AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
16. maijā, 2008
Lasīšanai: 18 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
2
12
2
12

Latvija 1919-1928

1919.gada janvārī tikko proklamētā Latvijas valsts izrādījās smagu pārbaudījumu priekšā. Nespējot aizkavēt Sarkanās armijas uzbrukumu, 2.janvārī K.Ulmaņa Pagaidu valdība atstāja Rīgu un pārcēlās uz Liepāju. Latvijas valsts pastāvēšanā sākās t.s. Liepājas posms.

"...ja uzvarēs Latvija, tad viņa ar to pierādīs, ka ir spējīga dzīvot".1

3.janvārī Rīgā ienāca Sarkanās armijas vienības un pēc desmit dienām darbu sāka Apvienotās Latvijas padomju I kongress. Latvijas pilsētās un laukos uz padomju varas nodibināšanos sākotnēji skatījās ar cerību. Daudziem paļāvību deva tas, ka aiz draudīgā Sarkanās armijas vārda Latvijā bija atgriezušies latviešu strēlnieki. Vēl pievilcīgākas likās iedomas, ka jaunā „darba tautas vara” sāks zemes dalīšanu bezzemniekiem. Tomēr jau drīz sekoja smaga vilšanās. To, ka jaunās varas politiskā griba nozīmē aklu sekošanu Padomju Krievijas priekšrakstiem, sabiedrība varbūt vēl varēja pieņemt.2 Taču neiespējami bija samierināties ar „pārtikas monopolizāciju”, badu un sarkanā terora asiņainajiem darbiem. Vilšanos piedzīvoja arī Latvijas lauki, kur gaidītās bijušo muižu zemes dalīšanas vietā jaunā vara uzsāka kolektīvo saimniecību veidošanu. Saimnieka dēls Pēteris Stučka tā arī nebija sapratis latviešu ilgas un vajadzības. Varbūt tieši šī spēcīgā vilšanās un spējā sabiedrības attieksmes maiņa bija tā, kas strēlniekiem atņēma apņēmību, atstājot neieņemtu apgabalu ap Pagaidu valdības kontrolēto Liepāju.3

Kamēr Rīgā saimniekoja P.Stučkas valdība, Liepājā rosīgu darbību izvērsa K.Ulmaņa Pagaidu valdība. Jau agrāk izveidotās latviešu karaspēka vienības, kas bija atkāpušās kopā ar valdību, janvāra sākumā Oskara Kalpaka vadībā tika apvienotas Latviešu atsevišķā bataljonā. Vienlaikus, karaspēka organizēšanai Ziemeļlatvijā uz Igauniju tika komandēts kapteinis Jorģis Zemitāns.

Tūlīt pēc ierašanās Liepājā valdība krasi mainīja līdzšinējo ārpolitisko kursu. Decembrī slēgtie līgumi ar vāciešiem nebija nosargājuši Rīgu un tagad kā nepatīkamas važas saistīja valdības rokas. Tāpēc jau 1919.gada 9.janvārī valdības sēdē tika nolemts palīdzības un atbalsta meklēšanai vairākus ministrus sūtīt uz rietumu Sabiedroto valstīm, bet attiecībās ar vāciešiem K.Ulmanis turpmāk ievēroja striktu atturību. Vācu karaspēkam šāds valdības politikas pavērsiens, protams, nevarēja patikt, taču tobrīd viņi vēl gaidīja papildinājumu no Vācijas. 1.februārī Liepājā ieradās ģenerālis Rīdigers fon der Golcs un viņam sekoja jaunas karaspēka vienības. 3.martā apvienotais vācu un latviešu karaspēks sāka uzbrukumu. Trīs dienas vēlāk apšaudē krita O.Kalpaks. Marta beigās uzbrukums apstājās pie Lielupes. Pirms doties tālāk, vācieši gribēja skaidrību attiecībās ar K.Ulmaņa valdību. Nesagaidot piekāpšanos, 16.aprīlī vācu vienības Liepājā arestēja Pagaidu valdības ministrus. K.Ulmanim izdevās patverties britu misijā Liepājā. Saprotot, ka uzbrukuma turpināšanai ir vajadzīgs politiskas varas piesegs, vācieši meklēja iespēju izveidot jaunu valdību. Tā 10.maijā par valdības vadītāju kļuva mācītājs Andrievs Niedra, kurš lielinieku izdzīšanas vārdā bija gatavs izlīgumam ar vāciešiem. Vācu karaspēks nekavējoties atjaunoja uzbrukumu un 22.maijā iegāja Rīgā. Divas dienas Rīgas iedzīvotāji pieredzēja vācu varas darbus, kamēr kopā ar vāciešiem nākošais latviešu karaspēks pilsētā netika ielaists. Taču vācu karaspēku vadīja ne tikai atriebes dziņa pret visiem īstiem vai tikai šķietamiem latviešu lieliniekiem – viņi gribēja būt noteicēji Latvijā. Tāpēc jau jūnijā vācu vienības devās uz Vidzemi, kur no Igaunijas bija sākusi virzīties J.Zemitāna vadītā Ziemeļlatvijas brigāde. Izšķirošā sadursme notika Cēsu kaujās, kad „ziemeļnieki” ar igauņu palīdzību vispirms apturēja vācu uzbrukumu, bet 22.jūnijā pārgāja arī pretuzbrukumā.

Uzvaras iedvesmotie „ziemeļnieki” lika vāciešiem atkāpties uz Zemgali, kad izskanēja negaidītā ziņa par 3.jūlijā K.Ulmaņa parakstīto Strazdumuižas pamieru ar vāciešiem. Sabiedroto uzspiests un latviešiem nesaprotams, šis pamiera līgums ne tikai sēja nesaskaņas latviešu vienībās, bet vēl arvien saglabāja vācu karaspēku Latvijā.4 Pāvela Bermonta-Avalova ierašanās Jelgavā nāca īstajā brīdī – viņa formējamās Krievijas atbrīvošanas armijas sastāvā tika uzņemtas vācu vienības. 8.oktobrī Bermonts sāka uzbrukumu Rīgai, un 10.oktobra rītā latviešu vienības bija spiestas atstāt Pārdaugavu, lai ieņemtu pozīcijas Daugavas labajā krastā. Pēc spēku pārgrupēšanas 3.novembrī sākās latviešu vienību pretuzbrukums un 11.novembra rītā Rīga bija atkal atbrīvota. Demoralizētā Bermonta armija vairs nespēja turpināt nopietnu pretošanos, un novembra beigās vācu karaspēks tika galīgi izdzīts no Latvijas.

Latvijas Atbrīvošanas kara noslēgums sekoja 1920.gada sākumā, kad Pilsoņu kara un poļu uzbrukuma apdraudētā Padomju Krievija bija spiesta atlikt savus iekarošanas plānus. 1920.gada 30.janvārī tika noslēgts pamiers, bet 11.augustā parakstīts Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums.

Pēdējais solis ceļā uz pilntiesīgu valsti bija nepieciešamība panākt Latvijas starptautisku atzīšanu. Ārlietu ministra Z.A.Meierovica aktīvie ārpolitiskie centieni vispirms 1920.gada beigās guva atbalstu Itālijā, bet 1921.gada 26.janvārī arī Sabiedroto Augstākā padome (piecu lielvalstu ministru prezidentu sapulce) paziņoja par Latvijas atzīšanu de iure. 18.novembrī proklamētās valsts ideja bija izaugusi par realitāti.

