NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
20. oktobrī, 2008
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
8
8

Sava nauda savā Latvijas Bankā II

Latvijas valdība saprata, ka ar svešu naudu vien nebūs iespējams saimniekot. Jau 1919. gada 29. janvārī Ministru kabinets nolēma izlaist Latvijas valsts kases zīmes, kas būtu nodrošinātas ar visu valsts mantu un ienākumiem. 27. martā Liepājā, kur uzturējās Latvijas Pagaidu valdība, tika noteikts Latvijas naudas – rubļa – kurss: 1 Latvijas rublis = 1 ostrublis = 2 vācu markas = 1,5 cara rubļi. Šī svešā nauda joprojām paralēli palika likumīgs maksāšanas līdzeklis, jo tolaik cilvēki tai uzticējās vairāk nekā Latvijas rublim.

Kaut vārgs, bet Latvijas rublis

Arī pati valdība kavējās pasludināt Latvijas rubli par vienīgo maksāšanas līdzekli. Tas bija iespējams tikai 1920. gada 18. martā. Valsts kase no 1920. gada 30. marta līdz 20. aprīlim mainīja Latvijas naudu pret cara naudu (1 cara rublis = 0,50 Latvijas rubļi) Līdz tam, lai radītu valsts zelta fondu, Finanšu ministrija iepirka no iedzīvotājiem zelta, sudraba, kapara un ārzemju naudu, kā arī zelta un sudraba lietas, bet 1920. gada 23. martā tika izdots rīkojums par valsts zelta fondu.

Sākumā inflācijas dēļ Latvijas rubļa vērtība strauji kritās, piemēram, 1920. gada janvārī angļu mārciņa maksāja 230 rubļus, decembrī – 720, bet pēc gada jau 1010 rubļus. Tomēr pamazām radās arī priekšnoteikumi, lai stabilizētos Latvijas naudas kurss. Tā 1920. gada 26. martā valdība izsludināja likumu par valsts kases zīmju izlaišanu ( 1, 3, 5, 10, 25, 50, 100 rubļu nominālu) kopsummā par 200 000 000 rubļu, norādot, ka no šīs summas:

  • 25 miljoni izlietojami meža izmantošanai,
  • 5 miljoni – kūdras ieguvei,
  • 20 miljoni – linu iepirkšanai.

Tas nozīmē, ka naudas izlietojums pakļaujams kontrolei.

Šī valdības ierosmē veiktā meža izstrādāšana un linu monopols radīja preču krājumus, un 1921. gada pavasarī tos sāka eksportēt uz ārzemēm. Tolaik pasaules tirgū īpaši augsti kotējās lini (1 tonna maksāja 250–300 sterliņu mārciņas).

"Lats vēl lāgā nebija dzimis, jau pret to izturējās ar cieņu un bijību."

Mazliet arī par Latvijas rubļa tehnisko un māksliniecisko izpildījumu.

Kamēr Rīgā atradās LSPR valdība un arī kādu laiku pēc tam, naudu iespieda Liepājā G. Meijera litogrāfiskā iestādē (no 1919. gada aprīļa līdz oktobrim), bet no 1919. gada 28. jūlija līdz 1921. gadam – A. Groseta spiestuvē Rīgā 5 un 25 rubļu zīmes vienubrīd iespieda F. F. C. Tilgmana spiestuvē Helsinkos, uz kurieni Bermonta uzbrukuma laikā aizsūtīja litoakmeņus, bet kopš 1921. gada jūlija – Valstspapīru spiestuvē Rīgā, kuras pārvaldnieks bija no Krievijas atgriezies mākslinieks Rihards Zariņš.

Teksts uz visām valsts kases zīmēm ir trijās valodās: priekšpusē – latviešu, mugurpusē pa kreisi – vācu, pa labi – krievu valodā. Latvijas rubļiem izmantoja to papīru, ko vācu iestādes bija lietojušas dažādu dokumentu iespiešanai. Lai cīnītos pret 500 rubļu zīmju viltojumiem, kas lielā daudzumā ieplūda no Padomju Krievijas, naudas papīru iegādājās Anglijā (Portals Limites ).

