- Kā jūsu ģimene sagaidīja Otrā pasaules kara beigas?
- Mani vecāki dzīvoja un strādāja nomaļā lauku skolā. Kara beigas mūsu ģimenei pienāca agrāk nekā Uzvaras diena – fronte pāri Varakļānu pagastam pārgāja pāri 1944.gada augustā, kad man bija astoņi gadi. Mūsu lielā sešu bērnu ģimene ģimene to ļoti gaidīja, jo izjutām pārtikas grūtības, kuru saņēmām pret kartiņām, cukura un medikamentu trūkumu un pastāvīgo nedrošības sajūtu ģimenē. Naktīs „vācu laikā” pie logiem klauvēja partizāni no tuvējā meža un prasīja maizi un citus pārtikas produktus. Cik zinu, viņiem vienmēr kaut ko deva, lai gan par partizānu briesmu darbiem nekā dzirdējuši nebijām.
Jau pāris nedēļu pirms frontes pietuvošanās bija dzirdama tāla lielgabalu duna. Pēdējā vācu okupācijas vasarā pie daudziem mūsu kaimiņiem parādījās krievu bēgļi vai izsūtītie, – vismaz paši stāstīja, ka vācieši viņus izdzinuši no mājām. Vietējiem zemniekiem vajadzēja šos cilvēkus pieņemt un nodarbināt. Viena šāda neliela ģimenīte apmetās pie mūsu tuvākajiem kaimiņiem un strādāja galvenokārt uz lauka. Viņi izskatījās ļoti izdarīgi, pat iztapīgi.
Gar skolu gāja grantēts ceļš, un mēs baidījāmies, ka tieši gar mūsu māju ies tanki un armija. Par komunistu zvērībām bija vēl dzīvas atmiņas no 1940. un 1941.gada, un mēs nolēmām, vismaz kamēr pāries pāri fronte, pabēgt četrus piecus kilometrus uz Teiču purva malu. Arī neviens no mūsu paziņām negatavojās bēgt līdzi vāciešiem. Mūsu cūciņu un govi uzņēmās pabarot izpalīdzīgie krievu bēgļi, zirgu iedeva kaimiņi.
Purva malā bija ciems ar vairākām mājām. Tuvējam saimniekam lūdzām atļauju pārgulēt siena šķūnī. Taču, redzot daudzos mazos bērnus, saimnieks iekārtoja mūs istabās un pat piedāvāja pienu. Šķūnī palika tikai mans tēvs ar brāli. Baidoties no bombardēšanas, vīrieši tomēr tuvējā grāvī izraka patvertni ar velēnu pārsegumu. Saimniekam bija trīs dēli, divi no viņiem mana brāļa vecumā. Tad nu puikas draudzējās – spēlēja bumbu, runājās –, bija jūtams, ka viņiem frontes tuvošanās bija ļoti interesants piedzīvojums.
"Pēc tam saimnieka puikas skaļi klaigāja: „Nu mēs esam zem krieva!”"
– Kādas ir atmiņas par vācu okupantu aiziešanu?
– Laikā, kad dzīvojām skolā, viņi reizēm iegriezās vai nu padzerties vai ceļu paprasīt. Mana mamma bija vācu valodas skolotāja un varēja ar viņiem saprasties. Vācu kareivji vienmēr bija laipni, cienāja mūs, bērnus, ar krāsainām ledenēm un rādīja savas ģimenes bildes – sievas ar bērniem –, stāstīja, cik viņiem gadu. Atceros, ka māte teica, ka viņi atzīst, ka karš ir zaudēts, bet par Hitleru nesakot neviena slikta vārda.
Kad nonācām Teiču purva malā „Tiltiņos”, blakus mājās bija apmeties neliels vācu štābs. Atceros: no rītiem viņi stāvēja rindā pie ūdenspumpja, lai līdz pusei nomazgātos. Pieaugušie sprieda, ka viņi izskatoties ļoti bēdīgi. Tad vācieši pēkšņi pazuda. Cerējām, ka krievi neparādīsies, jo ceļš pie purva praktiski izbeidzās – tālāk veda tikai zālaina taka. Pēdējā naktī pirms krievu parādīšanās vācieši austrumu virzienā šāva ar trasējošām lodēm, kas naktī izskatījās ļoti efektīgi, no tām aizdegās vairākas mājas. Mūsu mītni tās neskāra. Varbūt tāpēc, ka mājām apkārt auga milzīgi, veci un kupli koki.
– Kāds iespaids bija par pirmajiem krievu karavīriem?
– Pēdējā naktī pirms viņu parādīšanās mēs gulējām bunkurā grāvī. Šāvieni skanēja arvien tuvāk, brīžiem nosvilpa kāda lode. Taču cilvēkus ne uz ceļa, ne uz laukiem neredzēja. Ap pusdienas laiku uz nelielā ceļa pamanījām grupu – apmēram 20 automātistus, kas skrēja uz purva pusi. Pēkšņi viņi laikam pamanīja kādu kustību mūsu grāvī, jo visi pagriezās uz mūsu pusi un ar šaušanai gataviem ieročiem rokās skrēja pa nokalni pie mums. Izcēlās neliela panika, baidījāmies, ka viņi var sākt mest granātas. Tad mana mamma paņēma divus mazākos bērnus pie rokas, cēlās kājās un izgāja viņiem pretim. Viņai sekoja pārējie. Sapratuši, ka esam civiliedzīvotāji, krievi sāka smaidīt, sita vīriešiem uz pleca, kaut ko sauca (toreiz krieviski nesapratu ne vārda), bet tēvs ar viņiem kaut ko runāja. Pēc tam krievi drusku lēnākā tempā devās uz purva pusi. Tēvs pēc tam stāstīja: viņi teikuši, ka nu mēs esot atbrīvoti, lai nebaidoties, un prasījuši, uz kuru pusi aizbēguši vācieši. Pēc tam saimnieka puikas skaļi klaigāja: „Nu mēs esam zem krieva!” Mūsu ģimene taisījās atpakaļceļā. Tādējādi nekāds sliktais sākotnējais iespaids par krieviem nebija. Vēlāk gan.
Braucot uz mājām, ceļmalās redzējām vairākus beigtus zirgus, jādomā, no bēgļu pajūgiem. Vairākas reizes ne visai tālu gaudodami pārskrēja artilērijas šāviņi. Cilvēkus tikpat kā neredzēja. Savu skoliņu pa gabalu tikpat kā nespējām atpazīt: kuplie bērzi ap to bija nocirsti, un ap ēku – augusta sākumā – baloja kaut kas līdzīgs sniegam. Izrādījās, ka tās ir saplēstas un no vākiem izrautas grāmatas, pēc kaimiņienes teiktā, te bija ārdījušies krievu kareivji. Mūsu skoliņā bija divas telpas klasēm un divas istabas skolotāja ģimenei. Tās, iespējams, izskatījās bagātāk iekārtotas nekā apkārtējās zemnieku sētās. Mums bija skaists dīvāns ar ovālu spogulīti augstajā atzveltnē, kā arī skapis ar spoguļotām durvīm. Tie bija sasisti. Tēvam bija diezgan liela personīgā bibliotēka – tad nu šīs grāmatas bija plēstas un mestas pa logiem ārā. Logi bija izsisti, varbūt arī no sprādziena spēka, jo kāds šāviņš vai granāta bija saārdījusi plīti un to sienu, pie kuras bija stāvējušas bērnu gultiņas. Pie skolas mētājās nesprāgušas granātas.
„Izpalīdzīgie” krievu bēgļi tūlīt pēc mūsu aiziešanas bija nokāvuši un apēduši mūsu sivēnu. Kaimiņienei viņi bija it kā draudējuši – nu tik jūs tagad redzēsiet! Govi mēs kaut kā atdabūjām. Pēc tam kareivjus ilgi neredzējām, jo atradāmies sešus septiņus kilometrus no lielajiem ceļiem un Varakļāniem.
"Nabadzība bija ārkārtīga, lauku cilvēki kaut cik dalījās tajā, kas tiem bija."
– Kāds bija cilvēku noskaņojums pēc padomju okupācijas atgriešanās?
– Bija atvieglojuma sajūta, ka frontes briesmas vairs nedraud. Visas pūles tika pieliktas mājas atjaunošanai, malkas sagādei, dārza nokopšanai. Tanki bija izbraukājuši mūsu kartupeļus, bet rudens bija garš un silts, un dārza stūrī izauga daudz lielu kāļu, kurus sautējām, cepām un vārījām visu ziemu. Tādēļ daudzus gadus nespēju ieēst neko, kam bija klāt kāļi.
Cilvēku sarunās jautās bažas, daudzi atcerējās baigo gadu un baidījās no notikumu atkārtošanās. Pie logiem naktīs atkal klauvēja partizāni – šoreiz no pretējās nometnes –, un atkal neviens viņiem neliedza neko, ko vien varēja iedot. Dažas ģimenes sagaidīja savus dēlus no kara vai ziņas no tiem, kas bija Sarkanajā armijā. Mūsu kaimiņiene sagaidīja dēlu, kurš bija kļuvis par invalīdu ar vienu kāju. Nabadzība bija ārkārtīga, lauku cilvēki kaut cik dalījās tajā, kas tiem bija.
– Kādas ir atmiņas par Uzvaras dienu nākamajā pavasarī un cilvēku noskaņojumu tajā laikā?
– Manus vecākus pārcēla skolotāja darbā uz blakus pagastu, daudz lielāko Atašienes skolu, kas atradās vecajā Marinzejas pilī pie skaista ezera. Tēvs bija skolas direktors. Skolā bija daudzas klases, internāts, 250 skolēnu un kādi desmit skolotāji. Tur nebija elektrības un nekādi nevarēja sadabūt malku apkurei, jo ceļi bija neizbrienami un neizbraucam, pagastā trūka darba spējīgu vīriešu.
Neatceros, ka kāds būtu īpaši svinējis uzvaras svētkus. Protams, runāja par to: paldies Dievam, cilvēki vairs neies nāvē, un dzīve ies uz labo pusi. Tomēr ik pa laikam dzirdēja par soda ekspedīcijām un nošautiem partizāniem. Vairāki mana brāļa klasesbiedri saspridzinājās ar munīciju, ar kuru bija pilni lauki un meži, puikas to meta ugunskurā, dauzīja ar akmeņiem. Dažus cilvēkus, kas bija sadarbojušies ar vāciešiem, apcietināja un aizveda, bet lielā izvešana vēl nebija pienākusi.
Joprojām galvenie pārtikas produkti bija saņemami uz kartiņām, cītīgi strādājām dārziņos. Ļoti liela loma bija pagasta partorgiem, tie bieži mainījās. Viņi kopā ar citiem komunistiem bieži ieradās skolā, jo toreiz ne klubu, ne aktu zāles pagastmājā nebija un sapulces noturēja skolas zālē. Pēc tam partorgi ar „biedriem no rajona” gribēja iedzert un stundām plostoja.
Aģitēt par visādiem padomju varas pasākumiem, piemēram, par obligāto valsts aizņēmumu bija uzdots skolotājiem un skolas darbiniekiem. Visās sapulcēs runas sākās ar komunistu vadošās lomas pieminēšanu un Staļina slavināšanu. Tas pats notika avīzēs un radiopārraidēs. Taču iespaids bija pretējs – neīstais optimisms uz vispārējā posta fona cilvēkus ļoti nomāca. Taču, sanākuši kopā vai satikušies uz ceļa, cilvēki nebeidza atkārtot, ka tā taču tas nepaliks, angļi un amerikāņi to nepieļaus. Sprieda, ka tie bija spiesti iet kopā ar krievu pret Hitleru, bet tagad viņi vērsīsies pret komunistiem! Tā ticība un cerība patiešām bija ļoti liela – tie, kas bijuši Krievijā, stāstīja par postu un teroru, kas tur valda. Atceros, ka vecākais brālis un māsa, lai gan arī bija ļoti jauni, frontei tuvojoties, gatavojās bēgt uz rietumvalstīm. Vecāki neiebilda, taču galu galā viņi tomēr palika.
Nabadzība joprojām bija ļoti liela, veikali bija pustukši, nebija ar ko un kam apstrādāt zemi, bet nodevas no zemniekiem prasīja ļoti lielas, par neizpildītām nodevām saņēma draudus. Cilvēki vēl nebija pieraduši runāt Ēzopa valodā un liekuļot, tāpēc lielākoties sapulcēs klusēja. Vienīgi sačukstējās, ka laikam visus sadzīs kolhozos."Taču iespaids bija pretējs – neīstais optimisms uz vispārējā posta fona cilvēkus ļoti nomāca."
Mūsu mājās bija Latvijas karogs no smalkas vilnas drēbes, no karoga sarkanā auduma mamma man uzšuva mētelīti. Kleitas māsām šuva no mammas pirmskara garderobes, līdz tā iztukšojās. Vissliktāk bija ar apaviem, tos nevarēja nopirkt. Kad beidzot uz visiem mūsu ģimenes bērniem – tiem četriem, kas bija palikuši mājās – iegādājās vienu apavu pāri. Tie bija tā dēvētie tanki – smagi šņorzābaki no rupjas ādas. Atceros, ka mēs pa vienam ar tiem skrējām pa pagalmu, kamēr pārējie skatījās pa logu. Tā kā dzīvojām skolā, klasē, tad iztikām ar mammas šūtām drēbes čībiņām, nezinu, kur zemnieku bērni ņēma apavus rudenim un ziemai, lai bristu pa dubļainajiem ceļiem uz skolu. Pavasarī daudzi staigāja vīzēs. Bija arī apavi, pīti no rupjas auklas. Pastalas redzēja retāk, jo trūka ādas to pagatavošanai.
– Kāds bija vispārējais iedzīvotāju noskaņojums tūlīt pēc kara?
– Cik atceros pieaugušos vīriešus, tēvu un dažus skolotājus, viņi pirmo pēckara laiku pavadīja smagā depresijā. Sievietes ļoti daudz strādāja, ravēja, šuva, auda, viņām nebija laika daudz bēdāties.
Ja man kaut kas priecīgs saistās ar kara beigām, tad tas bija dažus gadus pēc oficiālās uzvaras – tad, kad māte atnāca no trīs kilometru attālā veikala, nesdama pirmo maizi, kas pirkta bez kartiņām, nedaudz cukura un pāris metru pabiezas katūna drēbes, no kurām mums pašuva kleitiņas – jaunas pirmo reizi pēc daudziem gadiem.
Bērnu noskaņojums bija labs. Dzejoļu skaitīšanu par Staļinu un lielo Dzimteni uztvērām tāpat kā obligātu sasveicināšanos ar skolotāju, bet citādi priecājāmies par parastajiem bērnu priekiem – jaunām šūpolēm pagalmā, par sarīkojumu skolā, pirmajām zemenēm.
