Ievērojot Darba likuma 40.panta “Darba līguma forma” otrās daļas 4.punktu, darba līgumā norāda darba vietu (ja darba pienākumu veikšana nav paredzēta kādā noteiktā darba vietā; to, ka darbinieku var nodarbināt dažādās vietās).

Darba likuma 14.panta pirmajā daļā noteikts, ka darbinieka nosūtīšana ir tie gadījumi, kad saistībā ar starptautisko pakalpojumu sniegšanu:
1) darba devējs, pamatojoties uz līgumu, ko viņš noslēdzis ar personu, kuras labā tiks veikts darbs, nosūta darbinieku uz citu valsti;
2) darba devējs nosūta darbinieku uz citā valstī esošu filiāli vai koncernā ietilpstošu uzņēmumu;
3) darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs kā darba devējs nosūta darbinieku darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmējam, kura labā un vadībā tiks veikts darbs, ja tā uzņēmums atrodas citā valstī vai arī tas veic savu darbību citā valstī.

Nosūtītais darbinieks ir darbinieks, kas noteiktu laiku veic darbu citā valstī, nevis valstī, kurā viņš parasti veic darbu.
No minētā izriet, ja darbiniekam darbs ļoti bieži jāveic kādā citā ES dalībvalstī, tad to uzskata par darbinieka nosūtīšanu.

Ievērojot Ministru kabineta 12.10.2010. noteikumu Nr.969  “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” 3.punktu, par darba braucienu šo noteikumu izpratnē uzskatāms darbinieka darbs vai dienests, ja tas saskaņā ar noslēgto darba līgumu vai amata aprakstu norisinās ceļā (piemēram, autosatiksmes, dzelzceļa, jūrniecības vai aviācijas nozarē) Latvijas Republikā vai ārvalstīs vai ja darbs saistīts ar regulāriem un sistemātiskiem izbraukumiem un pārvietošanos (piemēram, celtniecības vai mežizstrādes nozarē).
Darba braucieniem piemēro speciālās normas, kas noteiktas šo noteikumu 4., 5., 6., 11., 12., 16., 17. un 20.punktā un VI nodaļā.

Tādējādi šāda darbinieka nosūtīšana nebūs vis komandējums, bet darba brauciens.