„Mēs esam jā sacītāja tauta, mēs sakām: ir jāiet, ir jādara, ir jāpalīdz”.5

1920.gadu sākums kļuva par atjaunotnes, cerību un patriotiskas sajūsmas laiku. Sākās bēgļu un bijušo kareivju atgriešanās dzimtenē. Jau skatoties nākotnē, valsts īpaši centās atbalstīt pazīstamu kultūras un zinātnes darbinieku atgriešanos mājās. 1920.gadu sākumā vairākos kuģos jūras ceļu uz Latviju uzsāka divas nacionālā karaspēka vienības no Tālajiem austrumiem, veicot garāko kāda karaspēka pārgājienu uz dzimteni.6 Bēgļu masveida atgriešanās turpinājās līdz 1925.gadam, tomēr kara vētrās Latvija bija zaudējusi vairāk kā 700 tūkstošus no pirmskara iedzīvotājiem.7 Smagas rētas karš bija atstājis Latvijas saimnieciskajā dzīvē. No 185 rūpniecības uzņēmumiem, kas saskaņā ar Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma noteikumiem tika pieteikti reevakuācijai, Latvijā atgriezās tikai 42 uzņēmumi.8 Latvija bija vienīgā valsts Eiropā, kas kara rezultātā no attīstītas industriālas sabiedrības bija kļuvusi un visus neatkarības gadus palika agrārvalsts.9 Atjaunošanu gaidīja Latvijas lauki, kur kara mantojums latviešu valodā bija ienesis jaunu apzīmējumu – izpostītie apgabali.10 Tas viss prasīja smagu jauncelsmes darbu, bet tagad jau savas un savas valsts labklājības vārdā. Šo apziņu stiprināja valsts likumdošanā izteiktie principi.

1920.gada 1.maijā Tautas padomes vietā stājās vēlētā Satversmes sapulce. Tās dienaskārtībā bija divi galvenie uzdevumi: radīt jaunās valsts konstitucionālos pamatus un uzsākt agrāro reformu. Agrārās reformas sākšanu steidzināja ne tikai saimnieciskie, bet arī sociālpolitiskie apstākļi, kas prasīja iespējami ātrāk atņemt pamatu bezzemnieku lielinieciskajām noskaņām. Jau 1920.gada 16.septembrī tika pieņemta agrārās reformas likuma I daļa par valsts zemes fonda radīšanu. Agrārās reformas ieliktais pamats ļāva izvērst strauju būvniecību laukos un jau 1920.gadu otrajā pusē ievērojami palielināja lauksaimniecības ražību. Tiesa, ne visur Latvijas agrārā reforma tika uzņemta ar piekrišanu: 1920.gadu vidū Vācija un arī Polija asi kritizēja Latvijas atteikšanos maksāt pat simbolisku atlīdzību par atsavināto muižnieku zemi, skaļi runājot par latviešu „agrārboļševismu”.

Caur asām diskusijām gāja valsts Satversmes izstrādes ceļš. Satversmes veidotāju spriedumos tai vajadzēja kļūt par valsts demokrātisma apliecinājumu. Tāpēc par Latvijas demokrātijas centrālo principu tika pieņemta iespējami plaša sabiedrības interešu pārstāvniecība, kas rada atspoguļojumu spēcīgā likumdevēja varā un ar 1922.gada 9.jūnijā pieņemto Saeimas vēlēšanu likumu radītajā sarežģītajā proporcionālo vēlēšanu sistēmā. Savukārt, rakstot Satversmes Valsts prezidenta sadaļu, kur aiz labējo partiju centieniem pēc spēcīga prezidenta tika saskatīti draudi demokrātijai un K.Ulmaņa ambīcijas, ar kreiso un centra partiju balsīm tika radīts vājš un reprezentatīvs varas institūts. Tādējādi Satversmes noteiktā Latvijas parlamentārā demokrātija palika bez varas līdzsvara, un tam agrāk vai vēlāk vajadzēja atsaukties uz politisko procesu attīstību. Trieciens Satversmes sapulces darbam bija pēc plašās apspriešanas pēdējā balsojumā tomēr noraidītā Satversmes II daļa, kas aptvēra pilsoņu tiesības un pienākumus. Pēc gandrīz divu gadu ilga darba Latvijas Satversme tika pieņemta 1922.gada 15.februārī un stājās spēkā tā paša gada 7.novembrī – vienlaikus ar 1.Saeimas sanākšanu.

"Rakstot Satversmes Valsts prezidenta sadaļu, kur aiz labējo partiju centieniem pēc spēcīga prezidenta tika saskatīti draudi demokrātijai un K.Ulmaņa ambīcijas, ar kreiso un centra partiju balsīm tika radīts vājš un reprezentatīvs varas institūts."

