Civillikuma 178. panta ceturtā daļa paredz, ka vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība.

Svarīgi atzīmēt, ka atsevišķa aizgādība nav aizgādības tiesību atņemšana, bet palielina tā vecāka, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, tiesību apjomu attiecībā pret bērnu. Atsevišķas aizgādības noteikšana nekādā ziņā neietekmē otra vecāka pienākumu nodrošināt uzturlīdzekļus savam bērnam un saskarsmes tiesības ar bērnu. Taču atsevišķa aizgādība ļauj vecākam bez otra vecāka piekrišanas pieņemt lēmumus, kas būtiski ietekmē bērna attīstību, piemēram, izlemt jautājumus par dzīvesvietu, izglītību, veselības aprūpi u.tml.

Tātad vienkāršākais veids, kā nodibināt atsevišķu aizgādību bērna mātei, ir abiem vecākiem doties pie zvērināta notāra un noslēgt attiecīgu vienošanos notariāla akta formā. Ja vecāki nevar vienoties par šo jautājumu, bērna mātei ir jāsniedz tiesā prasības pieteikums par atsevišķas aizgādības noteikšanu.

Civilprocesa likuma 244.³ pantā ir noteikts, ka lietās, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām, prasības pieteikumu ceļ tiesā pēc bērna dzīvesvietas. Par bērna dzīvesvietu uzskatāma viņa vecāku deklarētā dzīvesvieta. Ja bērna vecāku deklarētās dzīvesvietas atrodas dažādās administratīvajās teritorijās, par bērna dzīvesvietu uzskatāma tā vecāka deklarētā dzīvesvieta, pie kura viņš dzīvo.

Vecāku strīdu par aizgādības tiesībām tiesa izšķirs, ņemot vērā bērna intereses un noskaidrojot bērna viedokli, ja vien viņš pats spēj to formulēt. Atsevišķa aizgādība pār bērnu nav nosakāma, ja tas nenodrošina bērna intereses un nepamatoti ierobežo viena vecāka tiesības.

Ja vecākiem ir strīds par aizgādību, par konkrētā gadījuma risināšanu vēlams konsultēties ar zvērinātu advokātu, kas praktizē ģimenes tiesību jautājumos.