Jautājumus par ēkas siltināšanu un ar to saistītajiem izdevumiem (arī kredītiem) saskaņā ar Dzīvokļu īpašuma likumu lemj dzīvokļu īpašnieki. Ar īrnieku nekas nav jāskaņo.

Īres attiecības regulē likums „Par dzīvojamo telpu īri”. Šā likuma 40.pants nosaka izīrētāja pienākumus dzīvojamās mājas (dzīvojamās telpas) remontēšanā un uzturēšanā, kur skaidri definēts - izīrētājs nodrošina dzīvojamās mājas (dzīvojamās telpas) uzturēšanu atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām būvniecības un higiēnas prasībām, kā arī veic dzīvojamās mājas (dzīvojamās telpas) kapitālo remontu.

Tātad dzīvokļa īpašniekam būtu jāsedz ar remontu saistītos tēriņus. Taču īpašnieks (pašvaldība) mēdz rīkoties tā, ka (uz dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma pamata) vienkārši paaugstina apsaimniekošanas maksu.

Teorētiski kopējo maksājumu summai sakarā ar mājas renovāciju nevajadzētu celties: ja renovācija bijusi efektīva, tad par siltumu jāmaksā, iespējams, uz pusi mazāk (to patiešām liecina prakse), kas tādējādi nosedz apsaimniekošanas maksas pieaugumu.

Balstoties uz likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 11.panta normām, dzīvojamās telpas īres maksu veido

1) dzīvojamās mājas apsaimniekošanas izdevumu daļa, kas ir proporcionāla attiecīgās izīrētās dzīvojamās telpas platībai, un

2) peļņa.

Faktiski īpašniekam būtu jāiekasē visa šī summa, norēķinoties par maksājumiem un atstājot sev peļņas daļu. Dzīvē ir citādāk: īrnieks īpašniekam maksā tikai to īres daļu, kas veido peļņu (neprivatizētiem dzīvokļiem, kuru īpašnieks ir pašvaldība, nereti peļņas daļas nav, īres maksa ir tā pati kopīpašuma apsaimniekošanas maksa), bet pārējo pakalpojumu sniedzējiem maksā īrnieks. Ja tiek paaugstināta apsaimniekošanas maksa, viņš īstenībā neko nevar darīt.

Protams, svarīgi ir īres līguma nosacījumi – kādas vienošanās un nosacījumi tajā ierakstīti.