Situācijas apraksts liecina, ka persona ir sasniegusi pensijas vecumu un saņem valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas 2025. gadā ir 166 eiro. Tas ir valsts sociālais pabalsts, ko piešķir uz mūžu personai, kura ir sasniegusi pensijas vecumu, bet kurai nav tiesību saņemt valsts pensiju, jo dzīves laikā nav uzkrāts likumā noteiktais darba stāžs (no 2025. gada tie ir 20 gadi).

(Jāpiebilst, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir arī citos gadījumos, kas uzskaitīti Valsts sociālo pabalstu likum 13. pantā.)

Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņemšana nav šķērslis reģistrēt pašnodarbinātā statusu un saņemt ienākumus no saimnieciskās darbības.

Civilprocesa likuma 596. pantā ir norādītas summas, uz kurām nevar vērst piedziņu, un to vidū ir arī valsts sociālie pabalsti. Tas nozīmē, ka ieturējumus no valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta, kas 2025. gadā ir 166 eiro, nevar veikt.

Parāda piedziņas procesā ieturējumi tiks veikti no ienākumiem, ko persona gūs kā pašnodarbinātais.

Šajā gadījumā svarīga ir Civilprocesa likuma 599. panta ceturtā daļa, kas nosaka: Ja ienākumi no saimnieciskās darbības ir ir reģistrēti Valsts ieņēmumu dienestā un ir parādnieka vienīgais ienākumu avots, tiks piemēroti noteikumi par piedziņas vēršanu uz darba samaksu.

LV portāls vērsās pie Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes (LZTIP), lai precizētu šādu jautājumu: vai ienākumi no saimnieciskās darbības ir uzskatāmi par vienīgo ienākumu avotu, ja parādniekam ir piešķirts valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts?

LZTIP juriste Elvīra Rudzāte skaidro:

“Civilprocesa likuma 599. panta ceturtajā daļā “ienākumu avots” ir interpretējams kā ienākumu avots, uz kuru tiesu izpildītājs var vērst piedziņu – proti, ienākumi no darba samaksas un tai pielīdzinātajiem maksājumiem vai ienākumi no saimnieciskās darbības.

Savukārt valsts sociālais nodrošinājuma pabalsts ir Civilprocesa likuma 596. panta 1. punktā norādītais valsts sociālais pabalsts, uz kuru piedziņa nav vēršama. Tādējādi parādniekam ir tiesības saglabāt šo pabalstu neatkarīgi no citiem ienākumiem. Tas nozīmē, ka, pat ja persona saņem valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu un vienlaikus gūst ienākumus no reģistrētas saimnieciskās darbības, uz šiem ienākumiem no saimnieciskās darbības attieksies Civilprocesa likuma 599. panta ceturtā daļa, savukārt uz valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu attieksies Civilprocesa likuma 596. pants.”

Tas nozīmē, ka aprakstītajā situācijā piedziņā no ienākumiem, kas gūti no saimnieciskās darbības, tiks piemēroti noteikumi par piedziņas vēršanu uz darba samaksu.

Ieturējumu veikšanu no darba samaksas un tai pielīdzinātajiem maksājumiem regulē  Civilprocesa likuma 594. pants. Tas paredz, ka ieturējumus parādu segšanai veic tikai no tās ienākumu daļas neto, kas pārsniedz 50% no minimālās mēneša algas bruto, pieskaitot vēl 15% no minimālās mēneša algas bruto par katru ieturējumu izdarīšanas brīdī apgādībā (nodokļu grāmatiņā) reģistrēto nepilngadīgo bērnu.

2025. gadā valstī noteiktā minimālā mēneša alga ir 740 eiro.

Līdz ar to minimālā saglabājamā ienākumu daļa, kas gūta no saimnieciskās darbības un no kuras nedrīkst veikt ieturējumus (ja parādnieka apgādībā nav reģistrētu nepilngadīgu bērnu), ir 50% no minimālās algas bruto (740 : 2 = 370 eiro).

Ieturējumus 30% vai 40% apmērā (ja ir vairākas izpildu lietas) veiks no atlikušās ienākumu kopējās summas, ko cilvēks kā pašnodarbinātais saņems uz “uz rokas”.

Ja ir radušies jautājumi, ieteicams sazināties ar savu zvērinātu tiesu izpildītāju, kurš izskaidros, kā veidojas ieturējumu apmērs konkrētajā izpildu lietā.