Civillikuma 390. panta pirmā daļa paredz, ka mantinieki manto pēc likuma, kad nav mantojuma līguma vai testamenta vai kad tie nav spēkā.

Savukārt Civillikuma 391. pants paredz, ka pēc likuma aicināti mantot:

• laulātais;
• radinieki;
• adoptētie.

Aizbildnība pār nepilngadīgo izbeidzas (skat. Civillikuma 339. un 341. pantu):

• ar aizbildņa vai aizbilstamā nāvi;
• ar aizbilstamā pilngadību;
• ar aizbilstamā adopciju;
• ja vecākiem atjaunotas aizgādības tiesības;
• ja bāriņtiesa ar lēmumu atlaiž aizbildni no aizbildņa pienākumu pildīšanas saistībā ar nespēju pamatotu iemeslu dēļ pildīt aizbildņa pienākumus;
• ja aizbildni atceļ no aizbildņa pienākumu pildīšanas;
• ja aizbildnība nodibināta ar zināmiem nosacījumiem vai uz noteiktu laiku, iestājoties šiem nosacījumiem vai notekot noteiktajam laikam.

No minētā izriet, ka aizbildnība nenodibina aizbilstamajam likumiskās mantošanas tiesības kā bērnam.

Ja aizbilstamā un aizbildņa starpā izveidojas patiesas vecāka un bērna attiecības, tas aizbildnis var, piemēram, savu mantu novēlēt aizbilstamajam ar testamentu vai noslēdzot mantojuma līgumu.

Arī Civillikuma 167. pants paredz, ka aizbildnim ir tiesības adoptēt savu aizbilstamo.

Līdz ar tiesas sprieduma par adopcijas apstiprināšanu stāšanos spēkā adopcija ir apstiprināta, un adoptētais kļūst par adoptētāju ģimenes locekli.

Adoptētais bērns un viņa pēcnācēji attiecībā pret adoptētāju un viņa radiniekiem iegūst laulībā dzimuša bērna tiesisko stāvokli kā personiskajās, tā mantiskajās attiecībās (173. pants), t. sk. arī tiesības mantot.