Eiropas Savienības dalībvalstis vēlas runāt un sadarboties ar Āfriku, it īpaši bijusī koloniālā lielvara Francija, arī Beļģija. Tomēr pirms runāt sadarboties ar Āfriku, ES tai prasa ievērot cilvēktiesības, izskaust korupciju. Turklāt Āfrika Eiropas acīs aizvien vairāk iegūst nebeidzamu problēmu reģiona tēlu – nabadzība, korupcija, slimības, cilvēktiesību pārkāpumi.
Savukārt Ķīnas valstsvīri un uzņēmēji Āfriku uzlūko nevis kā problēmu, bet gan kā nebeidzamu iespēju kontinentu. Ieradušies Āfrikas valstīs, tie neprasa ievērot cilvēktiesības, bet uzreiz liek galdā miljardu vērtus ekonomiskās palīdzības un sadarbības līgumus.
Aptuveni tā var raksturot mehānismu, kā Eiropa piekāpjas Āfrikas kontinentā strauji augošās Ķīnas ietekmes priekšā. Piemēram, pēdējā mēneša laikā vien Ķīna noslēgusi 6 miljardu ASV dolāru vērtus līgumus par dalību Kongo Demokrātiskās Republikas derīgo izrakteņu ieguves rūpniecībā.
Šajā neiepriecinošajā situācijā par vienu no efektīvākajiem ietekmes saglabāšanas veidiem kļūst ES dalība miera uzturēšanas misijās Āfrikā. Pieredze rāda, ka, salīdzinot ar ANO un Āfrikas Savienības karavīru kontingentiem, ES miera uzturētāji Āfrikā līdz šim darbojušies samērā sekmīgi. Turklāt Eiropas karavīru ierašanās nemieru plosītajos Āfrikas reģionos ir ne tikai vispārcilvēcisks devums vardarbības un etnisko tīrīšanu apturēšanai, bet arī tīri praktiski iespēja Eiropai ielēkt “aizejošajā Āfrikas vilcienā” jeb censties saglabāt savu ietekmi reģionā.
Francijas lobētā misija Čadā
Iespējams, vislabāk šīs iespējas nozīmi apzinās Francija. Jaunā ES miera uzturētāju kontingenta EUFOR misija Čadā ir no sākuma līdz galam Francijas “izauklēta” un lobēta. Tādēļ šo operāciju jāskata ciešā kontekstā ar Francijas interesēm Centrālāfrikā.
Protams, EUFOR Čadas misijai ir arī altruistiskā puse un pat ļoti pamatota, jo situācija Čadā ir vistiešākajā veidā saistīta ar krīzi kaimiņu Darfūras reģionā. Jau kopš 2003.gada Čadas austrumos uzturas vairāk nekā 230 tūkstoši bēgļu no Darfūras. Turpat ir arī gandrīz 200 tūkstošu bēgļu no pašas Čadas centrālajiem rajoniem. Kaujasspējīga EUFOR militārā kontingenta klātbūtne Čadā spēs garantēt stabilitāti un bēgļu drošību.
Tomēr, pat neskatoties uz šādiem vispārcilvēciskiem apsvērumiem, līdz vienotam lēmumam par Čadas misijas uzsākšanu ES dalībvalstis nenonāca ātri. Francijai nenācās viegli pārliecināt savus ES partnerus, ka to interesē tikai šīs situācijas altruistiskā puse. Nepārprotami skeptisku pozīciju jau sākumā ieņēma Lielbritānija, paziņojot, ka savus karavīrus uz Čadu nesūtīs. Ne mazāk skeptisks bija arī cits ES politikas “smagsvars” Vācija.
Britu un vācu medijos šo valstu diplomāti anonīmi vairākkārt pauda bažas, ka Francija galvenais mērķis tomēr esot EUFOR misiju izmantot savas ietekmes stiprināšanai Čadā un citās Centrālāfrikas valstīs. Galvenās raizes saistījās ar to, lai Francijas vadītā EUFOR Centrālāfrikā netiktu pilnībā asociēta ar šo ekskoloniālo lielvaru.
