Latvijas iedzīvotāju krāšanas paradumi tikai veidojas. Taču jau tagad ir redzamas vairākas iezīmes, kurām nepieciešama korekcija. Latvijas Bankas galvenais ekonometrists Aleksejs Meļihovs norāda, ka, iespējams, valdībai, mainot nodokļu politiku, vajadzētu iejaukties situācijā, kad krāšana notiek nelaikā un vēl vairāk pastiprina vai nu ekonomikas lejupslīdi vai arī pārlieku kāpumu.
Eksperti gan pieļauj, ka tieši šī Latvijas ekonomikas lejupslīde varētu būt labs iemesls, lai iedzīvotāji sāktu aizdomāties par uzkrājumu veidošanu. Taču ne tikai agrākā vēlme tērēt un neaizdomāšanās par rītdienu ir iemesls, kas iedzīvotājiem traucējis veidot uzkrājumus – vairumam Latvijas iedzīvotāju ir zems ienākumu līmenis, kā arī visai maza izpratne par finanšu produktiem un iespēju uzkrāt vai palielināt savus ieņēmumus, izmantojot dažādus finanšu instrumentus. Turklāt vairums komercbanku līdz šim lielāko uzmanību pievērsa nevis naudas „izņemšanai” no iedzīvotāju maciņiem, piedāvājot interesantus uzkrājumu produktus, bet naudas „izdalīšanai” maksimāli daudz iedzīvotājiem kredītu veidā. Tieši strauji augošais patēriņš ir bijis viens no iemesliem, kas iegrieza cenu virpuli.
Maz ir to, kas var atļauties krāt
„Lai sāktu kaut ko uzkrāt, ir nepieciešams tāds ienākumu līmenis, lai no tā būtu iespējams kaut ko atlikt,” uzsver sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš. Viņš bija viens no ekspertiem, kas piedalījās Latvijas Bankas organizētajā speciālistu sarunā "Uzkrājumus noteicošie faktori Latvijā: mājsaimniecību apsekojumu analīzes rezultāti".
SKDS pētījumi liecina, ka palielinās to mājsaimniecību skaits, kurām ir nenokārtotas finansiālas saistības, proti, tām ir patēriņa vai hipotekārais kredīts. Pētījuma dati liecina, ka maijā Latvijā tikai 11,7% mājsaimniecību bija brīvie līdzekļi un nebija nekādu saistību, savukārt 10% bija gan saistības, gan arī brīvie līdzekļi, proti, tās varēja veidot arī uzkrājumus. Taču 33,9% bija finanšu saistības, taču nebija nekādu brīvo līdzekļu. Savukārt 44,8% mājsaimniecību Latvijā nebija ne saistību, ne arī brīvo līdzekļu. „Uzskatu, ka tieši šie 45% mājsaimniecību ir tās, kas liek mums uztraukties par esošo situāciju, un tieši šīs ģimenes ir visapdraudētākās pašreizējā situācijā,” uzsvēra A.Kaktiņš.
Viņš arī uzsvēra, ka aptaujas dati liecinot, ka lauciniekiem paliek pāri mazāk brīvo līdzekļu, no kā veidot uzkrājumus nebaltai dienai. Turklāt sabiedrībā nebūt nav viennozīmīga attieksme, ko darīt ar brīvajiem līdzekļiem – aprīlī SKDS veica respondentu aptauju ar interneta starpniecību, jautājot – ko darīt ar brīvajiem naudas līdzekļiem augstas inflācijas apstākļos. 36% aptaujāto atzina, ka naudu būtu jācenšas uzkrāt, 31% bija gatavs to notērēt, savukārt 33% nezināja, ko ar to darīt.
Latvija, Igaunija – slikti krāj
Gan Latvijā, gan Igaunijā uzkrājumu līmenis ir viszemākais Eiropā. Ja Vācijā mājsaimniecību uzkrājumi 2006.gadā veidoja 11,3% no IKP, Slovēnijā, Francijā, Itālijā – ap 10%,– tad Latvijā mājsaimniecības kopumā bija nevis uzkrājušas, bet gan iztērējušas – mīnuss 2,2% no IKP. Līdzīga situācija bija tikai Igaunijā, kur arī mājsaimniecību tēriņi bija lielāki par kopējiem uzkrājumiem – mīnuss 0,4% no IKP. Lai arī Lietuvā bija trešais zemākais uzkrājumu līmenis Eiropas valstu vidū, tomēr tas bija ar pozitīvu zīmi – 0,4% no IKP, – liecina Latvijas Bankas apkopotie dati.