Foto no Latvijas Vēstures muzeja: Māris Kaparkalējs, LV

Viena rubļa autors ir Kārlis Mendziņš. Mākslinieks izmantoja stilizētā latviešu ornamenta motīvus, kas atgādina mākslinieka Jūlija Madernieka stilizācijas manieri (Aleksandrs Platbārzdis kā šīs zīmes autoru uzrāda tieši Madernieku, bet viņš šajā laikā vēl atradās Maskavā un Latvijā atgriezās tikai 1920. gada aprīlī). Saulītes emblēma pārņemta no karavīru zīmotnes, kurā uzlecošā saulīte simbolizēja Latvijas brīvību, burts L saules lokā – Latviju, trīs zvaigznes – Vidzemi, Kurzemi, Latgali, apakšā sarkanbaltsarkana lente. Latvijas Republikas pirmajos gados šī profesora B. Dzeņa zīmētā saulīte bija ļoti populāra un to lietoja ģerboņa vietā.

Piecu rubļu zīmes meta autors pēc jaunākiem pētījumiem ir Ansis Cīrulis, nevis Burkards Dzenis, kā to uzskatīja līdz šim, jo Ansis Cīrulis bija uzvarējis konkursā. Tās izveidošanai arī izmantots latviskais ornaments, aversā vidū tautumeitas profils uz daļējas Latvijas kontūras fona, bet reversā – stilizēta saulīte.

Desmit rubļu meta autors ir Vilhelms Krūmiņš. Aversa vidū stilizēta buru laiva, tai apkārt ovāls vairogs ar puķēm, augļiem, vārpām, zivīm, kas simbolizēja Latvijas zemes un ūdens bagātības, reversā – saulītes emblēma medaljonā.

Foto no Latvijas Vēstures muzeja: Māris Kaparkalējs, LV

Divdesmit piecu un 50 rubļu naudas zīmju meta autors līdz šim nebija zināms, domāja, ka tas ir spiestuves litogrāfa komponēts zīmējums, līdzīgi arī 50 rubļu kases zīmes. Pēc arhīva dokumentu liecībām, 1919. gada 28. februārī Finanšu ministrija lūdza Apsardzības ministriju uz Liepāju komandēt Latvijas armijā dienošo virsleitnantu Kārli Mendziņu naudas zīmju izgatavošanai, tālākās dokumentālās liecības ir par atlīdzību māksliniekiem Mendziņam un Jānim Aleksandram Libertam. Pēc mākslinieku rokraksta spriežot, Liberts ir zīmējis 25 un 50 rubļu naudas zīmju aversus, bet Mendziņš – reversus. Šīs ir visvairāk Padomju Krievijā viltotās naudas zīmes. Viltojumu dēļ 50 rubļu zīmes no apgrozības tika izņemtas jau 1922. gada 1. janvārī.

Simts rubļu zīmes meta autors ir Hermanis Grīnbergs, tās aversā stipri stilizēts saulītes simbols, piecstaru zvaigznīšu vietā – sešstūrainas; reversā uz uzlecošās saules fona stilizēts ozols. Tautā šī zīme saukta par „ozoliem”. Joprojām Dundagas parkā aug ozols, kurš tiek dēvēts par „lata” jeb „naudas” ozolu, jo esot prototips naudas zīmē attēlotajam.

Foto no Latvijas Vēstures muzeja: Māris Kaparkalējs, LV

Piecsimts rubļu zīmes meta autors ir R. Zariņš, tās aversā dažādas vinjetes un režģījumi, reversā divi pilnības ragi, grozs ar augļiem, zobrats, maiss, ar virvi apsieta linu ķīpa, uz kuras līdaka, enkurs, sviesta muca, tai pāri labības kūlis. Tas viss simbolizēja Latvijas lauksaimniecību, rūpniecību un jūrniecību. Tautā šīs zīmes sauc par „līdakām” vai „salmu kūļiem”. Padomju Krievijas viltojumi parādījās ar sēriju burtiem G, H, K, kas neatbilda Latvijas Republikā izlaistajām sērijām.

Foto no Latvijas Vēstures muzeja: Māris Kaparkalējs, LV

Latvijas rubļa perioda laikā izlaida arī valsts kases maiņas zīmes 5, 10, 25 un 50 kapeiku nominālā. Metus tām bija zīmējis profesors Rihards Zariņš, un atšķirība bija krāsās – sarkana (5 kap.), zila (10 kap.), brūngana (25 kap.), violeta (50 kap.). Pēc pēdējiem pētījumiem – 50 kapeiku zīmi veidojis Alberts Prande.

Zelta franks – stabilizēšanas līdzeklis

Lietpratīgi un stingri saimniekojot, toreizējam finanšu ministram Ringoldam Kalningam izdevās līdzsvarot valsts budžetu. Jāatzīmē, ka līdzekļus valsts ieguva, arī pārskatot un samazinot valsts administratīvi birokrātisko aparātu. Tika ievērots stingrs taupības princips: „Stabilizēt naudas kursu nozīmē stabilizēt valdību. Stabils naudas kurss nozīmē veselīgu izglītību, un tas ir tas vislabākais līdzeklis, kas tagad var iznīcināt komunistu idejas.”

Satversmes sapulce 1921. gada 14. jūlijā noteica, ka līdz galīgai naudas reformai visus darījumus var slēgt, izmantojot iedomātu ideālu maksāšanas līdzekli – zelta franku (1 zelta franks = 0,2903226 grami tīra zelta). Sākotnēji 1 zelta franks līdzinājās aptuveni 100 Latvijas rubļiem, bet, saprātīgi veicot dažādus saimnieciskos pasākumus, piemēram, ieviešot 1921. un 1922. gadā nodokļu un aizdevumu noteikumus, Latvijas rublis nostabilizējās līmenī: 1 franks = 50 rubļi.

Saskaņā ar Kredīta departamenta 1922. gada 5. maija rīkojumu katrs, kas vēlējās, varēja dabūt pret 50 Latvijas rubļiem tik daudz zelta, cik tā bija vienā zelta frankā. Turklāt zelts bija izsniedzams monētās vai stieņos. Radās bažas, ka valsts zelta rezerves „aizplūdīs tautā”, taču tās izrādījās nepamatotas. Lielākā daļa iedzīvotāju šai brīvajai apmaiņai nepievērsa uzmanību. Jau tas vien liecina par Latvijas rubļa stabilitāti šajā laikā.

"Latvijas Republika bija vienīgā jaunā valsts, kas tik īsā laikā, gudri un taupīgi saimniekodama, nostabilizēja savu valūtu, iztiekot bez ārējā aizņēmuma."

Nu beidzot varēja ķerties pie tiem pasākumiem, ko paredzēja jau 1919. gada 16. jūlija noteikumi par naudu: Latvijas naudas sistēma pamatojas uz zeltu, un naudas vienība ir lats. Turpmākie naudas reformas projekti noteica, ka lata sistēma ievedama, tiklīdz būs radīti tādi apstākļi, kas tās eksistenci pilnībā nodrošinātu. Lai nediskreditētu lata nosaukumu, kopš 1919. gada izlaistās Latvijas valsts kases zīmes nosauca par rubļiem. „Tāpēc lats ievedams tikai tad apgrozībā, kad būs radīti tādi priekšapstākļi, kas nodrošina tā normālu eksistenci, t.i., apmaiņu zeltā. Zināmu laiku abas sistēmas pastāvēs viena otai blakus. Tiklīdz lata sistēma būs ieguvusi pilsoņa tiesības, Latvijas rubļi maz pamazām jāizņem no apgrozības,” paskaidrots 1919. gadā Finanšu ministrijai iesniegtā naudas sistēmas projektā. Lats vēl lāgā nebija dzimis, jau pret to izturējās ar cieņu un bijību.

Finanšu ministrijai bija grūti izšķirties par jaunās naudas vienības nosaukumu. Sākotnējā projektā bija paredzēts franks un santīms, bet vēlāk kā naudas vienība figurēja lats ar grašiem un tā daļām. Taču nosaukumam „lati” bija daudz pretinieku, kas uzskatīja, ka tie ir lati, ko namdari sit uz spārēm jumta nostiprināšanai vai arī ar ko zemnieki iemēra savus tīrumus. Sekoja vairāki priekšlikumi naudas nosaukumam:

1. pamatvienība VELTA, tās 1/100 daļa IMANTA

2. pamatvienība LĪGA, tās 1/100 daļa DAILA,

3. pamatvienība SAULE, tās 1/100 daļa AUSTRA,

4. pamatvienība LATVA, tās 1/100 daļa OMA (no „paturēt prātā”)

5. pamatvienība DIŽĀ, tās 1/100 daļa SĪKĀ

6. pamatvienība OZOLS, tās 1/100 daļa ZĪLES,

7. pamatvienība PŪĶIS, tās 1/100 daļa RŪĶIS.

Uzreiz tika atzīmēts, ka pēdējais nosaukums būtu grūti izrunājams sveštautiešiem.

Ministru kabinets 1922. gada 3. janvārī saņēma Finanšu ministrijas izstrādāto likumprojektu par naudu, kas noteica, ka naudas pamatvienība ir „lats”, bet tā 1/ 100 daļa – „santīms”. Tālāk likumprojektu iesniedza Satversmes sapulcei, kas ar tā pieņemšanu īpaši nesteidzās. Taču laiks negaidīja. Tāpēc jau 1922. gada 3. augustā Ministru kabinets pieņēma noteikumus par naudu – atbilstoši 1919. gada 16. jūlija likumam.

Tātad Latvijas rubļa periods noslēdzās 1922. gada 3. augustā. Šeit gribas atzīmēt to, ka Latvijas Republika bija vienīgā jaunā valsts, kas tik īsā laikā, gudri un taupīgi saimniekodama, nostabilizēja savu valūtu, iztiekot bez ārējā aizņēmuma. Bez ārējā aizņēmuma neiztika ne Igaunijas Republika, ne Lietuvas Republika.

Latvijas valsts zelta fondā 1922. gada sākumā bija zelts, sudrabs un citi dārgmetāli par 12 752 735,20 latiem, tai skaitā 4 miljoni bija saņemti no Krievijas saskaņā ar miera līgumu.

Lai varētu realizēt sekmīgu monetāro politiku, radās nepieciešamība dibināt Latvijas Banku. 1919. gada jūlijā, kad Rīgā atgriezās pagaidu valdība, tur bija palikušas tikai banku un kredītiestāžu bēdīgas atliekas. Tās bija zaudējušas lielāko daļu no sava kapitāla, vērtspapīrus un grāmatvedības dokumentus, kas bija aizvesti uz Krieviju. Pastāvot inflācijai, bankām nebija iespējams atjaunot normālu darbību, bet pie pirmās iespējas tās pievērsās naudas mainīšanas operācijām. 1919. gada jūlijā darbu uzsāka Valsts Krājkase (likums par tās dibināšanu izdots jau 1919.01.IV).

Valsts Krājkasi 1921. gada 18. augustā pārdēvēja par Valsts Krājbanku un Kredītbanku. Ministru kabinets 1922. gada 19. septembrī nolēma dibināt emisijas banku kā valsts autonomu uzņēmumu ar valsts pašas līdzekļiem. Latvijas Banka savu darbību uzsāka 1922. gada 1. novembrī, pārņemot Valsts Krājbanku un Kredītbanku.

Pirmie Latvijas Bankas lati

Jau 2. novembrī Latvijas Banka laida apgrozībā 10 latu pagaidu banknoti – 500 Latvijas rubļu naudas zīmi ar uzdruku "10 latu". Latvijas Bankas uzdevums bija:

  • regulēt naudas apgrozību valstī;
  • veicināt tirdzniecību, rūpniecību un lauksaimniecību, atverot īstermiņa kredītus;
  •  atvieglot naudas maksājumus iekšzemē un ārzemēs; izpildīt valsts kases operācijas.

Statūti noteica, ka banku vada padome un valde. Latvijas Banka bija pirmā no jaunajām valstīm, kas radās pēc Pirmā pasaules kara un pēckara Eiropā ieviesa uz zelta standartu balstītu brīvi cirkulējošu valūtu. (Zelta franka standarts bija ieviests 1921. gada 14. jūlijā – 0,2903226 g tīra zelta).

Latvijas Banka starpkaru periodā nepildīja visas centrālās bankas funkcijas tās klasiskajā izpratnē. Centrālās bankas jeb „banku bankas” uzdevums ir regulēt naudas un kredīta tirgu valstī, lai efektīvi novērstu ekonomiskas dabas satricinājumus. Klasiskās centrālās bankas (Anglijas, Skandināvijas valstu u.c.) atšķirībā no Latvijas Bankas neveica komercdarbību. Latvijas Bankai nebija paredzētas arī “Gibraltāra klints” funkcijas – pasargāt banku sistēmu no satricinājumiem.

"Latvijas Banka starpkaru periodā nepildīja visas centrālās bankas funkcijas tās klasiskajā izpratnē. Būtībā Latvijas Banka bija valstij piederoša komercbanka ar tai piešķirtām emisijas tiesībām."

Būtībā Latvijas Banka bija valstij piederoša komercbanka ar tai piešķirtām emisijas tiesībām.

Smags Latvijas tautsaimniecībā bija 1928. gads, jo lielo lietavu dēļ gāja bojā labības, āboliņa un siena raža. Tas prasīja 360 milj. Ls ārzemju valūtas, tika izsludināts moratorijs uz kredītu atmaksu, bet 1929. gada rudenī sākās pasaules ekonomiskā krīze.

Pasaules ekonomiskās krīzes vēsmas Latviju skāra 1930. gadā, kad pazeminājās cenas Latvijas galvenajām eksportprecēm – kokmateriāliem, liniem un sviestam. Bet galveno triecienu Latvijas ekonomikai sagādāja Latvijas Banka, izdarot kredīta restrikciju (ierobežojot vai pilnībā noliedzot komercbankām kredītu piešķiršanu, kā arī veicot kredīta atprasīšanu). Savā pārskatā par 1931. gadu Latvijas Banka ziņoja, ka kredīti samazināti pilsētu kredītiestādēm par 21%, tirdzniecības uzņēmumiem par 20%, rūpniecības uzņēmumiem par 17% un lauku kredītiestādēm par 2%.

Kredītu restrikcijai sekoja noguldījumu izņemšana no bankām. Centrālās bankas uzdevums šādos gadījumos ir būt par “Gibraltāra klinti” jeb “banku banku” un steigties palīgā ar attiecīgiem kredītiem. Bet, tā kā Latvijas Banka būtībā nebija centrālā banka, tad tā palīgā nenāca. Privātās bankas pašas ierobežoja noguldījumu izmaksas, kam sekoja attiecīgs Saeimas lēmums. Noguldījumu summa kredītiestādēs 1931. gadā samazinājās no 98,8 līdz 49,4 miljoniem latu.

Nepamatots pieņēmums bija arī tas, ka tikai uz zelta standartu dibinātai valūtai var būt stabils kurss. Gan Anglija, gan Skandināvijas valstis 1931. gada 20. septembrī atteicās no t. s. zelta standarta. Latvija atšķirībā no šīm valstīm nepazemināja savas valūtas kursu, bet maksāja par angļu mārciņu 23 Ls, vēlāk 22 Ls (Anglija pazemināja par 30%, Norvēģija par 40%). Šī pazeminājuma dēļ Latvija negaidīti zaudēja 2,1 miljonu latu, jo daļa Latvijas valūtas rezervju angļu mārciņās glabājās Anglijas bankās. Turpmāk Latvijas valdība izšķīrās par lata kursa uzturēšanu agrākā līmenī un, lai nepiedzīvotu 1931. gadu, tā necentās pavairot ārzemju valūtas rezerves, bet to vietā pirka zeltu. Ja ārzemju valūtas rezerves citos gadījumos nesa peļņu Latvijas Bankai, tad tagad par zelta uzglabāšanu bija pat jāmaksā. Turēšanās pie zelta standarta deva iespēju Latvijai no sterliņu mārciņu bloka valstīm preces iepirkt par lētākām cenām.

Lai pārtrauktu neierobežotu banknošu apmaiņu pret ārzemju valūtu un apturētu tās aizplūšanu no valsts, tika ieviests valsts monopols ārzemju valūtas tirdzniecībā, ko veica Latvijas Banka (likums 1931. g. 8. X). Latvijai neizdevīgs izrādījās arī noslēgtais tirdzniecības līgums ar Krieviju (1929.–1930. g. tā zaudēja Ls 136 milj. ārzemju valūtas).

Grozījumi kredītlikumā tika izdarīti 1936. gada 28. septembrī, piesaistot latu angļu mārciņai. Praksē tas nozīmēja to, ka viena sterliņu mārciņa līdz 1936. gada 28. septembrim bija maksājusi 15,58 latus, turpmāk tā maksāja 25,22 latus (mārciņas cena pieauga par 62%).

Lata piesaiste mārciņai izskaidrojama ar to, ka turēšanās pie franka „zelta bloka” bija nesusi smagus saimnieciskus zaudējumus finansēs un tirdzniecībā” un angļu mārciņa ir svarīgākā valūta pasaules mērogā un ar Angliju Latvijai ir bijuši plašākie tirdznieciskie un kredīta sakari, tā šo pāreju raksturoja toreizējais finanšu ministrs Ludvigs Ēķis.

Labs saturs
8
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU