NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
26. oktobrī, 2008
Lasīšanai: 27 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
1
4
1
4

Piecdesmit gadi pagrīdē

Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Par 150 latiem. Par latgaļu viesmīlību. Par džiu-džitsa lomu 17. jūnija notikumos. Par informācijas badu. Par aresta draudiem. Par juku laikiem un bēguļošanu. Par pirmo pensiju. Par detaļām, kas veido viena cilvēka dzīvi. Rubrikā „Likteņstāsti” – Aleksandrs Dolgais (dzimis 1913. gada 21. oktobrī), Rīgas prefektūras 7. iecirkņa virskārtībnieks, kurš 1940. gadā īsu brīdi pirms okupācijas piekomandēts Rīgas prefektūras Apsardzības rotai. Policists, kuru jau 1940. gada 19. jūnijā jaunās varas pārstāvji mēģinājuši saņemt ciet. Piecdesmit gadus – līdz pat 1990. gadam – dzīvojis slēpjoties. Aizsaulē aizgājušā A. Dolgā dzīvesgājums pierakstīts 2001. gada vasarā1. Spilgta liecība viena valsts dienesta un kopumā arī Latvijas izdzīvotajiem pagātnes notikumiem.

„1935. gadā mani iesauca armijas štāba rotā. Policijā ātrāk nevarēja iestāties, pirms nebija iziets obligātais dienests. Kad pēc diviem gadiem biju beidzis dienestu, mani pieņēma policijā. Ieskaitīja Rīgas prefektūras 3. iecirknī, kas atradās Skolas ielā 35. Sākotnēji bija domāts, ka tikšu Apsardzības rotā, bet tur nebija vakantas vietas.

Kā kārtībnieka kandidātam pārbaudes laiks ilga vienu gadu, bet formu gan izdeva tūlīt. Funkcijas – tādas pašas kā kārtībniekiem, nebija nekādu atlaižu. Pēc gada, ko izturēju kandidātos, mani aizsūtīja uz Iekšlietu ministrijas Policijas skolu, kas atradās tagad tā sauktajā stūra mājā. Tur mūs pilnībā sagatavoja policijas dienestam. Mācības bija stingras. Visi likumi, procesi bija jāzina… Priekšmetu daudz. Nebija jau tā, ka nevarētu mācīties. Mums maksāja pilnu algu – uz rokas varēja dabūt 150 latus jau ar atskaitītiem nodokļiem. Tā tolaik bija liela nauda. Ja nemācījās, atskaitīja. Tāpat kā augstskolās. Jāstrādā tajā laikā nebija. Pusdienas un vakariņas par brīvu, un baroja jau kārtīgi. Ja vajadzēja, varēja dzīvot kopmītnēs.

Kad beidzu Policijas skolu, mani ieskaitīja atpakaļ 3. iecirknī. Bet tur nebija vakances, un mani paaugstināja par virskārtībnieku 7. iecirknī Marijas ielā.

Kā kārtībniekam diena sākās ar izvadi. Dežūra ielās astoņas stundas, pēc tam sešpadsmit brīvas. Apģērbti bijām kārtīgi, par 150 latiem jau varēja labi dzīvot. Par papildus dežūrām maksāja pa virsu. Sabiedriskais transports bija par brīvu. Arī taksometri, ormaņi, fūrmaņi. Atceros vēl Rīgas prefektu – Pēteri Pommeru, Lāčplēša kara ordeņa kavalieri, saucām par audžutēvu. Darba apstākļi un darbinieku attiecības bija labas, taču prasības arī striktas. Piemēram, trenēties lika, pēdējā laikā ļoti uz to skatījās. Fiziskā audzināšana – stingra. Labi vien, jo jauniem cilvēkiem tas tikai nāca par labu.

Pret policiju sabiedrība izturējās ar cieņu, bet arī mums vajadzēja izturēties pret iedzīvotājiem korekti – bija jābūt laipniem, korektiem, pieklājīgam. Lai arī kādus jautājumus nācās uzklausīt, stāvot uz stūra, atbildēt vajadzēja. Ja pats neprati atbildēt, cilvēku nosūtīja uz iecirkni. Tur viņam palīdzēja dežūruzraugs. Nevienu nedrīkstēja noraidīt. Darbā jābūt uz minūti. Ieročus izdeva, man tika Valtera sistēmas pistole. Ļoti stingri noteikumi, kas reglamentēja šaujamieroču pielietošanu. Bet īstenībā dzīvē jau negadījās tādas situācijas, kad vajadzētu izvilkt pistoli - iedzīvotāji bija paklausīgi. Nevarētu teikt, ka tikai policistiem bija jābūt pieklājīgiem, arī iedzīvotāji tā izturējās savstarpējā saskarē un attieksmē. Trīs gadus nodienēju - neviena konflikta nebija.

Atceros 1939. gadā Policijas divdesmitgades svinības. Tie bija lieli un krāšņi svētki. Daudz cilvēku piedalījās. Vairāk gan atmiņā palicis, kā nepaveicās manam draugam Žanim Rozenšteinam, ģenerāļa Rozenšteina brāļa dēlam.2

Policijā viņš dienēja, šķiet, tikai no 1938. gada. Žanis, ļoti liela auguma cilvēks, kurš cītīgi nodarbojās ar sportu, policijas gadadienas svinībās izmežģīja kāju. Svētku vakarā viņš vispār vairs nevarēja paiet. Par drauga tālāko likteni pēc gadiem dzirdēju, ka vācu laikā Žani nošāvuši žandarmi. Par to, ka iesaukšanas komisijā viņš esot pateicis: aiz manis ir Latvija!

Pienāca 1940. gada jūnijs. Mūs piekomandēja pie Apsardzības rotas prefektūrā. Kāpēc? Aptuveni divdesmit cilvēki tika norīkoti, lai pirms Dziesmu svētkiem tie brauc uz Daugavpili un palīdz visu sagatavot. Kas mums, jauniem cilvēkiem, – tāds brauciens tīri par prieku! Pāris nedēļas nodzīvojām Daugavpilī. Bija domāts, ka palīdzēsim vietējiem policistiem, bet Daugavpils prefekts mūs nekur nenorīkoja. Dzīvojām skolā, labi deva ēst, bet norīkojuma neviena. Brīvi varējām staigāt apkārt un atpūsties. Latgalieši ļoti laipni cilvēki, varbūt tāpēc mūs nelika pie darba. Tā sapratām, ka vienīgais norīkojums būs tad, kad ieradīsies Kārlis Ulmanis. Taču arī līdz tam mēs netikām.

17. jūnijā agri no rīta pienāca telefonogramma. Tur gan nekas cits nebija minēts, kā vien: nekavējoties visiem atgriezties Rīgā. Bet mēs nekā tobrīd vēl nezinājām un nenojautām. Steigšus devāmies uz Rīgu. Iebraucām galvaspilsētā. Vēl nekā nezinājām. Mums arī neko nepaskaidroja. Visa komanda pieteicāmies prefektūrā pie dežūrējošā uzrauga. Ja pareizi atceros, Rīgā bijām pēc desmitiem rītā.

"Stūra mājas priekštelpā mētājās papīri un… viens tur gulēja beigts. Sākumā gan nodomājām, ka cilvēks dzīvs, bet Ozoliņš, būdams feldšeris, pagrieza gulošo, ieraudzīja līķa plankumus un noteica, ka vīrietis jau pāris stundas miris. Viņš nebija nošauts. Nosists."

Dzelzceļa stacijas, kāda tā ir šobrīd, nebija. Taču arī vecā ēka bija aptuveni tai pašā vietā ar skatu pret prefektūru. Kad iznācām no prefektūras, stacijas laukumā ieraudzījām divus tankus. Tādi divi grabuļi tur stāvēja. Aizgājām tiem garām, cilvēki tur pulcējās, bet vēl ne tuvu pūlis. Prefektūrā neviens neko mums nebija paskaidrojis. Mums neviens par tankiem, kur nu vēl okupāciju, neko neteica – tas bija slikti. Pilnīgi neko. Vadība, šķiet, gan bija informēta. Tajā dienā jau dzirdējām baumas par Masļenkiem – pirms pāris dienām uz robežas sarkanarmieši bija uzbrukuši robežsargiem, cilvēkus aizveduši, bet dažus nošāvuši. Oficiāli mums par to arī neko neteica.

Vispār kopskaitā Rīgā mēs nebijām daudz policistu – ap četriem simtiem. Kas tad tas ir? Tā kā bijām piekomandēti Apsardzības rotai, mūs vairs nelaida uz iecirkņiem. Deva norīkojumus. Izsūtīja pa vienam uz posteņiem dežūrēt. Mana vieta – Marijas ielas kreisajā pusē pie kanāla netālu no stacijas. Pūlis pamazām lasījās, sanāca ļoti daudz cilvēku. Tur bija daudz krievu armijnieku, nezinu, vai arī čekistu, privātajās drēbēs. Viņiem bija vareni dunči – ar trīsdesmit līdz četrdesmit centimetru gariem asmeņiem.

Vietā, kur bija mans postenis, vēl tagad ir tas pats tiltiņš pār kanālu, kas tolaik. Kad cilvēki spiedās virsū, piespiedos pie tiltiņa margām… Piecu gadu laikā biju uztrenējies pašaizsardzībā – džiu džitsā, labi uzkopies. It kā jau bija ieroči, un pēc būtības drīkstējām tos izmantot aizsardzībai. Bet tajā situācijā revolveri gan neizmantoju. Pielietoju gan neatļautos paņēmienus – tiem, kas līda virsū, bļāva, lai met policiju kanālā, situ pa pavēderi… Tā es, piespiedies pie margām, lai neviens nepiekļūst no aizmugures, atvairījos un izkļuvu sveikā bez ievainojumiem.

17. jūnijā vairums cilvēku vispār uzvedās normāli. Bet viena daļa, tie gan… Ierēdņi, tirgotāji – viņi bija pret notiekošo, savākušies ziņkārības dēļ. Cilvēki taču nesaprata, kas notiek, neviens neko nepaskaidroja, tāpēc gāja lūkot paši. Un tas ir cilvēciski – ja uz ielas kaut kas notiek, avārija, teiksim, uzreiz pūlis ir apkārt! Tā arī toreiz. Ziņkārīgo pilns.

Kad pūlis kļuva vēl lielāks, no prefektūras tika izsaukta Jātnieku policija. Bet viņu jau bija maz – trīspadsmit cilvēki, priekšnieks – Martinsons. Jāteic gan, Jātnieku policijai līdz tam tādas sadursmes nekad nebija bijušas. Un tā neko nevarēja izdarīt. Pūlis liels, citiem dunči, kuri arī tika likti lietā.

Tā mūs atsauca no posteņiem. Pie prefektūras Radio ielā bija lieli dzelzs vārti, tie vēl tagad ir tajā pašā vietā. Ieskrējām iekšā pagalmā, aiztaisījām vārtus ciet. Ārpusē ar kulakiem pa tiem dauzījās, mēģinot ielauzties. Taču tas neko daudz nekaitēja, jo vārti lieli un izturīgi.

Visi apjukuši. Arī iekšlietu ministrs Veidnieks. Viņi tur, augšā, gudri cilvēki, bet arī viņiem tas viss bija negaidīti. Neviens jau nebija sagatavojies uz kaut ko tādu. Cik tad tajā dienā mēs ielās bijām policisti – vairāki desmiti, tas arī viss!

Par jukām un šaušanu tajā dienā. Kamēr biju postenī, viens šāviens atskanēja pie dzelzceļa sliedēm. Bet kurš šāva – kāds no pūļa vai policists, es nezinu. Lai gan pats visu laiku biju notikumu centrā, vairs šāvienus nedzirdēju. Uguni, kā jau teicu, neatklāju. Taču tajā situācijā mums bija tiesības aizstāvēties. Ja tiktu šauts, tad noteikti taču būtu daudz kritušo…Tādā pūlī šaujot… Pievakarē gan dzirdēju, ka viens krievu tautības cilvēks esot miris, nezinu, nosists vai sadurts. Jo mūs, policistus, pie viņa klāt nepielaida sarkanarmieši. Par cietušajiem policistiem – to, cik zinu, bija daudz. Pirmajā dienā vairāk nekā piecdesmit bija guvuši ievainojumus, daži sadurti.

17. jūnija vakarā piesaistīja papildspēkus no karaspēka daļām. Mani vienai patruļai nozīmēja par vecāko, tātad – es un divi karavīri. Bijām norīkoti Vecrīgā Audēja ielā pie tagadēja universālveikala. Pagāja nakts, cilvēki paklausīja.

No Daugavpils uz Rīgu nevar aizšaut

19. jūnija rītā - vai, tad jau bija vesela ceremonija! Tobrīd bijām palikuši maz – kādi četrdesmit cilvēki. Uzsauca visus uz prefektūras vingrošanas zāli, nostādīja vienrindas līnijā. Tad sākās mūsu traģēdija.

Ienāca daži vīri, to skaitā Žanis Spure, Semjons Šustins un vairāki kompartijas cilvēki. Pie durvīm nostādīja čekistus. Ieveda kaut kādus pusaudžus, kurus dēvēja par komjauniešiem, lai gan Latvijas laikā taču tādu nebija. Viņi ar pirkstu norādīja uz ierindā stāvošajiem... Vispirms norādīja uz uzraugu Vīgantu. Teica, ka viņš uz tiem esot šāvis. Bet kā viņš varēja šaut? Ja jau šautu, tad taču arī nošautu vai ievainotu! Šaut taču mācējām gan. Vīgantu no ierindas ārā… Tā vairākus paņēma un noveda pa kāpnēm uz izeju Radio ielā.

Kur viņi palika, skaidru ziņu nebija un nav, cik uzzinājām vēlāk, iegrūsti smagajā mašīnā un aizvesti. It kā nošauti Biķerniekos. Klāt jau nebija un apgalvot to nevaru. Ne viņiem tiesa bija, nekā. Saņēma vēl ciet manu skolasbiedru Kārli Ozoliņu, Egli arī. Citus pēc uzvārda neatceros, jo tajā laikā pie Apsardzības rotas biju tikai piekomandēts, tāpēc pārējos tā īsti nemaz nepazinu.

Viens pienāca klāt arī man: pie pasta jūs uz mani šāvāt! Bet pasts tolaik bija Krišjāņa Barona un Aspazijas bulvāra stūrī, kur tagad universitātes ēka. Tur nu gan es nebiju, bet eita viņiem to iestāsti!

Tāpēc teicu: kā varēju šaut, ja vēl vakar biju komandējumā Daugavpilī? No Daugavpils uz Rīgu jau nevar aizšaut – tomēr 250 kilometru. Man vēl bija saglabāta komandējuma apliecība, jo to tajās jukās iepriekšējā dienā nepaguvu atdot. Blakus vingrošanas zālei bija mūsu guļamtelpas. Teicu, ka aiziešu uz turieni un atnesīšu parādīt komandējuma apliecību. Iegāju blakustelpā, par laimi, neviens nesekoja.

Bet prefektūrai bija trīs izejas. Viena, kas veda uz Aspazijas bulvāri, netika uzmanīta, jo krievi apsargāja tikai tumšās puses Radio ielā, jo tur arī notika visa rosība, lai cilvēki neredzētu, kas īsti te darās un ka tiek izvesti sagūstītie. Iegājis guļamtelpā, es, kā teikt, piecirtu pēdu. Aizgāju pa kāpnēm lejā un uz ielas ārā. Aizbēgu, jo tas, ko viņi apgalvoja… Nu kādus cilvēkus es būtu šāvis? Lai gan vispār tiesības aizsargāties ir katram! Un arī policijas ierēdnim bija tiesības aizstāvēties, ja nāk virsū, ja uzbrūk! Tā arī manas dienesta gaitas izbeidzās dienā, kad sākās izrēķināšanās.

"Pielietoju gan neatļautos paņēmienus – tiem, kas līda virsū, bļāva, lai met policiju kanālā, situ pa pavēderi… Tā es, piespiedies pie margām, lai neviens nepiekļūst no aizmugures, atvairījos un izkļuvu sveikā bez ievainojumiem."

Policiju tūlīt vēl nelikvidēja. Sākumā ņēma ciet priekšniekus, apzināja pārējos nevēlamos. Mūs jau gan meklēja. Bet es nebiju tik dumjš un nedzīvoju tur, kur biju pierakstīts. Tobrīd viņu aģentūra vēl nebija tik liela un krievi visiem nevarēja izsekot.

Piedzīvoju mēģinājumu mani arestēt. Bija kratīšana Ģertrūdes ielas 105. nama dzīvoklī, kur dzīvoju kopā ar māsu. Viņa studēja juristos. Atnāca čekisti ar aresta orderi. Bet dzīvoklim bija divas durvis. Tikmēr es jau biju pa melnajām durvīm prom! Viņi ielikuši grāmatplauktā patronas un paši tās, kā māsa stāstīja, “atraduši”, lai būtu lietiskie pierādījumi pret mani. Taču vai es muļķis, lai patronas liktu plauktā! Savukārt māsai uzķēra korporācijas lentes. Viņa kritusi histērijā, un varbūt tāpēc māsu toreiz nepaņēma.

Tā kā visi dokumenti man bija rokās, iestājos arodskolā, lai iegūtu profesionālās šofera tiesības. Dzīvot tālāk kaut kā vajadzēja. Arodskolā mācījās, kā arī stundas pasniedza visādi cilvēki, ne es vienīgais tāds, kurš neafišēja savu pagātni. Piemēram, tur satiku iecirkņa priekšnieku Matīsu, vecu paziņu. Galu galā noliku pārbaudījumus un dabūju papīrus. Pat iecēla par autobusu vadītāju priekšnieku…

Nekur īpaši nerādījos, lai neiekristu kādam acīs. Tajā laikā arests un izsūtīšana gāja secen. Daudziem tā nelaimējās, piemēram, no mana dzimtā Stopiņu pagasta izsūtīja kaimiņu Vinteru Kārli, Rīgas prefektūras 12. iecirkņa priekšnieka palīgu. Viņš bija Lācplēša Kara ordeņa kavalieris, kuram Stopiņu pagastā mūsdienās piemineklis uzcelts.3

„Ieņemsim Iekšlietu ministriju!”

Sākās karš. Kad Rīgā bija pirmais uzlidojums, pa ceļam man gadījās tādi lieli Centrālkomitejas vīri – viņiem uz kaut kurieni vajagot ar autobusu braukt, it kā kaut kas jādzēšot. Teicu, ka nedrīkst vis braukt, jo jādodas uz patvertnēm. Taču nē, jābraucot. Labi. Trauksmes signāli skanēja, kad braucām pāri tiltam uz Slokas ielu. Aptuveni piecdesmit metru tālāk ieraudzīju krievu karavīrus. Viņi jau nemaz tik attīstīti nebija, dots uzdevums – ja kāds brauc, šaut! Un tas arī tiktu darīts. Un vai tad viņi uztraukumā redzēja, kas tur tuvojas? Poļitrukam kliedzu – grāvī iekšā, ja gribam palikt dzīvi! Tā arī bija. Kā iekritām grāvī ielas labajā pusē, tā karavīri šāva. Sašāva auto. Nekas īpašs, bet, ja mēs sēdētu iekšā, beigti būtu.

Visbeidzot no Centrālkomitejas es kā priekšnieks saņēmu pavēli, ka visiem autobusu šoferiem jābrauc uz Vagona ielu. Bet kā lai to dabū gatavu? Vienīgi uz līnijas šoferiem pa vienam varēju padod ziņu. Nu, kas gribēja, tas aizbrauca uz garāžām. Bet daudzi negribēja. Taču man par viņu rīcību jānes atbildība – kur visi ir? Atkal bija situācija, ka jābēg.

Tuvojās vācieši. Cita okupācija. Padomju karavīri atkāpās, bet policistu nebija, par kārtību tajās jukās neviens pat nedomāja. Man Rīgā bija divi skolasbiedri – Kārlis un Ozoliņu Arnolds –, visi trīs mēs no Stopiņu pagasta, auguši kopā. Viņi gan nebija policisti, taču patriotiski noskaņoti gan. Vajagot ieņemt Iekšlietu ministrijas namu. Negribēju, bet Ozoliņš, feldšeris pēc nodarbošanās, teica: „Ja nu tavi draugi tur ir un tu tagad neej, ko?” Es atbildēju: „Man bailes nav, bet tik dižai mājai neko nevaram izdarīt.” Tomēr piekritu, sakot: ja jūs mani klausīsiet, ieņemsim vismaz čekas priekštelpu! Labi.

Iegājām ēkā – durvis vaļā, Noviks tās nebija aizvēris. Priekštelpā mētājās papīri un… viens gulēja uz grīdas. Sākumā gan nodomājām, ka cilvēks dzīvs, bet Ozoliņš, būdams feldšeris, pagrieza gulošo, ieraudzīja līķa plankumus un noteica, ka vīrietis jau pāris stundas miris. Viņš nebija nošauts. Nosists. Ko darīt? Krievi vēl pa Brīvības ielu virzījās prom, bet iekšā čekā viņi vairs nenāca. Paskatījos – tam cilvēkam pat pase nebija paņemta. Paņēmu pasi – vārds, uzvārds, dzīvesvieta, kā arī telefona numurs norādīti. Piezvanīju – vecāka dāma, viņa māte, pacēla klausuli. Nevajadzēja zvanīt – šo briesmīgo traģēdiju…

Izlēmām iekļūt arī pagrabos. Bet varbūt tur mīnēts? Protams, mani draugi bija dienējuši un šo to zināja, bet neviens no mums nebija speciālists tādās lietās. Tik daudz vadu… Elektrība nebija atslēgta. Pie lifta bija ieeja lejup. Tālāk – divas telpas. Viena puse pilna ar armijas karavīru un policistu formām. Strēķos sakrautas. Tad šautuve, vai tā bija tā īstā, nezinu… Tajā viss atbilstoši izbūvēts, apgaismojums tāds, ka acīs dur, grīdā renīte iztaisīta, lai asinīm būtu, kur notecēt.

Šautuvē neviena nebija. Ne dzīva, ne miruša. Ko gan mums lielajā mājā pa nakti darīt? To taču nevarējām izstaigāt. Un mēs arī bijām tikai trīs, tāpēc arī pagrabos tālāk nelīdām, zinājām, ka tur plaši labirinti. Palikām foajē. Vēlāk naktī aizgājām katrs uz savām mājām kādas stundas pagulēt. No rīta, kad atnācām, vācieši, automātiem apkārušies, jau priekšā. Nelaida mūs iekšā. Kārtējā okupācijas vara. Es gan teicu, ka esmu dienējis policijā, bet viņi neko – postenī nolikti un pavēle jāizpilda.

Aizgāju atpakaļ uz 7. iecirkni Marijas ielā. Tur arī haoss. Par iecirkņa priekšnieku uzmeties tāds Līviņš, godīgs cilvēks, latvietis. Bet viņš nebija strādājis policijā, neko no šī darba nezināja. Līviņam turpat Ģertrūdes ielā Latvijas laikā bija pārtikas veikals, kuru padomju vara nacionalizēja. Policijā šis vīrs bija labi pazīstams. Kad aizgāju uz iecirkni, Līviņš to bija sakopis, stikla lauskas savācis. Enerģisks cilvēks. Viņš teica: es jau policists neesmu, vajag kādu citu par priekšnieku. Bija atnācis arī viens uzraugs, latgalietis. Nu, to likšot par priekšnieku, varbūt mani. Atteicu, ka mana dienesta pakāpe nav bijusi tik augsta, bet cita cilvēka nebija. Galu galā ielika mūs četrus par priekšnieka palīgiem.

No vecajiem policistiem, cik atceros, vēl bija Zuze, Ozoliņš, Melbārdis, kurš palika par vācieti. Nē, ne tikai tas, ka viņš iemācījās valodu, bet pats kā cilvēks tāds kļuva. Vēl no vecajiem Trušelis, Dukše… Daudzi armijas karavīri, virsnieki, jo no vecajiem policistiem tomēr bija palikuši maz darbinieku.

Tā mēs atjaunojām policiju, bet vispār bijām cerējuši un to visu darījuši ar domu, ka būs latviešu policija. Bet tādas nebija vis. Īstenībā arī tad vēl nepadevāmies, cerējām… Mums acīs vācieši nespļāva, bet neuzticējās gan. Vairākus apcietināja. Sirdī cerējām, kad karš beigsies, vismaz tad būs latviešu policija. Bet tā nebija, nebija…

Dzīve arestu draudu ēnā

Kad vācieši saņēma krievu triecienus un vispār tuvojās kara beigu sākums, man gludi negāja. Lai gan es kā sardzes priekšnieks visādi centos savus cilvēkus taupīt, bija brīdis, kad mani pašu arī paņēma ciet. Jāiet karot. Vispirms palaimējās, jo izdarīju tā, ka it kā saslimstu, un uz laiku viss tika atlikts. Pēc tam mani gribēja padarīt par brīvprātīgo, bet to es nevarēju, jo tā nebija taisnība.

Vienīgais sods tobrīd – izsvieda no policijas. Tas bija 1943. gadā. Bet bez darba dzīvot nedrīkstēja. Aizsūtīja uz Darba pārvaldi Bruņinieku ielā. Vadītājs, kuru pazinu, brīnījās, ko es te meklējot, mani taču rīt uz Vāciju sūtīšot! Kad jau pats priekšnieks tā saka, gāju bēdīgs ārā. Pretī nākam ieraudzīju pazīstamu veterinārārstu, viņš pie mums policijā arī vienbrīd strādāja, labs cilvēks bija. Ko tāds bēdīgs? Darba nav. Kā? Izmeta ārā, sūtīšot uz Vāciju. Šis teica: pag, kā tā, es parunāšu ar Veco, tu tiksi atpakaļ iecirknī. Nezinu, kas ir Vecais, iespējams, pulkvedis Sināts. Pēc nedēļas patiesi pienāca paziņojums, ka esmu ieskaitīts atpakaļ iecirknī.

"Atceros pirmo kratīšanu. Čekisti jau mācēja smalki strādāt – vispirms aplenca māju. Neviena cita mājās nebija, izņemot mani un mazo dēliņu. Klauvējas. Nodomāju, ja nelaidīšu iekšā, būs vēl sliktāk."

Bet fronte jau tuvojās. Nezinājām, ko darīt. Latvieši paši formēja pašaizsardzību. Mani iecēla par rotas komandieri, pakļautībā 150 cilvēki. Aizsūtīja mūs uz Ķīšezeru.

Tanki, ienaidnieks nāca virsū. Bet mums nekā cita nebija kā tikai šautenes. Kā ar tām var pret tankiem karot? Nu nekādi! Es nervu sabrukumā nokritu gar zemi un devu komandu: izklīst. Kā es cilvēkus varēju sūtīt drošā nāvē… Puiši: tādas komandas nav! Tomēr viņi saprata. Dienesta biedri paņēma mani uz pleciem, aizveda uz Sarkano Krustu. Tai laikā vācieši bija izdevuši rīkojumu neņemt latviešus Sarkanā Krusta slimnīcā. Padotie tomēr mani tur ienesa. Laimējās atkal – gadījās daktere, kas mani pazina. Ēka pārpildīta, ievainoto noklātas grīdas... Mani nolika uz rakstāmgalda. Daktere apskatīja un teica, ka nav tiesības mani paturēt. Bet tas jau nekas, jaunam cilvēkam nervu sabrukums pāriet ātri.

Devos atkal uz 7. iecirkni. No tā arī visi bēga prom. Kapteinis Rēķis bija mans priekšnieks, viņš teica: „Jums, Dolgai, jāpaliek ienaidnieka aizmugurē.” Jāpaliek, tad jāpaliek. Tā es arī paliku. Tas bija mans uzdevums.

Vācieši gāja ārā no Rīgas. Pēc uzdevuma saņemšanas biju pārģērbies privātā. Tādu mani uz Merķeļa ielas saņēma ciet žandarmi. Aizveda uz cirku Merķeļa ielā – parasti no tā nogādāja uz kuģa un uz Vāciju prom. Nodomāju, nu pliku aizvedīs, nekā taču nav līdzi. Un atkal dzīve iegrozījās savādāk, nekā tajā brīdī šķita. Stāvēja cirkū oberleitnants. Noprasīja: „Dolgai, jūs arī gribat braukt uz Vāciju?” Nesapratu, kā viņš, oberleitnants, mani uz jūs uzrunā. Paskatījos - tas taču mans bijušais karavīrs Freivalds! Uzdienējies. Nē, atbildēju, man kapteinis Rēķis lika palikt ienaidnieka aizmugurē. Labi, izlaidīšot mani.

Cirkam divas izejas – viena uz mazo ieliņu un uz Merķeļa ielu. Iedeva līdzi karavīru, kas pavadīja, jo kvartāls taču bija aplenkts. Pastāstīju, ka man jātiek uz Mežaparku. Oberleitnants teica: „Aplenkta tikai Marijas ielas kreisā puse, tevi pārvedīs uz labo pusi, Rīgu pazīsti smalki, tāpēc cauri kapiem tiksi uz Mežaparku!”

Pirms krievi pilnībā pārņēma Rīgu, izmantoju to, ka biju policists, un iecirknī iespiedu zīmogu, ka dzīvoju Mežaparkā. Papīri tīri. Čekisti mani meklēja pa citu galu, bet es – it kā pavisam cits cilvēks – dzīvoju Mežaparkā mājā, kuras saimnieki aizbēga uz Vāciju. Atceros pirmo kratīšanu. Čekisti jau mācēja smalki strādāt – vispirms aplenca māju. Neviena cita mājās nebija, izņemot mani un mazo dēliņu. Klauvējas. Nodomāju, ja nelaidīšu iekšā, būs vēl sliktāk. Puika šūpulī raudāja. Iebruka iekšā – lai es uzrādot ienaidniekus. Te nav ienaidnieka. Neticēja. Vispirms notika kratīšana, īpaši bibliotēkas. Profesors, kurš te dzīvojis, arī gudrs – atstājis “Meine Kampft” vācu valodā. Vismaz krāsnī būtu iemetis… Nepatikšanas lielas. Krievi gan vācu valodu neprata, bet šo grāmatu pēc izskata atpazina. Pastāvēju uz to, ka tā nav mana māja, ne mans kabinets un nekā nezinu. Kratīšana vilkās ilgi.

Mežaparkā nebiju pazīstams, tomēr palikt tur vairs nebija droši. Devos atpakaļ uz dzimto Stopiņu pagastu. Mūsu māja, kad Cekulē uzspridzināja arsenālu, tika ar gaisa vilni diezgan papostīta. Dzīvoju mežā, slēpos. Bet cik ilgi tā dzīvosi, ne ēdis, ne dzēris. Līdzās kaimiņmāja, tur dzīvoja vīrs, kurš bija krietni vecāks par mani, arī agrāk dienējis brīvvalsts policijā, bet no tās izstājies vecuma dēļ. Labs kaimiņš. Viņš uzņēmās ļoti lielu risku, izmitinādams pie sevis. To kaimiņam neuztiepu, pats piedāvāja. Šim vīram taču arī ģimene bija, visi ļoti riskēja. Tā 1945. gada janvārī slēpos viņa kūtsaugšā. Sarkanarmieši mani meklēja, varbūt vienkārši pārbaudīja, vai tajās mājās neslēpjas ienaidnieks. Labi, ka bija riktīgs kažoks, apakšā drēbes no vadmalas, tā kūtsaugšā guļot, kur salmi sakrauti četru piecu metru biezumā, kad sarkanarmieši ar durkļiem bakstījās, ienaidniekus meklēdami, viņi mani nesavainoja. Nevarēja vienkārši izdurt cauri.

Vēlāk arī nācās pa mežu dzīvot. Un tā es nodzīvoju gadiem. Ne jau bez atbalstītājiem, viens jau nevarētu. Labi, ka čekā bija ierakstījuši, ka esmu bez vēsts pazudis. Tāpēc vēlāk viņi mani vairs nemeklēja. Visādi gāja – gan ar dažādiem vārdiem dzīvoju, gan dažādās vietās.

Slēpos gadu desmitiem. Vēlāk, piemērojoties apstākļiem, varēju pat strādāt. Sievai darbs bija Mākslas kombinātā, tur daudz sieviešu, kurām arī noteikts laika sprīdis bija jāpavada sabiedriskos darbos kolhozā. Bet mākslinieces labāk darbojās savās austuvēs nekā laukos. Kombināta darbinieces man samaksāja, un es braucu strādāt viņu vietā. Kolhozā savukārt neviens neprasīja, kas es īsti tāds. Atsūtīts strādnieks un viss - vai tur Pēteris vai Miķelis, ka tik strādā. Ilgi, piemēram, nostrādāju Raunā. Pašam sava istabiņa pat bija. Ņēmu ķelli rokās un mūrēju ar’ – cilvēks jau pielāgojas pie visa. Pie privātajiem daudz strādāju. Ko tad pa mežu vien dzīvošu – traks var palikt! Un tā piecdesmit gadus nelegālas dzīves. 1990. gadā, kad sākās pārmaiņas, iznācu ārā. Draugi gan teica, ka tādu bez dokumentiem ielikšot čokā. Taču viss nokārtojās, daudzi palīdzēja, arī Sandra Kalniete, sievas kolēģe, palīdzēja no arhīva izziņas dabūt, no Iekšlietu ministrijas palīdzēja. Tika nokārtoti dokumenti, cietumā mani neviens neielika. 1992. gadā saņēmu pirmo pensiju mūžā.

Daudzi pārdzīvojumi jau sajukuši. Briesmīgs liktenis bijis, bet Dievs mani sargājis.”

________________________

1 Daļēji publicēts dokumentālajā atmiņu grāmatā „Kā iznīcināja brīvvalsts policiju” – Rīga, 2001.

2 Rozenšteins Hugo, ģenerālis, armijas štāba priekšnieks. Dzimis 1892. Gada 11. Jūlijā Salacas pagastā, dzirnavnieka dēls.  Apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni par 1919. Gada 16. Janvāra cīņām pie Lieauces, atvairot ienaidnieka uzbrukumu Kalpaka bataljonam, Trīz Zvaigžņu ordeņa 2. Šķiru un vairākiem ārzemju ordeņiem.

(Es viņu pazīstu: Biogrāfiskā vārdnīca. – Rīga: Biogrāfiskā arhīva apgāds, 1939. – 420.lpp.)

3 Vinters Kārlis bijis Rīgas prefektūras 13. iecirkņa priekšnieks, vēlāk 12. iecirkņa priekšnieka palīgs, arī  5. Rīgas aizsargu pulka 1. bataljona komandieris. 1939. gadā apbalvots ar Viestura ordeņa IV šķiru (ar šķēpiem)

( Policijas Vēsture, 1928 - 1940: 3. Daļa. – Rīga: Fakts, 1998. – 307.lpp)

Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU