Vai latvietis domā saimnieciski? Nu jau vairākus gadus biznesa ekonomiskie pamati iekļauti arī vidusskolu obligātajā mācību programmā, kam vajadzētu nodrošināt jauna cilvēka spēju saimnieciski rīkoties vienkāršos sadzīviskos jautājumos un gūt ieskatu aktuālajās ekonomikas norisēs. Tomēr diez vai būtu pamatoti uzskatīt, ka attiecīgā laika posma ekonomiskie pētījumi, publikācijas un akadēmiskā literatūra atspoguļo sabiedrības ekonomisko domāšanu.
Ir saprotams, ka par katru jomu cilvēks domā tik tālu, cik tajā ir informēts un ieinteresēts. Pārējās jomās vai nu nav, vai ir viedoklis pat neatkarīgi no konkrētām zināšanām un prasmēm. Ja cilvēki pietiekami bieži savu viedokli pamato ar "es kaut kur dzirdēju / lasīju, ka…", iznāk, ka plašsaziņas līdzekļi it kā netieši uzņemas daļu atbildības par visām jomām, jo jebkuru informāciju, kas parādījusies atklātībā, nogādā līdz pārējām acīm un ausīm.
Cik daudz domājam par to, kā ekonomiskās norises ir saistītas?
Atsevišķu tēmu atspoguļošana (interpretēšana) tomēr nevar garantēt, ka sabiedrībai "viss" ir skaidrs. Apstākļos, kad Latvija jau sen ir ES dalībvalsts (jo to ir izvēlējusies pietiekami liela iedzīvotāju daļa, izdarot balsojumu) un tādi jautājumi kā nodokļi un ārējās tirdzniecības attiecības jau sen ir pakļautas starptautiskajai likumdošanai, daļa sabiedrības, tai skaitā arī daļa mācībspēku, joprojām ir pārliecināti, ka mūsu dzīves līmenis uzlabosies, inflācija mazināsies utt., ja stingri ierobežosim importu, samazināsim dažus nodokļus vai daļu preču neapliksim ar PVN u.tml.
Tāpat arī, ja pirms inflācijas apkarošanas plāna ieviešanas gandrīz katram bija viedoklis par "neieinteresēto" valdību, kura sen aizkavējusies ar ietekmīgiem pasākumiem, tad jau plāna pieņemšanas dienā dzima idejas, kā "apiet" tādu vai citādu tajā paredzēto pasākumu. Citiem vārdiem – "ievietojiet, lūdzu, ekonomikā apmierinošu inflāciju, bet netraumējiet milzīgos kreditēšanas un ekonomikas izaugsmes rādītājus". Patiešām nešķiet, ka katrs jūtas kā ekonomikas dalībnieks (valdībai taču jādomā par kopsakarībām) un galu galā – kas tas tāds "ilgtermiņa pasākums", ja jau Dž.M.Keinsam pirms aptuveni 70 gadiem bija skaidrs, ka ilgtermiņā visi būs pagalam…
Emigrējušais darbaspēks vēlas nodrošināt sev un ģimenei iztiku (un to nekādi nevar pārmest) un apgalvo, ka atgriezīsies sakārtotā un labklājīgā valstī, lai gan no otras puses tā ir šīs valsts sabiedrības darbspējīgā daļa, kas šajā laikā gluži nenodarbojas ar labklājīgās valsts veidošanu.
Energoapgādes lielie uzņēmumi prātīgi iesaka iedzīvotājiem taupīt energoresursus, lai tādējādi izvairītos no cenu kāpuma ietekmes uz izdevumu apjomu. Tomēr tai pat laikā viņu ieņēmumi no mājsaimniecību gāzes un elektroenerģijas rēķiniem pretstatā tam, ko maksā lielie energoresursu patērētāji, ir visai nelieli. Turklāt inflācija kā cenu pārmaiņu rādītājs atspoguļo salīdzināmā preču un pakalpojuma apjoma cenu pārmaiņas, nevis izdevumu summu. Līdz ar to neliela energoresursu ekonomija mājsaimniecībā ir saimnieciskas rīcības un "zaļās domāšanas" apsveicams paraugs, taču tuvāko mēnešu laikā neglābj patērētāju no tā, ka ieraugāmais inflācijas skaitlis vienalga neliekas apmierinošs un viņš, piedzīvojis vilšanos, nolemj, ka tāda taupīšana nenes nekādu labumu. Savukārt siltumenerģijas taupīšana iespējama tiktāl, cik neatkarīga šai jomā katra mājsaimniecība ar savu lēmumu var būt. Nav noslēpums, ka tā vietā, lai siltinātu mājokli un taupītu energoresursus, daļa iedzīvotāju izvēlas minimālu siltuma patēriņu un apkures sezonas saīsināšanu (rēķina ierobežošanai?), riskējot ar veselību un mājas tehnisko stāvokli turpmāk.
Protams, ka nav jāmeklē, kurš vainīgs tajā, ka šie spriedumi "neturas kopā", ka tie reizēm nav loģiski vai nav savietojami ar starptautisko likumdošanu, tomēr šie un citi piemēri skaidri parāda gan neinformētību, gan neskaidrību par ekonomiskajiem procesiem kopumā un pat bailes no katra šodien iztērētā lata, ja tā atdevi neredz nekavējoties – kā preci veikalā. Tāpat nav vērts aizbildināties ar padomju mantojumā palikušo apziņu, ka valstij (un kas tad ir valsts?) par visu jāgādā un vienmēr kaut kur ir "pilnības rags", kur pasmelties jebko. Ikvienam ir vesela bagāža piemēru, kuros kāds kādu kādreiz ir piemuļķojis, kas acīmredzot kavē pozitīvo piemēru popularizēšanu un ieviešanu dzīvē. Vēlreiz atsaucoties uz Keinsu, (to gan viņš konkrētāk attiecināja uz uzņēmumiem un to nākotni) "grūtības sagādā nevis nespēja izdomāt ko jaunu, bet gan atmest veco" .
