Civillikuma 146. pants noteic, ka par tēvu bērnam, kurš piedzimis sievietei laulības laikā vai ne vēlāk kā 306. dienā pēc tam, kad laulība izbeigusies ar laulības šķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, uzskatāms bērna mātes vīrs (paternitātes pieņēmums). Civillikuma 148. pants paredz, ka paternitātes pieņēmumu var apstrīdēt tiesā. Tātad šajā gadījumā ir jāsniedz prasība tiesā par paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanu.

Apstrīdot paternitātes pieņēmumu, ir jāņem vērā, ka likumdevējs ir noteicis gan laika ierobežojumu, gan apstākļus, kādos paternitātes pieņēmumu var apstrīdēt. Civillikuma 149. pants noteic, ka paternitātes pieņēmumu bērna mātes vīrs var apstrīdēt divu gadu laikā no dienas, kad viņš uzzināja, ka bērns nav cēlies no viņa. Tādas pašas tiesības apstrīdēt paternitātes pieņēmumu ir arī bērna mātei – divu gadu laikā no dienas, kad viņa uzzināja par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti. Parasti šo divu gadu termiņu skaita no bērna piedzimšanas dienas.

Paternitātes pieņēmumu var apstrīdēt arī, ja kopš bērna piedzimšanas ir apritējuši vairāk par diviem gadiem, taču tādā gadījumā prasības pieteikumam ir jāpievieno  pierādījumi, kas apliecina, ka likumā noteiktais termiņš nav beidzies un apstākļi, kas izslēdz paternitāti, ir nākuši gaismā ne vēlāk kā pirms diviem gadiem. Parasti šim nolūkam kalpo DNS analīžu rezultāti.