Ja bērna tēvs atsakās atzīt paternitāti brīvprātīgi, tā jānosaka tiesā, ceļot prasību par paternitātes noteikšanu.

Civillikuma 158. pants paredz, ka prasību paternitātes noteikšanai tiesā var iesniegt bērna māte vai bērna aizbildnis, bērns pats pēc pilngadības sasniegšanas, kā arī persona, kas sevi uzskata par bērna bioloģisko tēvu.

Atbilstoši Civillikuma 157. panta otrajai daļai tiesa, izskatot prasību par paternitātes noteikšanu, ņem vērā jebkurus pierādījumus, ar kuriem iespējams pierādīt bērna izcelšanos no konkrētas personas vai izslēgt šo faktu. Tāpēc prasības pieteikumam jāpievieno pierādījumi, kas apliecina, ka konkrētā persona ir bērna bioloģiskais tēvs, piemēram, vēstules, citu cilvēku liecības, fotogrāfijas. Vajadzības gadījumā ir iespējams pieaicināt lieciniekus.

Ja bērna izcelsmes noteikšanai ir nepieciešams veikt DNS testu, Civilprocesa likuma 249.¹ pants paredz, ka tiesa pēc lietas dalībnieka, piemēram, prasītājas (mātes) vai atbildētāja (tēva), lūguma var noteikt ekspertīzi bērna bioloģiskās izcelšanās noteikšanai.

Vienlaikus ar pieteikumu par paternitātes noteikšanu var un ir ieteicams iesniegt prasību arī par uzturlīdzekļu piedzīšanu. Civilprocesa likuma 43. panta trešā daļa noteic, ka tādā gadījumā prasītājs ir atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas. Tātad, ja sniedzat tiesā apvienotu prasību par uzturlīdzekļu piedziņu un paternitātes noteikšanu, valsts nodevas un kancelejas nodevas Jums nav jāmaksā.