Finanšu un kapitāla tirgus komisijas apkopotā informācija parāda, ka mājsaimniecības joprojām vairāk izvēlas naudas krāšanu banku depozītos, taču – ne ilgāk par pieciem gadiem. Ja Latvijā banku kontos 2008.gada marta beigās glabājas aptuveni 9,56 miljardi latu, tad no tiem mājsaimniecību nauda bija 3 miljardu latu. No visas naudas, kas atradās bankās (rezidentu, nerezidentu, uzņēmumu un privātpersonu, gan depozīti, gan arī algas atlikumi), ilgāk par gadu tika uzglabāti tikai 547 miljoni latu, bet nolikti depozīta uz termiņu ilgāk par pieciem gadiem vēl mazāk – tikai 23,3 miljoni latu.
Savukārt cita veida finanšu instrumentos – akcijās, parāda vērtspapīros, fondu apliecībās un dažādos atvasinātajos finanšu instrumentos – līdz šā gada martam iedzīvotāji bija vien ielikuši 150 miljonus latu."Gan Latvijā, gan Igaunijā uzkrājumu līmenis ir viszemākais Eiropā."
„Pēdējā gada laikā to cilvēku daudzums, kas veic uzkrājumus, ir praktiski nemainīgs,” uzsver ieguldījumu brokeru sabiedrības „Finasta” Latvijas nodaļas vadītājs Andrejs Martinovs. Viņš piebilst – ja cilvēks ir pieradis uzkrāt, tad to viņš turpina darīt neatkarīgi no ekonomiskās situācijas valstī. Taču brokeru sabiedrības vadītājs arī atzīst, ka uzkrātas summas lielumu, protams, var ietekmēt konkrētā situācija cilvēka dzīvē. „Protams, ir grūti krāt, ja nav naudas, par ko pabarot savus bērnus. Pieņemu, ka tas varētu būt viens no iemesliem, kas varētu samazināt noguldījumu apjomu kredītiestādēs, jo šis uzkrāšanas veids ir populārs arī starp cilvēkiem gados, pensionāriem, kas visvairāk var ciest no situācijas valstī,” saka A.Martinovs.
Krāj vecie
„Zemo uzkrājumu līmeni Latvijā līdz šim noteica ekonomiskie stimuli — negatīvās reālās procentu likmes jeb situācija, kad inflācija ir augstāka par termiņnoguldījumu procentiem, kā arī pārspīlētais optimisms par nākotni. Ja cilvēkam ir pārliecība, ka viņa ienākumi augs ļoti strauji, tad šķiet, ka uzkrāt nav jēgas, jo kāpēc gan novirzīt uzkrājumiem daļu no šodienas salīdzinoši nelielajiem ienākumiem par labu nākotnei, kad tāpat visa būs gana?” saka a/s „Hansabanka” galvenais sociālpolitiskas eksperts Pēteris Strautiņš.
Turklāt uzkrāšanas paradumi ekspertu skatījumā arī ir visnotaļ primitīvi – galvenokārt iedzīvotāji gatavi naudu turēt bankas depozītā. „Ceru, ka ar laiku Latvijā veidosies uzkrāšanas kultūra pēc Skandināvijas valstu modeļa, kur daudzie cilvēki sedz dzīvokļa uzturēšanas izdevumus no ienākumiem, kas saņemti no ieguldījumu portfeļa vērtības pieauguma,” saka A.Martinovs.
Vismazākos uzkrājumus Latvijā ir izveidojuši cilvēki, kuri ir vecuma grupā no 40 līdz 59 gadiem. Savukārt no 60 gadiem cilvēkiem Latvijā ir vislielākie uzkrājumi. Līdz ar to Latvijā neapstiprinās tradicionālā dzīves cikla teorija, kad parasti cilvēki mēģina veidot uzkrājumus līdz mūža vidum un, sasniedzot zināmu vecumu, sāk tos tērēt, lai nodrošinātu ierasto dzīves līmeni. Tradicionāli šādi rīkojas ASV, Kanādā, Vācijā, Nīderlandē un vēl citās Eiropas valstīs.
LB galvenais ekonomists Uldis Rutkaste šo īpatnību skaidro ar salīdzinoši jauno Latvijas ekonomiku, kad daudzi tagadējie četrdesmitgadnieki ir smagi strādājuši un tikai tagad sākuši izjust sava darba augļus. Tāpēc tagad vairāk tiekot domāts par tērēšanu, nevis uzkrājumu veidošanu. „Iemesls varētu būt arī daļai sabiedrības kopumā piemītošais īstermiņa skatījums uz dzīvi. Varbūt vainojami arī vecākās paaudzes stāsti par savu slikto pieredzi, par to, kā savulaik ietaupījumus „apēda” deviņdesmito gadu lielie ekonomiskie satricinājumi,” piebilst P.Strautiņš.