Vai ir viegli izsekot informācijai un domāt ekonomiski?
Sabiedrības domāšana, kas nemainās dažu gadu laikā, nemēdz būt viendabīga, tomēr dažās jomās ir iespējams izsekot "vispārējam noskaņojumam". Konjunktūras apsekojumu patērētāju aptaujas dati liecina, ka, sagaidot nākošajos periodos vēl straujāku cenu kāpumu, vienlaikus tiek saskatītas iespējas gan vairāk uzkrāt, gan vairāk tērēt lielajiem pirkumiem, kas ļauj domāt, ka nākošo periodu ienākumu pieauguma prognozes nav skopas. Tiesa, 2007.gada beigās, mazliet piebremzējoties patēriņa bumam, šīs vienvirziena tendences vairs nav tik sakritīgas:
1.att. Patērētāju konfidences atsevišķi rādītāji; pozitīvo un negatīvo vērtējumu atbilžu saldo procentos. Avots: Eiropas Komisija
Kopumā redzams, ka lielākajai daļai patērētāju apsekojumu rādītāju, kas atspoguļo pagātnes un tuvāko periodu vērtējumu, piemīt gandrīz vienādas tendences, tikai mazliet atšķirīgi līmeņi. Izņēmums ir inflācija, kur šīs atšķirības ir lielākas. Tātad iedzīvotājiem varētu būt tieksme spriest par nākotnes notikumiem pēc tagadnes - ja šodien mums šķiet, ka dzīvojam labāk nekā vakar, tad rītdienas vērtējumu liekam labāku nekā šodien. Kopš 2005. gada, neraugoties uz to, ka iedzīvotāji sagaidīja ievērojamu cenu pieaugumu (lai arī pagātnes situāciju vērtē salīdzinoši vēl sliktāk), sistemātiski tika prognozēts, ka mazliet uzlabosies iespējas iekrāt, iegādāties auto vai nopirkt / uzlabot mājokli. Līdzās sistemātiskam inflācijas gaidu kāpumam tuvākie periodi vērtēti kā piemēroti lieliem pirkumiem līdz pat 2007. gada 4.cet. Tomēr, kopš salīdzināmi dati ir publicēti, valsts ekonomiskais stāvoklis pagātnē uzlūkots drīzāk negatīvi, bet tuvākā gada laikā "prognozēts" tā uzlabojums (taču līknēm savā starpā saglabājas ļoti līdzīga tendence, kā tas jau minēts piemērā par vakardienu un rītdienu). Redzams arī, ka gados, kad inflācijas līmenis bija zems, iedzīvotājiem bija tieksme vērtēt, ka cenas aug nedaudz straujāk nekā iepriekšējos periodos (attiecīgais indekss bija pozitīvs, lai arī ne pārāk augsts un turējās 10-20% robežās). Vai ar to jāsaprot, ka latvietis nekad neteiks, ka ekonomiskajās norisēs ir kaut kas kārtībā, grūti spriest… Līdz ar patēriņa buma pierimumu 2007. gada beigās ir redzams, ka patērētāju noskaņojums vairs nav tik pārspīlēti optimistisks, lai gan saglabājas uzlabojums auto iegādes un mājokļu iespējamās uzlabošanas prognozēs (te gan jāsaka, ka atbilde tik un tā skanētu "drīzāk nē", tomēr ne tik pārliecinošs "nē" kā pirms pāris gadiem).
Kā jau minēts, atsevišķos periodos patērētāju konfidences detalizētu rādītāju tendences liecina, ka iedzīvotājiem vai nu ir grūti izsekot ekonomiskajām norisēm un iedziļināties tajās, vai arī trūkst informācijas/izpratnes par ekonomikas kopsakarībām, tās ciklisko attīstību u.tml., kas apstākļos, kad ekonomika neattīstās gluži līdzsvaroti, apgrūtina racionālu saimniecisko lēmumu pieņemšanu. Nevar noliegt arī t.s. "unikālos apstākļus" jeb faktu, ka jaunā ekonomika, kas funkcionē pēc neatkarības atgūšanas, no vienas puses ir pieredzējusi ārējus šokus un banku krīzi, taču praktiski nav piedzīvojusi ekonomikas pilnu ciklu pārmaiņas; iedzīvotāji nav pieredzējuši nekustamo īpašumu tirgus burbuļus, pārlieku parādu nastu u.tml.
Plašsaziņas līdzekļi neapšaubāmi ir ātrs un iedarbīgs veids, kā milzīgajā informācijas apjomā atlasīt domugraudus un sniegt cilvēkiem ieskatu jomās, kurās ikdienā nav laika iedziļināties sīkumos. Tomēr situācijā, kad dažādi faktori, kas norāda uz ārējo tirgu nestabilitāti vai ekonomikas iekšējā līdzsvara trūkumu, pārklājas un sabiedrības ekonomiskā domāšana tikai gūst savu pieredzi, ir īpaši svarīgi, lai profesionālā vēlme pēc sensācijas jeb vēlme pēc "stāsta, ko var pārdot", neaizēno stāsta būtību un viņš apzinās atbildību par datu interpretāciju. Tas sakāms ne vien par iedzīvotāju taupīšanas, uzkrāšanas un aizņemšanās paradumu ietekmēšanu un t.s. inflācijas gaidu veidošanās mehānismu, bet arī par uzmanību katra ekonomiskā rādītāja interpretācijā.
