NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
24. februārī, 2008
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
2
2

Neizturamais atkusnis

Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Hruščova atkusnis, gan negaidīts, gan likumsakarīgs posms PSRS vēsturē, šajās dienās atkal piedzīvo gadskārtu. Kādi iemesli lika šai padomju režīma liberalizācijai iesākties, attīstīties un izbeigties?

Ideja, ka ir nepieciešams runāt par Staļina noziegumiem partijas spicē parādījās jau vismaz pusgadu pirms leģendārā partijas XX kongresa. 1955.gada rudenī, drošības orgāniem pārskatot 1936. – 1939.gada lietas, tika secināts, ka no juridiskā viedokļa nav bijis pamata ne 30.gadu nogales masu arestiem, ne nāvessodiem. Oktobrī kompartijas Centrālkomitejas pirmais sekretārs Ņikita Hruščovs ierosināja par Staļina noziegumiem informēt kongresa delegātus. 31.decembrī viņš izteica priekšlikumu, ka jāizveido komisija Staļina darbības izpētīšanai. Taču ne visi PSKP CK politbiroja locekļi, piemēram, Vjačeslavs Molotovs un Lazars Kaganovičš, piekrita šādam radikālam solim. Pēdējais iebilda, ka Staļins personificē padomju tautas daudzās uzvaras. Tiesa, politbirojā kopumā bija skaidrs, ka pārmaiņas PSRS pēc Staļina nāves ir neizbēgamas – valsts slīga politiskā un ekonomiskā krīzē, kā arī, sākoties aukstajam karam, bija nonākusi ārpolitiskā izolācijā.

 

Staļins – pārāk rupjš

Ar sensacionālo ziņojumu, kurā tika nosodīts Staļina personības kults, Ņ.Hruščovs publiski nāca klajā tikai PSKP XX kongresā 1956.gada 25.februārī. Ziņojumā, kurā Ņ.Hruščovs norādīja, ka Staļina personības kults bijis pretrunā sociālistiskās iekārtas attīstības principiem, pirmo reizi līdztekus Staļina pieļautajām „kļūdām” atklāti tika pieminētas masu represijas. Sekojošajā PSKP Centrālās Komitejas lēmumā „Par personības kultu un tā seku pārvarēšanu” oficiāli tika pausts, ka „nostāšanās pret Staļina kultu radīs dažas pārejošas grūtības, taču nākotnes skatījumā no strādnieku šķiras vitālo interešu un gala mērķu viedokļa tas dos milzīgu pozitīvu rezultātu.” Komunistiskās partijas vadība, kā ierasts, savus soļus pamatoja ar marksisma-ļeņinisma uzstādījumiem: „Noteikti vēršoties pret personības kultu un tā sekām, atklāti kritizējot tā radītās kļūdas, partija vēlreiz demonstrēja savu uzticību marksisma-ļeņinisma nemirstīgajiem principiem, savu uzticību tautas interesēm, savu gādību par to, lai tiktu radīti vislabākie apstākļi partijas un padomju demokrātijas attīstībai sekmīgas komunisma celtniecības interesēs mūsu zemē.” Piedevām pavisam konkrēti tika norādīts, ka jau Ļeņins teicis: „Staļins ir pārāk rupjš, un šis trūkums, kas ir pilnīgi ciešams mūsu komunistu vidū un attiecībās, kļūst neciešams ģenerālsekretāra postenī.”

 

Atkusnis tomēr nepārauga pavasarī

Taču Ņ.Hruščova ziņojums, kurš sākotnēji formāli skaitījās slepens, jo tika nolasīts šaurākam kongresa delegātu lokam, drīz vien tas kļuva plaši zināms. Sekojošās destaļinizācijas ietvaros tika reabilitēti daudzi Staļina laikā notiesātie un izsūtītie. No izsūtījumā atgriezās 1944.–1945.gadā izsūtītās tautas čečeni, balkāri, inguši, kalmiki, karačajieši, no deportācijas atgriezās latvieši, igauņi, lietuvieši. Kopumā Ņ.Hručšova laikā tika reabilitēti 20 miljoni cilvēku. Tiesa, daudzi – pēc nāves.

Tomēr šī politika nebija visaptveroša, jo no izsūtījuma atgriezties bija liegts tā sauktajiem Pievolgas vāciešiem, Krimas tatāriem. Netika reabilitēti tādi pazīstami antistaļinisti kā Ļ.Trockis un N.Buharins.

Režīma atmaigšana, ekonomiskās un sociālās reformas PSRS un sakaru paplašināšanās ar ārvalstīm viesa cerības arī par iespējamu politisku liberalizāciju. Sarosījās tie komunisti, kuri bija vīlušies Staļina represīvajā, bezierunu paklausības praksē, bet nebija zaudējuši cerību komunisma ideāliem. „Atkušņa” vēsmu iespaids drīz vien iekustināja revizionistiskus strāvojumus visā PSRS, arī Baltijā. Līdz ar vēlmi pēc lielākas nacionālās pašnoteikšanās vismaz ekonomikā, mākslā, sociālajā sfērā sākās arvien pieaugoša konfrontācija starp vietējiem (nacionālajiem kadriem) un no komunistiem, kas „ielikti” Maskavas amatos. Ņ.Hruščova politika tiešām pieļāva lielāku republiku pašnoteikšanos, kas pavēra iespējas ierobežot dažas rusifikācijas tendences, piemēram, piebremzēt krievu valodas invāziju, apturēt vai ierobežot strauji pieaugošās rūpniecības ietekmi uz vidi, liberalizēt kultūras dzīves strāvojumus.

Zināmas cerības viesa arī dažādu ārkārtīgi represīvā Staļina laiku simbolu krišana, kas iezīmējās pēc tam, kad Ņ.Hruščovs 1958.gadā kļuva arī par valdības vadītāju. Tika novākti Staļina pieminekļi, statujas, tika pārdēvētas diktatora vārdā nosauktās ielas, rūpnīcas, kolhozi un pat pilsētas – Staļingarda kļuva par Volgogradu, bet Hrušcova dzimtā Juzovska, kura kopš 1924.gada nesa Staļinas vārdu, 1961.gadā tika pārdēvēta par Doņecku. Staļina līķis tika iznests no Mauzoleja un apbedīts pie Kremļa sienas.

Lai gan destaļinizācija un „atkušņa” parādības iezīmēja virkni liberālu pārmaiņu, Ņ.Hruščova politikas nodoms nekādā ziņā nebija PSRS tautu brīvlaišana. Padomju Savienība nevienu mirkli nepārstāja būt totalitāra un represīva valsts. Komunistiskās partijas atbildība par represijām joprojām netika atzīta. Pārejot uz Ņ.Hruščova pasludināto komunisma celtniecību 20 gadu laikā, atsevišķās jomās, piemēram, valsts reliģiskajā dzīvē “skrūves tika pievilktas” pat vēl ciešāk. Sākās garīdznieku diskreditācijas kampaņa, reliģiskās brīvības vēl krasāka ierobežošana. Arī mākslas izpausmēm, lai gan bija vērojama zināma liberalizācija, tika uzlikti oficiālās ideoloģijas noteikti rāmji. Sevišķu režīma nelabvēlību izjuta literatūra un atsevišķi autori, piemēram, Boriss Pasternaks, pret kuru tika uzsākta plaša kampaņa pēc tam, kad viņa darbu „Doktors Živago” izdeva ārzemēs un rakstniekam tika piešķirta Nobela prēmija. No tās B.Pasternaku piespieda atteikties.

 

Mēs jūs apraksim

Ņ.Hruščovs līdz nākšanai pie varas tika uzskatīts par visnenozīmīgāko kolektīvās vadības locekli. Taču, pateicoties savu dienesta pienākumu specifikai (kompartijas CK kadru pārraudzīšana) un veiklam aprēķinam, viņš spēja atstumt vienu sāncensi pēc otra. Tiesa, valsts vadītāja amatam atbilstoša inteliģence bija un palika viņa trūkums: „Ņikita Hruščovs bija slikti izglītots zemnieks. Ogļracis un strādnieks, kurš bija kļuvis par Staļina protežē un pēc tam, atbrīvojies no Maļenkova un citiem sāncenšiem, kļuva par Staļina pēcteci”. Tā „atkušņa tēva” politisko karjeru īsi raksturo pazīstamais aukstā kara analītiķis Džons Lūiss Gediss.

Lai gan vismaz sākotnēji Ņ.Hruščovs Rietumos bija pat populārāks nekā PSRS, arī ārpolitikā padomju režīms savu būtību nemainīja. 1955.gada maijā, reaģējot uz Rietumvācijas apbruņošanu un tās iestāšanos NATO, PSRS tā sauktās tautas demokrātijas valstis „sasaistīja” ar Varšavas līgumu, kurā nebija paredzētas iespējas izstāties un kurš kalpoja par PSRS karaspēka invāzijas pamatojuma līdzekli minētajās valstīs. Sevišķi PSRS līdera autoritāte pasaulē samazinājās pēc vardarbības Ungārijas revolūcijas apspiešanas laikā 1956.gada nogalē. Šā gada novembrī, noskaities par Ungārijas un Suecas krīzi, Ņ.Hruščovs rietumvalstu diplomātiem izteica slaveno frāzi: „Vai jums tas patīk vai ne, vēsture ir mūsu pusē. Mēs jūs apraksim.” Lai gan visu atlikušo mūžu PSRS līderim nācās skaidrot, ka ar to viņš nav domājis kodoluzbrukumu, bet gan ekonomisko un politisko sacensību, viņa tēls rietumos, kur daudzi šo repliku uztvēra burtiski, guva neatgriezenisku triecienu.

Turpmākā Ņ.Hruščova ārpolitika zināma ar tādiem notikumiem kā tā sauktā Berlīnes krīze, kuras laikā 1961.gadā PSRS gandrīz nonāca līdz militārai sadursmei ar saviem kara laika sabiedrotajiem, bēdīgi slavenā Berlīnes mūra uzcelšana, tā dēvētā Karību jeb Kubas raķešu krīze 1962.gadā, kas gandrīz noveda pasauli pie kodolkara .

 

Neapmierināti gan staļinisti, gan pakļautās tautas

Tūlīt pēc pirmā pārsteiguma, ko radīja pēkšņi nākusī destaļinizācija, triecienu piedzīvojušie staļinisti mēģināja revanšēties. Šo reakciju uzskatāmi raksturo jau situācija, kāda izraisījās partijas XX kongresā tūlīt pēc Ņ.Hruščova runas: „(..) tie, kas bija denuncējuši bijušos kolēģus un gājuši pāri viņu līķiem, pēkšņi sāka baidīties paši par savu dzīvību. Citi, slepeni ienīduši Staļinu, nespēja noticēt, ka viņa pēctecis pievienojas viņu rindām”, raksta Hruščova ēras analītiķis Viljams Taubmans.

Staļinistu neapmierinātība kompartijas spicē kulminēja 1957.gada PSKP CK Prezidija sēdē, kad par Ņ.Hruščova atcelšanu no partijas vadītāja amata nobalsoja septiņi no 11 klātesošajiem. Tikai sasaucot CK plēnumu 133 locekļu sastāvā, Ņ.Hruščovam izdevās atcelt iepriekšminēto Prezidija lēmumu. Rezultātā no amatiem tika nomesti Hruščova redzamākie oponenti „antipartejiskās grupas” locekļi, to vidū arī tādi ietekmīgi biedri kā Georgijs Maļenkovs un V.Molotovs – Staļina ēras simboli.

Sīvu pretestību „atkušņa” pārmaiņām paradoksālā kārtā nācās sastapt nesen PSRS pakļautajās, formāli neatkarīgajās tā sauktajās tautas demokrātijas valstīs Centrālajā un Austrumeiropā. Iemesls – tobrīd pie varas šajās valstīs bija Staļina laikā izvirzījušies un savas pozīcijas nostiprinājuši vietējo tādi kompartiju līderi kā, piemēram, Valters Ulbrihts Vācijā vai Ernē Gēre un Māķāšs Rākoši Ungārijā. Tādējādi daudzās izpausmēs pastāvošais režīms šajās valstīs bija vēl sīvāks nekā pašā PSRS. Ne mazāk reakcionāro spēku līdzīgu iemeslu dēļ bija arī Padomju Savienības republiku un tajās izvietoto armijas daļu vadībā. Izvērsās nacionālkomunistu diskreditēšana, apsūdzot tos „buržuāziskā nacionālisma” kultivēšanā. Latvijas PSR šīs aktivitātes iemiesoja LKP CK sekretārs Arvīds Pelše. Pateicoties mērķtiecīgai nomelnošanas kampaņai, viņš panāca, ka pēc LKP CK plēnuma 1959.gada jūlijā sākās izrēķināšanās ar nacionālkomunistiem.

Ja PSRS republikās „atkušņa” vēsmas nespēja gūt tautas pretošanās kustības raksturu, tad jau minētajās Padomju Savienības satelītvalstīs uzliesmoja nemieri – jau 1956.gada vasarā tie sākās Polijas pilsētā Poznaņā, strādājošajiem protestējot pret zemajām algām. Drīz vien nemieri pārauga nacionāla un politiska rakstura protestos, kurus apslāpēt izdevās, padomju pusei krietni piekāpjoties un tādējādi Polijai iegūstot virkni liberālu pārmaiņu. Ap to pašu laiku sākās notikumi Ungārijā, kuriem bija lemts attīstīties līdz tautas revolūcijas apmēriem, pieprasot daudzpartiju sistēmas iedibināšanu, padomju karaspēka izvešanu no visas Ungārijas un tās izstāšanos no Varšavas pakta. Lai gan PSRS vadība kādu laiku svārstījās attiecībā uz militāra spēka lietošanu un pat pieļāva Ungārijas zaudēšanu, beigu beigās Ņ.Hruščovs faktiski vienpersoniski izlēma par sacelšanās apspiešanu ar karaspēku. Asiņainā revolūcijas apspiešanas pieļaušana joprojām tiek uzskatīta ne tikai par Krievijas, bet arī Rietumvalstu 20.gadsimta kauna traipu. „Izmisīgās ielu cīņas Budapeštā izklīdināja visas ilūzijas par šo jauno, „reformēto” padomju modeli. (..) atklāja, ka komunistu varu balsta nekas cits kā tanka stobrs,” raksta T.Džads. Rietumeiropā no komunistiskajām partijām masveidā izstājās to biedri.

 

Jūs notriepāt mani ar sūdiem

Virkne nesekmīgu un juceklīgu reformu, piemēram, naudas maiņa un lauksaimniecības politika ne vien mazināja Ņ.Hruščova popularitāti sabiedrībā, bet arī grāva viņa pozīcijas kompartijas vadībā. 1964.gada marta sākumā Leonīds Brežņevs pret Ņ.Hruščovu bija sācis organizēt sazvērestību, pat apsverot iespēju viņu arestēt. Paralēli sazvērnieki strādāja pie atbalsta nodrošināšanas sev kompartijas centrālkomitejā, lai izvairītos no tāda likteņa, kādu Ņ.Hruščovs saviem sāncenšiem sagādāja 1957.gadā.

Dienā, kad kolēģi Ņ.Hruščovam paziņoja par nodomu atstādināt no amata, viņš vēl mēģināja ķerties pie „pēdējā salmiņa”: „Esmu (..) priecīgs, ka partija nonākusi tik tālu, ka spēj pievilkt grožus pat savam pirmajam sekretāram. (..) Jūs notriepāt mani ar sūdiem no galvas līdz kājām, un es atbildu – „Jums ir taisnība”” raksta V.Taubmans.

Gāžot Ņ.Hruščovu no amata 1964.gada nogalē un pēc tam izolējot viņu no ārpasaules, varas pārņēmēji paziņoja, ka ticis pieļauts „subjektīvisms un novirzes komunistiskajā celtniecībā, neprātīgi plāni, pusgatavi secinājumi un dižošanās, tieksme uz valdonīgiem rīkojumiem, nevēlēšanās rēķināties ar to, ko jau apliecinājusi zinātne un praktiskā pieredze.” Vēl vairāk – Ņ.Hruščovs tika apsūdzēts rupjībā, nevērībā, augstprātībā, nekompetencē, radu virzīšanā augstos amatos, lielummānijā, depresijā, personības kulta attīstīšanā. Viņš esot sagrāvis padomju lauksaimniecību un novedis pasauli līdz kodolkara slieksnim. Gāztais līderis esot atļāvis uzbūvēt Berlīnes mūri, tādējādi radot publisku marksisma-ļeņinisma apkaunojumu. Ņ.Hruščova pēctecis Leonīds Brežņevs uzskatīja par nepieciešamu piebilst, ka Hruščovs CK locekļus reiz nosaucis par „ielmalēs čurājošiem krančiem”.

 

Vai Hruščovs varēja rīkoties citādi?

Bijušais PSRS līderis Mihails Gorbačovs Hruščova tā sauktās slepenas runas 40.gadadienā apbrīnoja „milzīgo politisko risku”, ko bija uzņēmies Hruščovs, viņa „politisko drosmi”, to, kā viņš bija apliecinājis, ka „tomēr ir cilvēks ar augstu morāli”, jo „sācis Staļina noziegumu atmaskošanas procesu”.

Taču vai patiesi ir pamats šādiem cildinošiem apgalvojumiem? V.Taubmans raksta: „Mikojans (politbiroja loceklis Anastass Mikojans – aut.) vēlāk atcerējās, ka mudinājis Hruščovu apsūdzēt Staļinu, teikdams: „Ir jānāk klajā ar ziņojumu (..) ja mēs to neizdarīsim šajā kongresā un kāds cits to izdarīs pirms nākamā kongresa, tad visiem būs likumīgas tiesības uzskatīt, ka mēs esam pilnā mērā atbildīgi par izdarītajiem noziegumiem.” Savukārt Mikojana dēls Sergo stāstījis, ka bijušais politieslodzītais Aleksejs Sņegovs, kuru Hruščovs bija pieaicinājis sniegt liecības pret L.Beriju, pirmais pateicis Hručšovam: „Vai nu jūs visu pateiksiet gaidāmajā kongresā, vai pret jums tiks sākta izmeklēšana.” Tādējādi destaļinizācija, kura izraisīja procesus, ko apzīmē kā Hruščova „atkusni”, lielā mērā uzskatāma par partijas vadītāju, lai arī ne visu, akceptētu, faktiski neizbēgamu reakciju turpmākās izdzīvošanas vārdā.

Cik neizbēgama bija arī Polijas un Ungārijas tautas kustību apspiešana? Hruščova sākotnējā pozīcija bija nenoteikta. Padomju līderis bija dilemmas priekšā: vai nu riskēt ar komunisma sabrukumu, ļaujot notikumiem minētajās valstīs attīstīties stihiski, vai diskreditēt komunismu, okupējot Poliju un Ungāriju. Piedevām Ņ.Hruščova sāncenši Kremlī vainoja viņu šāda stāvokļa pieļaušanā. Ņ.Hruščovs bija nonācis situācijā, kurā rīcību galvenokārt noteica gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski faktori, nevis, piemēram, kādi morāles apsvērumi.

Arī Hruščova „atkušņa” kopējais iespaids vērtējams diezgan neviennozīmīgi. Ir skaidrs, ka bezprincipu varmākas L.Berijas nākšana pie varas varēja nest dramatiskas sekas. Ir skaidrs, ka Staļina noziegumu atmaskošana un miljoniem cilvēku ciešanu pārtraukšana nav vērtējama citādi kā vien pozitīvi. Taču vienlaikus „atkusnis” gan deva cerības par būtisku režīma liberalizāciju, gan lika šajās cerībās vilties un ieslīgt jaunā bezcerībā.

Taču iespējams, ka Hruščova „atkusni”, tā norietu un iekustināto procesu, kura galīgs noslēgums tika piedzīvots 20.gs.90.gadu sākumā, vislabāk raksturo franču rakstnieka un politiķa Alekša Tokvila (1805 – 1859) teiktais: „Pieredze rāda, ka visbīstamākais brīdis ļaunai valdībai parasti pienāk tad, kad tā sāk sevi reformēt. Tikai liela atjautība var glābt valdnieku, kurš pēc ilgas apspiešanas ir apņēmies sniegt atvieglojumu saviem padotajiem. Ciešanas, kas tiek pacietīgi nestas, jo ir neizbēgamas, kļūst neizturamas tajā brīdī, kad parādās cerība uz glābiņu. Tādā reizē reforma kalpo tikai tam, lai daudz skaidrāk norādītu, kas vēl ir palicis despotisks, tālab vēl neizturamāks.”

Foto no Viljama Taubmana grāmatas "Hruščovs un viņa laikmets", Apgāds "Atēna", 2003

Labs saturs
2
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU