Labdien! Es jau vairākus gadus saskaros ar ārkārtīgi sliktu situāciju. Sociālais dienests kategoriski atsakās palīdzēt, paskaidrojot, ka šāda veida sociālā palīdzība man nepienākas. Konkrēti šajā gadījumā runa ir par Daugavpils Sociālo dienestu. Viņi, protams, nozīmēja man psihologa pakalpojumus katru nedēļu, diemžēl problēma ir budžeta saplānošana. Es esmu 2. grupas invalīds, un vienīgā iespēja sevi nodrošināt ir mana invalīda pensija un mātes žēlastības dāvanas, kuras kļūst arvien mazākas. Man radās nopietnas veselības problēmas, un uz slimnīcu izdevās aizbraukt tikai tāpēc, ka bija apdrošināts ne tikai tas, ko vajag, bet arī tas, ko man tiešām nevajadzēs, jo tāda ir mūsdienu ekonomika. Es prasīju pārtikas kuponus, jo citādu opciju nodzīvot līdz nākamajai nedēļai ar savu invalīda pensiju diemžēl neredzēju. Ir bijuši mēģinājumi atrast darbu, tomēr darba devēji apgalvo, ka darbinieki nav nepieciešami, vai arī nav gatavi pieņemt darbā cilvēku, par kuru visa pilsēta zina, ka viņš ir invalīds. Tāpēc tagad meklēju darbu tīkla mārketingā. Diemžēl aizvakar saņēmu pensiju, un jau šorīt ir atlikuši 20 eiro visam mēnesim, jo nācās samaksāt arī ikmēneša regulāros rēķinus, kurus sociālais dienests atsakās segt, jo tie nav komunālie rēķini. Saprotu, ka situācija ir bezcerīga, cilvēktiesības neeksistē (izņemot sociālās dzimtes identitātei). Tāpēc mēģināju nodarboties ar intīmo pakalpojumu sniegšanu, diemžēl arī tur piedzīvoju vilšanos: ļoti vāja interese, rupja attieksme, un no 100 mēģinājumiem viens bija tīri pieņemams, bet pārdomāja, jo gribējis visu nofilmēt. Tā nu arī vilšanās. Mēģināju iet laupīt pārtikas veikalā: atbrauca brutāli un nežēlīgi pašvaldības policisti, kuriem nebija jautājumu, piespieda mani pie sienas un brīdināja, lai nekad vairs te nenāku. Vismaz aizgāju ar administratīvo sodu kabatā bez miesas bojājumiem, jo šīs sarunas laikā biju nomierinājies. Kā man rīkoties: vai pieņemt sevi kā vīrieti prostitūtu, kuru pazīst ikviens un par kuru runā ikviens, vai vienkārši nogaidīt, kad uzsnigs sniegs, un cerēt, ka tiks pieņemti tādi likumi, kuri piešķirtu man kaut kādas tiesības uz īpašumtiesībām, kuras ir norādītas Latvijas Republikas Satversmē? Jo man tiešām ir vēl citi mērķi savā dzīvē, nevis zvanīt visādiem advokātiem, notāriem, prokuroriem, pašvaldību ierēdņiem un meklēt, kurš tad par brīvu ir ar mieru palīdzēt. Jo tiem, kas ir ar mieru palīdzēt, telefoni ir vai nu izslēgti, vai pārslogoti. Un ubagot ir aizliegts, jo tāda ir “procedūra”, kura regulē manu cieņu un godu pilsētā. Protams, arī vietējie ir visai skopi un skaidru naudu nav ieinteresēti iedot, jo viņi mazāk kontrolē savu budžetu, maksā lielākus rēķinus un kredītus. Tas, ko es šobrīd varu iedomāties, ir sākt ēst meža sūnas un ķērpjus, bet man nav ne jausmas, kā tos pagatavot, lai nerastos veselības problēmas. Kaut gan medicīna ir kļuvusi par pārtiku. Es, protams, neesmu narkomāns, tomēr mana invalīda pensija ir 230 eiro. Es saprotu, ka mani par katru cenu grib ievietot pansionātā, tomēr eksistē “procedūra”, kura aizliedz to. Protams, arī labdarības aģentūras atsakās palīdzēt, jo tām nav ko piedāvāt. Es joprojām dzīvoju dzīvoklī un naktīs salstu, sedzos ar visu, kas mājās ir atrodams, kaut gan ir grūti ko atrast. Ja veselības problēmas kaut vienu reizi spiedīs izmantot bankas karti aptiekā vai slimnīcā, tad es no tīkla mārketinga varu pilnībā atteikties. Un tas katrā ziņā notiks. Kādas ir manas iespējas nodzīvot līdz novembra invalīda pensijai?