Cik var spriest no niecīgās publiski pieejamās informācijas, Latvijas attieksme pret ES miera uzturēšanas misiju Čadā ir kopumā pozitīva, kaut arī bez lielas ieinteresētības. Latvija EUFOR misiju Čadā pilnībā atbalsta, tomēr ar saviem karavīriem tajā nepiedalīsies, Saeimas Eiropas lietu komisijas deputātus vēl pagājušā gada septembrī informēja Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Jānis Sārts. (Saeimas Eiropas lietu komisijas preses relīze http://www.eiroinfo.lv/pages/ESIC/content_list.jsp?category_id=11&chapter_id=304&content_id=9365 )
EUFOR misija Čadā darbojas saskaņā ar ANO mandātu, jo vēl 2007.gada 25.septembrī ANO Drošības padome vienbalsīgi atbalstīja rezolūciju Nr. 1778 par militāras miera uzturēšanas misijas sūtīšanu uz Čadu. Misijas veikšana tika uzticēta Eiropas Savienībai un šā gada 28.janvārī ES Vispārējo lietu un ārējo attiecību padome pieņēma galīgo lēmumu par EUFOR kontingenta sūtīšanu uz Čadu. (ES Padomes preses relīze http:/www.consilium.europa.eu/ueDocs/cms_Data/docs/pressData/en/gena/98460.pdf
EUFOR Čadas misiju veic 3700 Eiropas kareivju, no kuriem vairums – 2000 - ir franči. Operācija tiek vadīta no ES militāro operāciju štāba Mont Valérien Parīzē, kur komandiera amats uzticēts īru ģenerālleitnantam Patrikam Nešam.
Korupcijas un nemieru plosīta valsts
EUFOR misijas uzsākšana vairākas reizes tika atlikta, jo 31.janvārī Čadā no jauna uzliesmoja pilsoņu karš. Aptuveni 2000 ar automātiem bruņoti nemiernieku kaujinieku 300 džipos pāris dienu laikā šķērsoja visu tuksnešainās valsts teritoriju un iebruka Čadas galvaspilsētā Ndžamenā. Eksperti bija vienisprātis, ka uzbrukums ieplānots tā, lai Čadas galvaspilsētu ieņemtu vēl pirms EUFOR kontingenta ierašanās.
Visu 750 kilometru garo ceļu līdz Ndžamenai mobilā kaujinieku karavāna nesastapa nopietnu valdības spēku pretestību. Tomēr galvaspilsētas nomalēs ar tām cīņās iesaistījās Čadas armijas labākā vienība – prezidenta gvarde. Izmantojot pāris vecus padomju T-55 tankus un vienīgos četrus kaujas helikopterus, prezidentam Idrisam Debī lojālie spēki guva pārsvaru un nemiernieki atkāpās Sudānas virzienā tikpat ātri kā bija ieradušies.
Kaujinieku iebrukums bija tikai kārtējā epizodē nebeidzamajā valsts apvērsumu un etnisko grupu sadursmju sērijā, kās pavada Čadu, jau kopš tās neatkarības pasludināšanas 1960.gadā. Čada ir viena no pasaules nabadzīgākajām un ekonomiski vājāk attīstītajām valstīm. Valsts attīstību vēl vairāk bremzē ļoti augstais korupcijas līmenis. “Transparency International” Korupcijas uztveres indeksā Čada jau ilgstoši tiek atzīta par vienu no pasaules viskorumpētākajām valstīm.
Čadas politisko situāciju būtiski ietekmē trīs galvenie faktori. Pirmkārt, Čadas etniskais sastāvs. Valsts ziemeļos dzīvo arābi, kā arī nomadu ciltis, piemēram, tubu. Savukārt dienvidus apdzīvo afrikāņu ciltis, kuras pārsvarā nodarbojas ar zemkopību, piemēram, sara, kas arī ir Čadas skaitliski lielākā etniskā grupa. Par Čadas 10 miljonu iedzīvotāju reliģisko piederību precīzi skaitļi nav zināmi, tomēr var pieņemt, ka nedaudz vairāk par pusi iedzīvotāju ir musulmaņi, bet pārējie animisti un dažādu konfesiju kristieši.
Cīņa par varu dažādu valsts etnisko grupu starpā novedusi pie daudziem valsts apvērsumiem un pilsoņu kariem. Pie varas apvērsuma rezultātā nācis arī pašreizējais prezidents Idriss Debī 1990.gadā. Līdzīgi kā priekšgājēji, arī viņš primāri balstās uz savu etnisko grupu (zagava), kuras pārstāvji ieņem lielu daļu atbildīgo amatu.
Nesekmīgo februāra uzbrukumu organizējušo Idrisa Debī oponentu grupējumu sastāvs ir raibs, jo tajā ir dažādu etnisko grupu pārstāvji, turklāt gan musulmaņi, gan kristieši, kā arī paša prezidenta ģimenes pārstāvji. Īpaša loma ir kaimiņvalstij Sudānai, kura finansēja nemiernieku apvidus auto un ieroču iegādi.
Ja Čada pārmet Sudānai nemiernieku atbalstīšanu, tad Sudāna līdzīgus pārmetumus adresē arī pašai Čadai. Idriss Debī pieder tai pašai zagava etniskajai grupai, kurai liela daļa Darfūras iedzīvotāju un tādēļ Čada atbalsta šīs Sudānas separātās provinces nemiernieku grupējumus.
Otrs būtiskais faktors, kas ietekmē Čadas politisko situāciju ir nafta. Neapšaubāmi, ka šī „melnā zelta” iegūšanas uzsākšana pirms pāris gadiem lika daudzām valstīm ar citādāku skatienu paraudzīties uz šo „Āfrikas mirušo sirdi”, kā nereti dēvē Čadu. Kaut arī naftas rezerves ir mazas un ieguves apjomi nevar būt milzīgi, 2000.gadā par Čadas naftas industriju ieinteresējās amerikāņu „Exxon Mobil” konsorcijs. Ar Pasaules Bankas finansiālu atbalstu 2003.gadā sākts naftas eksports.
Visbeidzot, ļoti liela nozīme ir jau minētajai Francijas ietekmei Čadā. Neskaitot nesen ievestos EUFOR karavīrus, jau kopš 1986.gada Francijai Čadā ir armijas bāzes, kur pastāvīgi dislocēti vairāk nekā 1000 karavīru. Visus pēdējos gadu desmitus Francija aktīvi iejaukusies savas bijušās kolonijas iekšpolitikā, vai nu atbalstot kādu prezidenta amata tīkotāju, vai arī tieši otrādi palīdzot sakaut nemierniekus.
Saskaņā ar šo ilggadējo „Francafrique” politiku, Francija pievērusi acis uz savu Āfrikas sabiedroto korumpētību, autoritārismu vai pārspīlēto kāri pēc luksusa, pretim prasot šo līderu pārvaldīto valstu stabilitāti. Tomēr Francijas prezidents Nikolā Sarkozī vēl savas priekšvēlēšanu kampaņas laikā kaismīgi solīja no šādas politikas atteikties. Idriss Debī ir tieši tāda tipa afrikāņu politiķis, no kādiem Nikolā Sarkozī apņēmās distancēties.
Lai arī līdz ar Sarkozī stāšanos amatā, zināmas izmaiņas, vismaz ārējas, skāra arī Francijas politiku Čadā, tas nebija uz ilgu laiku. Laikā, kad nemiernieki uzbruka Ndžamenai, Francijas karaspēks neiejaucās, tādējādi pat izpelnoties Čadas valdības pārmetumus par pasivitāti. Nemiernieki gan apgalvoja, ka Francijas speciālo uzdevumu vienības slepeni kaujās tomēr esot piedalījušas.
Tomēr pēc Idrisa Debī brīnumainās izglābšanās, Francija piesardzīgi nostājās viņa pusē. Francijas amatpersonas ļāva saprast, ka nepieciešamības gadījumā Francija varētu Čadas valdību tomēr atbalstīt arī militāri. Eksperti lēš, ka savu lomu nospēlējis Idrisa Debī lēmums apžēlot sešus par bērnu nolaupīšanu notiesātos franču palīdzības organizācijas darbiniekus.
