Fakts, ka bērna tēvs ir laulāts ar citu sievieti, nav šķērslis paternitātes noteikšanai. Paternitāti var atzīt brīvprātīgi vai tiesas ceļā.

Paternitātes brīvprātīga atzīšana, ja bērns ir jaunāks par 12 gadiem (ja bērns sasniedzis 12 gadu vecumu, būs nepieciešama viņa piekrišana), ir ļoti vienkārša – bērna mātei kopā ar bērna tēvu jādodas uz dzimtsarakstu nodaļu, kurā reģistrēta bērna dzimšana, un kopīgi jāiesniedz iesniegums. Paternitāte, kā to paredz Civillikuma 155. pants, tādējādi tiks noformēta ar ierakstu dzimšanas reģistrā. Lai brīvprātīgi atzītu paternitāti, nav nepieciešama bērna tēva laulātās piekrišana.

Savukārt, ja bērna tēvs brīvprātīgi atzīt paternitāti atsakās, vienīgā iespēja noteikt paternitāti ir prasības celšana tiesā. Šādā gadījumā, lai pierādītu, ka persona ir bērna tēvs, prasības pieteikumam par paternitātes noteikšanu jāpievieno pierādījumi, kas apliecina, ka konkrētā persona ir bērna bioloģiskais tēvs, piemēram, vēstules, citu cilvēku liecības, fotogrāfijas. Civillikuma 157. panta otrā daļa nosaka, ka, izskatot prasību par paternitātes noteikšanu, tiesa ņem vērā jebkurus pierādījumus, ar kuriem iespējams pierādīt bērna izcelšanos no konkrētas personas vai izslēgt šo faktu. 

Ja pastāvēs šaubas par paternitāti, iespējams, būs nepieciešama ģenētiska ekspertīze jeb DNS analīzes. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 249.¹ pantu tiesa pēc lietas dalībnieka, piemēram, prasītāja (mātes) vai atbildētāja (tēva), lūguma var noteikt ekspertīzi bērna bioloģiskās izcelšanās noskaidrošanai.

Prasības pieteikumu par paternitātes noteikšanu var apvienot ar prasību par uzturlīdzekļu piedziņu. Civilprocesa likuma 43. panta pirmās daļas 3.punkts noteic, ka tādā gadījumā prasītājs ir atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas.