielākais gāzes noieta tirgus tuvākajos 20 gados. NVS un Eiropas tirgus būs pamata noiets Krievijas energoresursiem arī perspektīvā. Krievijas enerģētikas koncerns „Gazprom” piegādā Eiropai aptuveni ceturtdaļu patērētās gāzes, un Eiropas atkarība no Krievijas gāzes palielinās. „Gazprom” pašlaik pārdod Eiropas valstīm aptuveni ceturtdaļu savas gāzes un vēlas palielināt piegādes līdz trešdaļai no kopapjoma. Vienlaicīgi „Gazprom” vēlas Eiropā pārdot gāzi mājsaimniecībām tiešā veidā, nevis ar Eiropas operatoru starpniecību. Tāpēc arī ārpolitikā Krievija ES uztver caur divpusējo attiecību prizmu. Oficiāli deklarētā ārpolitika liecina, ka Krievija apzināti vēlētos lielāku uzsvaru likt uz divpusējām attiecībām ar atsevišķām valstīm. Krievijai nepatīk ES, tās kopējas politikas izpausmes. Labākais veids, kā pretdarboties ES kā vienotam spēkam, ir divpusējo attiecību attīstīšana. Krievijai ir izdevīgas dalībvalstu iekšējās pretrunas, kas atsaucas uz ES kopējo politiku. Tāpēc Krievijas ārpolitika ir atklāti vērsta uz ES pretrunu veicināšanu un izmantošanu.
Krievija atzīst, ka tā nav gatava parakstīt Enerģētikas hartu un tranzīta protokolu ar ES, jo esošajā redakcijā neatbilstot tās nacionālajām interesēm. Krievija sevi pasniedz it kā tā ciestu no globalizācijas cīņā no konkurentiem, prognozējot starptautisku pretdarbību pret sevi kā jaunu spēlētāju pasaules ekonomiskajās attiecībās. Tādējādi tā pamato politisko atbalstu krievu biznesam ārvalstīs.
Ārpolitikas kontekstā Krievija runā par “enerģētisko diplomātiju”, kuras mērķis ir panākt tās energoresursu kompleksa vadošu lomu pasaules noieta tirgos un nacionālo interešu aizstāvēšanu pieaugošās konkurences apstākļos. Krievija uzsver nepieciešamību pēc vienotiem tirgus principiem un caurspīdīgiem noteikumiem visiem tirgus dalībniekiem, bet negrasās atteikties no savām priekšrocībām konkurences apstākļos.
Ārēji Krievija uzsver tās pašas vērtības, kuras raksturo Rietumu kompāniju uztveri par enerģētikas tirgus principiem. Krievija izmanto ekonomiskajā spēlē pašu Rietumu ieročus (brīvā tirgus principu, atklātību), lai nodrošinātu savu kompāniju klātbūtni ārvalstu tirgos. Tomēr realitātē ārvalstu kompāniju piekļuve Krievijas enerģētikas sektoram ir būtiski apgrūtināta un ierobežota. Turklāt Krievija uzsver nepieciešamību turpināt diplomātisko atbalstu liela mēroga investīciju projektiem enerģētikas sektorā. Krievijas Federācijas ārpolitikas stratēģija nosaka, ka Krievijas ārpolitikas nodrošināšanā arvien lielāka loma jāuzņemas biznesa organizācijām. Tām aktīvi esot jāiesaistās “ārpolitikas informatīvajā nodrošinājumā”.
