Tiesību akti neliedz ievietot pansionātā savus vecvecākus vai vecākus. Jautājums ir par šādu pakalpojumu pieejamību un arī maksu par to.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 8. pantā noteikts: klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

Saskaņā ar likumā noteikto sociālos pakalpojumus sniedz, tikai pamatojoties uz sociālā darba speciālista atzinumu, t.sk. sociālā darba speciālists izvērtē personas vajadzības un nosaka aprūpes līmeni, ja persona ir pieprasījusi sociālās aprūpes pakalpojumu dzīvesvietā vai ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

Lai saņemtu ilgstošos sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, jāvēršas tās pašvaldības sociālajā dienestā, kur arī jānoskaidro gan jautājumi par maksājumiem, gan mājsaimniecības ienākumu apliecināšanu.

Katra pašvaldība kārtību, kādā saņemami pašvaldību sniegtie sociālie pakalpojumi, nosaka savos saistošajos noteikumos.

Dāvinājums ar uzlikumu paredz īpašus nosacījumus vai pretpienākumus apdāvinātājam (Civillikuma 1928.–1932. pants). Saņemot dāvinājumu, jūs pieņēmāt arī uzlikumu. Saskaņā ar Civillikuma 1587. pantu tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējiem pienākumu izpildīt apsolīto un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus.

Par to, kā šī situācija risināma, ja ir nodoms ievietot pansionātā dāvinātāju, omi, kurai ir pielīgtas tiesības dzīvoklī palikt līdz mūža beigām, jākonsultējas ar kvalificētu juristu.