Vai tiešām jārunā par ekonomikas krīzi?
Šobrīd var norādīt uz „veiksmīgu recesijas pierunāšanu”. Ko citu varētu gaidīt, ilgstoši pozitīvus statistiskos datus interpretējot kā „jo vairāk pārkarst, jo zemāk kritīs”, bet salīdzinoši pieticīgākus, kas norādīja uz ekonomikas pakāpenisku atdzišanu (kura toreizējos apstākļos bija pat vēlama), kā – „sākas krīze”? Viss ir saprotams, plašsaziņas līdzekļiem „normālā lietu gaita” ir sliktā ziņa, jo nevienam no mums nav interesanti lasīt pat to, ka „viss ir labi”.
Tomēr pārsteidzoši, ka mūsu cikliskā recesija, kuru daži sauc par „dziļo ekonomisko krīzi”, izskatās kaut kā savādi. Ilgstošo bezdarbnieku pulka ziņā Latvijai ir viens no dāsnākajiem nodarbinātības kāpumiem Eiropas Savienībā (ES) (2008. gada 1. pusgadā – par 4,5%1). Turklāt strauji samazinās ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaits (2008. gada 1. pusgadā – par 8,5%2), darba tirgū nokļūst ne tikai studenti un mājsaimnieces, bet arī skolēni un ilgstošie bezdarbnieki, kuri jau sen zaudējuši cerības atrast darbu. Algu kāpums Latvijā joprojām ir visstraujākais ES3. Tajā pašā laikā, par spīti jau vairāk nekā pusgadu plašsaziņas līdzekļos iztirzātai „darbinieku atlaišanai”, „strādājošo skaita optimizācijai uzņēmumos” un „uzņēmumu bankrotiem”, nevienā Latvijas rajonā un republikas nozīmes pilsētā reģistrētā bezdarba līmenis vidēji šā gada astoņos mēnešos nebija augstāks par iepriekšējā gada atbilstošā perioda rādītāju4. Arī darbaspēka apsekojuma dati nerāda darba meklētāju skaita pieaugumu šā gada pirmajā pusē, savukārt darbaspēka aizplūšana uz Īriju un Lielbritāniju ir apstājusies – aizbraukušo skaits tagad nepārsniedz to iedzīvotāju skaitu, kas atgriezušies. Jāpiekrīt, ka ļoti dīvaina „krīze”.
"Ir svarīgi ļaut „burbulim” izpūst gaisu, bet izpūst ar minimālām izmaksām – bez ilgstošas lejupslīdes, bez ilgstoša bezdarba pieauguma. Lai ekonomikas lejupslīdi ātri nomainītu kāpuma fāze, lai atkopšanās būtu tiešām V formā (ātra atkopšanās), nevis U, W vai, visliktākais, L formā (ilgstošā recesija)."
Drīzāk nepiekrītu tiem ekspertiem, kuri skaidro šo nodarbinātības uzplaukumu ar to, ka ģimenēm tagad pietrūkst naudas, lai samaksātu par apkuri vai noregulētu kredītsaistības, un tāpēc ekonomiski neaktīvie ģimenes locekļi vairs nevar atļauties nestrādāt. Par strauji augošām algām strādā pieprasīti speciālisti, un tas nozīmē, ka ir, kur strādāt. Varbūt ir vērts atgādināt, ka 90.gados nestrādāja nevis tāpēc, ka bija daudz naudas, bet gan tādēļ, ka nebija, kur strādāt pat par pieticīgu atalgojumu.
Drīzāk nepiekrītu arī tādiem apgalvojumiem kā „cilvēku pieaugošās bažas par iespējamiem ienākumiem nākotnē un apzinoties, ka ekonomikā tuvojas recesija, liek aktīvāk un savlaicīgi ieņemt vietu darba tirgū"5. Vai ilgstošie bezdarbnieki (tajā skaitā „slēptie” bezdarbnieki, kuri sevi raksturo – ekonomiski neaktīvi) iepriekšējos gados jutās labi, bet tagad, bažījoties par „recesiju”, steidzīgi sāk meklēt darbu? Droši vien, ka nē. Gluži otrādi, līdz ar spēcīgo ekonomikas uzplaukumu (algu kāpumu, bezdarba samazinājumu, darbaroku deficītu) cilvēkiem parādījās cerība atrast darbu, viņi ienāca darba tirgū, un vairākums no tiem atrada darbavietu.
Nepiekrītu arī tiem ekspertiem, kuri uzsver to, ka algu pieaugums bija „tikai uz papīra” un „reāls ieguvums no tā bija tikai tiem, kuriem alga tiešām ir pielīdzināts minimālai algai”6. Darba samaksa aug par līdzīgu procentu gan viesnīcu un restorānu nozarē (vidējā alga nozarē ir zema, tāpēc minimālās algas pieauguma ietekme uz vidējo ir augsta), gan finanšu pakalpojumu nozarē (zema minimālā atalgojuma ietekme uz vidējo algu). Turklāt legalizācijas ietekme uz algu pieaugumu mazinājusies (pirmkārt, ekonomikas lejupslīde nesekmē tālāku ēnu ekonomikas īpatsvara sarukumu; otrkārt, jo zemāks ir ēnu ekonomikas īpatsvars, jo grūtāk to samazināt tālāk). Tādējādi var secināt, ka visām ienākumu grupām algas palielinās līdzīgi, un pieauguma temps pārsniedz inflāciju, tādējādi algas reālā pirktspēja laika gaitā palielinās.
"Divas plašāk minētas alternatīvas – proporcionāls (automātisks) štatu samazinājums sabiedriskajā sektorā un algas pieaugums tikai zemāko algu saņēmējiem – nesekmēs produktivitāti un līdz ar to arī algas pieaugumu vidējā termiņā."
Par to liecina, piemēram, tas, ka tā vietā, lai „grūtajā ekonomikas laikmetā” pārietu uz kartupeļu patēriņu, mēs pērkam jaunus auto. Jā, divreiz mazāk nekā pagājušajā gadā, bet joprojām ap 5,2 tūkstošiem mēnesī7 jeb pa vienai auto katrās divās darba laika minūtēs, respektīvi, kamēr jūs lasāt šo rakstu, Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) reģistrē desmit jaunas automašīnas. Pat neraugoties uz to, ka tas nozīmē pārvietošanos ar bruņurupuča ātrumu, jo galvaspilsētas ielas vairāk transportlīdzekļu noteikti nevar „izturēt”. Vai to var nosaukt par „dziļu krīzi”?
Kas patiesībā notiek, un ko darīt?
Protams, Latvijas ekonomika pašlaik atdziest un turpinās atdzist arī turpmāk. Tas ir tieši tas, ko Dr.oec. Raita Karnīte nosaukusi par „parasto cikliskās attīstības secību”8. Un labāku scenāriju tagadējos apstākļos arī grūti iedomāties. Cik ilgi iet kājām Rīgas centrā būs ātrāk nekā ar personīgo auto? Cik ilgi 1 kvadrātmetrs sērijveida dzīvokļa platības paneļu mājā mikrorajonos maksās četras vidējas mēnešalgas9? Un to pirkšana būs izdevīgs investīciju projekts?
Ir svarīgi ļaut „burbulim” izpūst gaisu, bet izpūst ar minimālām izmaksām – bez ilgstošas lejupslīdes, bez ilgstoša bezdarba pieauguma. Lai ekonomikas lejupslīdi ātri nomainītu kāpuma fāze, lai atkopšanās būtu tiešām V formā (ātra atkopšanās), nevis U, W vai, visliktākais, L formā (ilgstošā recesija).
Kā mēs to varam sasniegt? Par laimi, mūsdienu tirgus ekonomikā ir iebūvēts mehānisms, kas ļauj diezgan ātri pārvarēt negatīvus ienākumu šokus, un šis mehānisms ir inflācija. Kāds ir labums no zemas un prognozējamas, tomēr pozitīvas inflācijas?
