Tā kā bērns ir nepilngadīgs, ir jāpatur prātā Civillikuma 177. pantā noteiktais: bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā, kas cita starpā ietver absolūtu pienākumu uzturēt bērnu.

Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Savukārt rūpes par bērnu cita starpā nozīmē viņa aprūpi.

Civillikuma 177. panta ceturtajā daļā ir sniegta plašāka definīcija, ko nozīmē bērna aprūpe, kuras īstenošanai ikdienā tad arī tiek prasīti uzturlīdzekļi. Atbilstoši tai bērna uzturēšanas izdevumos iekļaujami izdevumi par ēdienu, apģērbu, mājokli, higiēnas piederumiem, veselības aprūpi, izglītību, transporta u. c. izdevumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu bērna garīgo un fizisko attīstību, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses, un sagatavotu bērnu sabiedriski derīgam darbam.

Tā kā uzturlīdzekļi ir paredzēti noteiktam mērķim – bērna aprūpei, kas līdz bērna pilngadībai ir vecāku atbildība, – tos nevar uzskatīt par bērna brīvo mantu. Tāpēc uzturlīdzekļi ir nododami tā vecāka, kas īsteno ikdienas aizgādību, rīcībā.

Savukārt nepilngadīga bērna iniciatīva vasaras brīvlaikā izmantot iespēju nopelnīt sev papildu kabatasnaudu nevar ietekmēt vecāka pienākumu nodrošināt uzturlīdzekļus bērna ikdienas aizgādības nodrošināšanai, kas, kā minēts, ir vecāku pienākums.

Šādas tiesības Jums būtu, ja bērns būtu pilngadīgs, kad vecāku pienākums gādāt uzturlīdzekļus jau ir atkarīgs arī no bērna spējas pašam sevi apgādāt, kā to paredz Civillikuma 179. panta pirmā daļa.

Cita lieta, ja Jums būtu objektīvi apstākļi, kuru dēļ līdz šim tiesas noteikto vai vecāku nolīgto uzturlīdzekļu apmēru vairs nespējat nodrošināt (piemēram, ilgstoša darbnespēja). Šādos gadījumos Civilprocesa likuma 203. panta ceturtā daļa paredz – ja pēc tam, kad likumīgā spēkā stājies spriedums, ar kuru no atbildētāja piespriesti periodiski maksājumi, mainās apstākļi, kas ietekmē maksājumu apmēra vai ilguma noteikšanu, katra puse ir tiesīga, iesniedzot jaunu prasību, prasīt maksājumu apmēra vai termiņa grozīšanu. Tas nozīmē, ka šādā situācijā varētu sniegt prasību tiesā par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu, pievienojot attiecīgus pierādījumus, kuri apliecina, ka norādīto summu vairs nevarat maksāt un materiālo situāciju nav arī iespējams uzlabot. Uzturlīdzekļu apmērs nekādā gadījumā nevar tikt noteikts mazāks par minimālo (30% no valstī noteiktās minimālās algas). Tāpat šāda prasība nevarētu tikt skatīta ar atpakaļejošu datumu.