Līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā, un aizgādības tiesības nozīmē vecāku tiesības un pienākumus rūpēties par bērnu un viņa mantu, pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. 

Atņemot aizgādības tiesības vienam vecākam, tiesa nodod bērnu otra vecāka atsevišķā aizgādībā. 

Atbilstoši Civillikuma 178.1 panta otrajai daļai un 200. panta otrajai daļai, kas atbilst imperatīvu tiesību normu pazīmēm, atņemot aizgādības tiesības vienam no vecākiem, tiesa nodod bērnu otra vecāka atsevišķā aizgādībā. Tas izslēdz iespēju uzdot bāriņtiesai iecelt bērnam aizbildni, kas var notikt tikai šādos gadījumos: ja aizgādības tiesības tiek atņemtas abiem vecākiem vai vecāks, kuram nav atņemtas aizgādības tiesības, rīcības nespējas dēļ nepietiekami aizsargā bērnu no apdraudējuma. Vispārīgā kārtībā atbilstoši Civillikuma 222. pantam aizbildnis ieceļams vienīgi bez abu vecāku aizgādības palikušam bērnam. 

Tomēr iepriekš minētās atziņas neietver tos gadījumus, kad aizbildnība nodibināma, vecākiem nezaudējot aizgādības tiesības. Civillikuma 224. pants noteic, ka bērnam nodibināma aizbildnība, ja abi vecāki zaudējuši aizgādības tiesības, kā arī tad, ja aizgādības tiesības zaudējis tikai viens vecāks, bet aizbildnības nodibināšana nepieciešama bērna interesēs, piemēram, ja vecāks slimības dēļ nespēj rūpēties par bērnu. Gadījumu izvērtēšanu veiks bāriņtiesa. 

Ja bērns ir atsevišķā aizgādībā, adopcijas process nav iespējams.