1.Saeimas darbības sākums valsts attīstībā ievadīja parlamentāras republikas posmu. Līdz 1928.gada oktobrim, kad notika 3.Saeimas vēlēšanas, Latvijai bija jau divu parlamenta sasaukumu pieredze, lai varētu runāt par zināmām tendencēm. Turpinājās valsts saimnieciskā augšupeja. Par nozīmīgu saimnieciskās attīstības faktoru kļuva 1922.gada 3.augusta likums par valūtas reformu, kas Latvijas rubli nomainīja ar latu.11 Arī laiku pa laikam atklātās saimnieciskās afēras un 1926.gada plūdi, kas postīja Latvijas laukus, nespēja aizēnot valsts kopējo saimniecisko izaugsmi. Plašu attīstību ieguva kultūras un zinātnes dzīve. Par īpašiem tautas svētkiem izvērtās 1926.gadā rīkotie 6.Vispārējie Dziesmu svētki, kas bija pirmie kopš 1910.gada. Uzplauka arī Latvijas mazākumtautību kultūra. Rīgā iznāca divi Baltijā lielākie krievu un vācu valodā rakstošie laikraksti – „Сегодня” un „Rigasche Rundschau”. Rosīgi darbojās vācu Herdera institūts. Redzama vieta Latvijas politiskās un sabiedriskās kultūras veidošanā bija Paulam Šīmanim, brāļiem Paulam un Vladimiram Minciem, brāļiem Robertam un Borisam Viperiem. Atsevišķie nacionālie incidenti un nesaskaņas palika tikai epizodes, kas neveidoja noteicošo tendenci un kopumā neietekmēja visu tautību kultūras attīstībai pietiekami toleranto vidi Latvijā.

Protams, šajos gados bija arī zaudējumi. 1923.gada 8.martā aizgāja viens no jaunlatviešu balstiem Dainu tēvs Krišjānis Barons. Traģiska ziņa Latviju pārsteidza 1925.gada 22.augustā, kad autokatastrofā gāja bojā spožais diplomāts un politiķis pirmais un ilggadējais Latvijas Ārlietu ministrs Z.A.Meierovics. 1927.gada martā Latvija atvadījās no sava pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes.

Uz saimnieciskās un kultūras dzīves uzplaukuma fona vēl jo asāk izcēlās plaisas, kas parlamentārisma laikmetā sāka atklāties sabiedrības politiskajā dzīvē. Lielais partiju skaits, par kuru ironiskas piezīmes skanēja jau 1918.gadā, ar katrām vēlēšanām turpināja augt.12 Sadrumstalotais Saeimas sastāvs un biežās valdību maiņas apgrūtināja pēctecīgu valsts attīstību. Situāciju saasināja kreiso sociāldemokrātu nostāja, kas jau no 18.novembra valsts proklamēšanas akta pozicionējās kā partija, kas valsts dzīvē nespēj samērot savu tiesību un atbildības izpratni. Īpaši asi tas atklājās sociāldemokrātu un valdības uzskatu sadursmē par Valmieras kreisi noskaņoto jauniešu sodīšanu ar nāvi 1919.gada decembrī.13 Nespējot samierināties ar kreiso sociāldemokrātu demonstratīvo uzstāšanos zem sarkanā karoga, 1920.gadu sākumā nacionāli noskaņotās jaunatnes aprindas izvēlējās ielu cīņas taktiku. Par pirmo skaļo incidentu kļuva sadursme 1923.gada 1.maijā Esplanādē, izsaucot arī valdības demisiju. Ielu sadursmju kulminācija pienāca 1925.gada 15.februārī, kad Martas ielā tika nāvīgi ievainots sociāldemokrātu jaunatnes organizācijas biedrs Aleksandrs Masaks. Sabiedrības vienprātīgais nosodījums ierobežoja, bet ne apturēja sadursmes. Situācija vēl vairāk elektrizējās 1926.gada beigās, kad tūlīt pēc 16.decembrī notikušā labējā apvērsuma Lietuvā Latvijā izveidojās Marģera Skujenieka kreisā valdība. Tikai mēnesi vēlāk 1927.gada janvārī Latvijas presi satricināja ziņa par dīvaino Valmieras puču.14

Visas šīs parādības – parlamentārās prakses nepilnības, politiskā radikalizēšanās un, neskatoties uz visu, vēl arvien nesatricināmā sociāldemokrātu ietekme – rosināja domāt par politisku reformu nepieciešamību. 1927.gadā Zemnieku savienības Akadēmiskās sekcijas izdevumā iznāca rakstu krājums „Demokrātijas krīze”. Tā paša gada 8.aprīlī Arveds Bergs Saeimā iesniedza Nacionālās apvienības frakcijas izstrādāto Satversmes grozījumu projektu. Tobrīd Saeima nebija gatava pieņemt tik tālejošas pārmaiņas, taču atsevišķu politiskās sistēmas principu pārskatīšanu tā tomēr atzina. Pirms 3.Saeimas vēlēšanām vēlēšanu sarakstu skaita ierobežošanai tika noteiktas drošības naudas iemaksas, kas gan nedeva lielus panākumus. Tomēr par lielāko 3.Saeimas vēlēšanu pārsteigumu kļuva tas, ka pirmo reizi vēlēšanās piedalījās arī galēji kreiso politisko uzskatu kandidātu saraksts, iegūstot uzreiz sešas deputātu vietas. Tas nozīmēja, ka Latvijas iekšpolitisko procesu attīstība ir ieguvusi vēl kādu bīstamu tendenci.


1 P.Radziņš. Latvijas atbrīvošanas karš. – Rīga, 1990. – 37.lpp.

2 Apvienotās Latvijas padomju I kongresa 1919.gada 15.janvāra sēdē ziņojumā par LSPR Konstitūcijas projektu P.Stučka norādīja, ka Padomju Latvijas Konstitūcijas projekta pamatā ir likta Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas Konstitūcija, izdarot tajā dažus grozījumus atbilstoši Latvijas apstākļiem. Vēl burtiskāk šī prakse parādījās attiecībā uz mazāk nozīmīgiem likumiem, kas no Padomju Krievijas mehāniski tika pārnesti un piemēroti Latvijai. – Ā.Šilde. Latvijas vēsture 1914-1940: Valsts tapšana un suverēnā valsts. – Stockholm, 1976. – 291.-293.lpp.

3 Vēstures literatūrā nav vienprātīga viedokļa par motīviem un iemesliem, kāpēc Sarkanās armijas uzbrukums Latvijā apstājās, atstājot neieņemtu apgabalu ap Liepāju, tomēr nav šaubu, ka sava nozīme šeit bija arī latviešu strēlnieku nacionālajām jūtām.

4 Ziemeļlatvijas un Cēsu kauju piemiņai: 1919-1926. – Rīga, 1926. – 8.lpp. Nebūdami pārliecināti par Latvijas armijas spēju sekmīgi cīnīties pret Sarkano armiju, Sabiedroto valstu pārstāvji uzstāja uz vācu karaspēka vienību atstāšanu Latvijā, skatot viņus kā mazāko no diviem ļaunumiem un vajadzības gadījumā kā pretspēku Sarkanās armijas vienībām.

5 K.Skalbe. Mazās piezīmes. – Rīga, 1990. – 226.lpp.

6 Šīs divas vienības bija 1918.gada oktobrī Troickā dibinātais I Latvijas brīvošanas bataljons un mēnesi vēlāk Vladivostokā dzimušais Imantas pulks. Uz brīdi, kad tie ieradās Latvijā, katrā no tiem bija vairāk kā 700 vīru.

7 Ja Pirmā Pasaules kara priekšvakarā 1914.gadā Latvijas teritorijā dzīvojošo iedzīvotāju skaits tika lēsts uz 2`552 tūkstošiem, tad tūlīt pēc kara 1919.gadā tas bija samazinājies līdz pat 1`480 tūkstošiem, bet pēc bēgļu masveida reevakuācijas noslēguma pēc 1925.gada tautas skaitīšanas datiem pieaudzis līdz 1`845 tūkstošiem, tādējādi kopumā uzrādot vairāk kā 700`000 cilvēku zaudējumu. Pēc M.Skujenieka aprēķiniem, cilvēku zaudējumu ziņā proporcionāli iedzīvotāju skaitam Latvija uzrādīja vislielākos zaudējumus Eiropas valstu vidū. – M.Skujenieks. Latvija starp Eiropas valstīm. – Rīga, 1929. – 20.-21.lpp.

