Nav tādas normas, kas noteiktu, ka uzturlīdzekļu vecākiem ir jāmaksā uz pusēm jeb “50 uz 50”. Civillikuma 179. panta pirmajā daļā ir noteikts vecāku pienākums uzturēt bērnu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.

Līdz ar to šāda matemātiska pieeja, ka visas ar bērna uzturu saistītās izmaksas vecākiem ir jādala uz pusēm, ir maldīga. Kā redzams no Civillikumā noteiktā, katram vecākam jāuztur bērns atbilstoši savam finansiālajam stāvoklim un spējām, arī spējām to uzlabot (to raksturo, piemēram, veselības stāvoklis, izglītības līmenis u. c.). Vienlaikus, lai nebūtu tā, ka kāds vecāks attaisnojas ar to, ka viņam ir mazi ienākumi vai, gluži otrādi, citi lieli izdevumi, valstī ir noteikts uzturlīdzekļu minimums, kādu katram vecākam ir pienākums nodrošināt katram savam bērnam neatkarīgi no savām spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa (Civillikuma 179. panta piektā daļa).

Minimālo uzturlīdzekļu apmēru nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 37 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam”, ņemot vērā valstī noteikto minimālo mēnešalgu un bērna vecumu. Tā kā minimālā mēneša alga Latvijā 2020. gadā ir 430 eiro, minimālais uzturlīdzekļu apmērs bērnam līdz septiņu gadu vecuma sasniegšanai ir 25% no minimālās mēnešalgas jeb 107,50 eiro mēnesī, savukārt bērnam no 7 gadu vecuma līdz pilngadībai – 30% no minimālās mēnešalgas jeb 129 eiro mēnesī.

No iepriekš minētā izriet katra vecāka absolūts un neapstrīdams pienākums neatkarīgi no dažādiem apstākļiem nodrošināt savam bērnam uzturlīdzekļus vismaz minimālajā apmērā, bet, ja vecāku rocība atļauj, ir tikai normāli, ka katrs no viņiem savam bērnam nodrošina vairāk par minimumu. Ja vecāki par ikmēneša uzturlīdzekļu summu nevar vienoties, strīdu par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa, kas tad arī noteiks, kāda summa jāmaksā tam vecākam, ar kuru bērns ikdienā nedzīvo.

Tas nozīmē, ka Jums ir tiesības celt prasību tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu apmērā, kas pārsniedz minimālo apmēru (ja uzturlīdzekļi tiek prasīti minimālajā apmērā, šo jautājumu risina administratīvā procesa kārtībā, ar iesniegumu vēršoties Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijā).

Tas gan nenozīmē, ka tiesa prasību noteikti apmierinās. Atbilstoši Civilprocesa likuma 10. pantā noteiktajam sacīkstes principam puses realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā – katra puse pierāda tiesai savu prasījumu vai iebildumu pamatotību. Proti, ja uzturlīdzekļi valstī noteiktajā minimālajā apmērā savam bērnam ir jānodrošina jebkādos dzīves apstākļos un grūtībās, izšķirot strīdu tiesā par uzturlīdzekļu apmēru, kas to pārsniedz, nepieciešamība pēc lielāka uzturlīdzekļu apmēra ir jāpamato un jāpierāda, iesniedzot dokumentus, kas apliecina bērna vajadzības, to izmaksas un abu vecāku materiālās iespējas tās apmierināt.

Katrai izdevumu pozīcijai, kas attiecināma tieši uz konkrētā bērna uzturēšanu, pretī jāliek pierādījumi, kuri apstiprina to nepieciešamību un apmēru. Šajā gadījumā, piemēram, izraksti no bērna medicīniskās dokumentācijas, izziņas par nepieciešamajām ārstnieciskajām procedūrām un to izmaksām, speciālas pārtikas, medikamentu izmaksu apliecinājumi utt. Savukārt, ja atbildētājam izdodas pierādīt, ka prasība nav pamatota un/vai nodrošināt pieprasīto summu nav iespējams, tiesa prasību var noraidīt vai apmierināt daļēji. Nosakot uzturlīdzekļu apmēru, tiesa vērtēs gan pieprasītā uzturlīdzekļu apmēra pamatojumu, gan tā samērīgumu ar abu vecāku finansiālo stāvokli.

Risinot šo jautājumu, aicinām konsultēties ar ģimenes tiesībās specializējušos zvērinātu advokātu. Profesionāli sagatavots prasījums un argumentācija var izšķirt lietas izskatīšanas gaitu.