"Divi skolotāji ar līdzīgu izglītību Latvijā un Vācijā saņems atšķirīgas algas tikai tāpēc, ka kopumā Vācijas ekonomika ir produktīvāka."
Ekonomikai ieslīdot recesijas fāzē, uzņēmējiem jāatrisina dilemma – samazināt algas vai atlaist darbiniekus. Uzņēmējs saprot, ka, samazinot algas, dramatiski samazinātos darba ražīgums. Tāpēc viņš bieži vien dod priekšroku darbinieku atlaišanai, nevis algu samazinājumam. Bet, pastāvot inflācijai, uzņēmējs var samazināt algu, neietekmējot darbinieku, proti, samazinot reālo algu, t.i., nekompensējot darbiniekam cenu līmeņa kāpumu (vai kompensējot to tikai daļēji). Ekonomikā šādu parādību dēvē par reālo algu elastību un nominālo algu stīvumu.10
Tas ir, ja algas pieaugums ir mazāks nekā inflācija, jāsaprot, ka tā ir vienkārši ekonomikas imunitāte pret ilgstošā bezdarba pieaugumu. No šā viedokļa visai neloģiski skan aicinājums palielināt algas nākamgad „vismaz par inflācijas procentu”. Beigas šādai politikai var būt tikai vienas – patiešām smaga krīze un ilgstošs bezdarbs.
Vai algas ir jāiesaldē?
Padomju Savienības plānu ekonomikai bija likums – algas ir jāpalielina ne straujāk par darba ražīgumu. Ir aizdomas, ka par šo likumu, kam jādarbojas jebkurā ekonomiskajā sistēmā, pēdējā laikā ir aizmirsts.
Ja darba ražīgums Latvijā pēdējo astoņu gadu laikā palielinājies par 50%, tad darba samaksas līmenis trīskāršojies. Pat ņemot vērā straujo inflāciju, reālā algas pirktspēja pieaugusi par 100%.
1. attēlā redzams, ka līdz 2006. gadam reālās algas kāpums ir pieaudzis līdzīgā tempā kā darba ražīgums, bet jau 2006. gada beigās situācija mainās – reālās algas sāk pieaugt straujāk nekā produktivitāte, un šī tendence saglabājas līdz šim laikam. Jāatzīmē, lai gan reālās algas pieauguma temps 2008. gada 1. pusgadā bija tikai 7,5% (salīdzinājumam – 2007. gadā 19,4%), plaisa starp reālo algu un produktivitāti aizvien turpina pieaugt.
1. attēls. Reālās bruto darba samaksas (alga, ņemot vērā inflāciju) un darba ražīguma kumulatīvais pieaugums Latvijā 2000. – 2008. gada 1. pusgadā
2. attēls parāda, ka algu pieaugums ir pārsniedzis produktivitātes kāpumu gan privātajā, gan sabiedriskajā sektorā. Produktivitātes pieauguma temps līdz 2007. gada beigām bija viens no dāsnākajiem ES (5-10% gadā), bet 2008.gada 1. pusē tās kāpums kļuva negatīvs (ko varētu skaidrot ar the-end-of-expansion productivity slowdown fenomenu – darba ražīguma samazinājumu ekonomikas uzplaukuma beigu fāzē)11.
2. attēls. Reālās bruto darba samaksas (privātajā un sabiedriskajā sektorā) un darba ražīguma dinamika 2001. – 2008. gada 1. pusgadā.
Rodas jautājums – kāpēc skolotāju, ārstu, policistu algas Latvijā ir zemākas nekā dažviet Eiropā? Pēdējā laikā daudz runā par zemo produktivitāti Latvijā, bet mans arguments ir, ka skolotājs Latvijā ir tikpat produktīvs kā skolotājs Vācijā, bet algu atšķirības skaidrojamas ar ekonomikas vispārējo zemo produktivitāti Latvijā. Starptautiski tirgojamo preču (piemēram, pildspalvu) cenas ir apmēram vienādas visā ES, toties pakalpojumu cenas nozīmīgi atšķiras (ne velti „veco” ES valstu iedzīvotāji brauc uz Latviju ārstēt zobus). Pildspalvu ražošanas produktivitāti ir iespējams palielināt ar modernākām iekārtām, bet zobārstam vienalga būs vajadzīgs noteikts laiks viena zoba ārstēšanai, un strādāt viņš var vienlaikus tikai ar vienu zobu urbjamo mašīnu. Algas tirgojamo preču sektorā ir tādas, kāda ir tā produktivitāte, bet algas pakalpojumu sektorā (izglītība, veselības aprūpe) ir tādas, kāda ir tirgojamo preču sektora produktivitāte. Tas nozīmē, ka divi skolotāji ar līdzīgu izglītību Latvijā un Vācijā saņems atšķirīgas algas tikai tāpēc, ka kopumā Vācijas ekonomika ir produktīvāka (ekonomikā šo parādību dēvē par Balassa-Samuelsona efektu). Tas ir, lai paaugstinātu mediķu un skolotāju algas, jāpalielina tirgojamo preču sektora produktivitāte. Tā kā tirgojamais sektors atrodas uzņēmēju rokās, tas nozīmē, ka jāpalielina privātā sektora darba ražīgums.
Tā vietā skan aicinājumi samazināt štata vietas sabiedriskajā sektorā. Pirms gada vai diviem par šo aicinājumu varētu balsot ar abām rokām, tomēr šobrīd tas būtu prociklisks solis, kas veicinātu bezdarba pieaugumu. Tādējādi šāds aicinājums nav noteikti atbalstāms. Turklāt steigā būs grūti novērtēt katras aģentūras un departamenta mērķus un sasniegumus, tāpēc šāds aicinājums var pārvērties par automātisku (proporcionālu) štata vietu samazinājumu visās ministrijās, kas neveicinās darba ražīgumu. Vienlaikus nav apsveicama ideja palielināt algas tikai zemo ienākumu grupām, iesaldējot augstās algas. Jebkura algu „vienādošana” kavē produktivitāti un līdz ar to arī algu pieaugumu vidējā termiņā.
Atsauces
1 – saskaņā ar nacionālo kontu datiem; Eurostat
2 – saskaņā ar Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes (CSB) darbaspēka apsekojuma datiem
3 – Eurostat dati
4 – NVA dati
5 – „Eksperti: Latvijā drīzumā pieaugs bezdarbs; darba meklētāju īpatsvars šogad varētu sasniegt 7%”. BNS, 2008. gada 25. augusts, 13:31
6 – „Latvijas Krājbanka: Par darba algu dinamiku”, BNS, 2008. gada 29. augusts, 17:20
7 – CSDD dati par 2008. gada jūliju.
8 – „Raita Karnīte: Aizbraukt peļņā ir nodevība pret valsti” Pieejams internetā: http://www.db.lv/Default2.aspx?ArticleID=07c44ad2-6e85-41f2-8248-4113ec5bad87 [citēts 29.09.2008.]
9 – Piemēram, sērijveida dzīvokļu Rīgā vidējā cena (Latio) un vidējās neto darba samaksas (CSB) attiecība 2007. gada aprīlī bija 4,5
10 – Piemēram, Eiropas Centrālās bankas pētījums #777 „Downward nominal wage rigidity in OECD”. Pieejams internetā: http://www.ecb.int/pub/pdf/scpwps/ecbwp777.pdf [citēts 01.03.2008.]
11 – Robert J. Gordon. „The end-of-expansion phenomenon in short-run productivity behavior” NBER pētījums Nr. 427. Pieejams internetā: http://www.nber.org/papers/w0427.pdf [citēts 27.08.2008.]