8 E.Zālīte. Rūpniecības uzņēmumu reevakuācijas gaita un problēmas. 20.-30.gadi. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. – 1993. – Nr.2. – 69.-84.lpp.

9 M.Skujenieks. Latvija starp Eiropas valstīm. – 60.-62.lpp.

10 Pēc pirmās tautas skaitīšanas 1920.gadā datiem, pēc kara Latvijā daļēji (t.i., pēc izlabošanas varēja atjaunot) bija nopostītas 116’432 ēkas jeb 14,47% no visām ēkām un pilnīgi nopostītas 83’402 ēkas jeb 10,36% no visām ēkām, pie kam visvairāk pilnīgi nopostīto ēku bija Zemgalē un Vidzemē – attiecīgi 32’297 un 30’344 –, kamēr Kurzemē pilnīgi nopostīto ēku skaits bija 3’606. – Nopostītās ēkas. // Ekonomists. – 1920. – Nr.2.

11A.Platbārzdis. Latvijas nauda. – Stokholma, 1971. – 9.lpp.

12 Par partiju lielo skaitu 1918.gadā presē skat., piemēram: Politisko partiju kooperatīvs. // Jaunākās Ziņas. – 1918. – 28.novembris. Ja Satversmes sapulces vēlēšanās bija iesniegti 57 kandidātu saraksti, no kuriem mandātus ieguva 38 saraksti, tad 1.Saeimas vēlēšanās šie skaitļi bija attiecīgi jau 88 un 46, bet 2. Saeimas vēlēšanās – 141 un 48. – Ā.Šilde. Latvijas vēsture. – 393.lpp.

13 Tautas padomes 8.sesijas pirmajā sēdē 1920.gada 8.martā Iekšlietu ministrs A.Bergs atbildēja uz pieprasījumu par 1919.gada decembrī Valmierā notikušajiem kreisi noskaņoto jauniešu arestiem un 21.decembrī uz lauku kara tiesas lēmumu izpildīto nāvessodu vienpadsmit no arestētajiem. Asās diskusijas būtība, kas atklāja dažādās notikušā izpratnes un vērtējumus, koncentrējās jautājumā par nošauto jauniešu vecumu. Sociāldemokrātu izpratnē tieši sodīto vecums pasvītroja varas pārspīlēto un neattaisnojamo nežēlību, nogalinot patiesībā vēl bērnus. Atbildot uz to, A.Bergs ļoti trāpīgi pārcēla atbildības akcentu, norādot, ka vara ir vērsusies tikai pret pretvalstiskā darbībā apvainotajiem, un ja tie ir izrādījušies bērni, tad tajā ir vainojami tie spēki un organizācijas, kas savu mērķu sasniegšanai izmanto bērnus.

14 Valmieras „apvērsuma” rīkotājs bija 26 gadus vecais leitnants Edgars Oliņš. 20.janvāra vakarā kopā ar biedriem iedzēris, Oliņš naktī bija pamodinājis divu rotu kareivjus, apbruņojis un izvedis pilsētā. Kareivji bija paguvuši ieņemt dzelzceļa staciju un dažas Valmieras pašvaldības iestādes. Uzzinājis par notikušo, Oliņa komandieris nekavējoties bija ieradies ieņemtajā telefona un telegrāfa centrālē un turpat atbruņojis un arestējis Oliņu. Jau pusstundu pēc „apvērsuma” sākuma abu rotu kareivji atgriezās kazarmās. Lai gan šis incidents izsauca plašu ievērību Latvijā un arī ārzemēs, tomēr ir skaidrs, ka runāt par nopietnu varas sagrābšanas mēģinājumu te ir grūti.

Labs saturs
12
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU