Viņu stāsts sākās Rīgā, Politehniskajā institūtā. Vaclavs studijas uzsāka 1960. gadā, bet gadu vēlāk institūtā ekonomikas zinības sāka apgūt arī Māra. Lai gan abi mācījās vienā augstskolā, iepazīšanās brīdis pienāca citur – Vaclava studiju biedra kāzās, kur viņus nosēdināja blakus pie svētku galda.
Sākās sarunas, dejas un jautra svinēšana. Vaclavs pamanīja Māru un, kā pats sirsnīgi atzīst, – smuka meitene! Vaclavu saistījis arī Māras raksturs. Abi labi sapratās, un drīz vien sekoja randiņi, pastaigas Teikas pusē un kopīgi teātra apmeklējumi. Tā pamazām veidojās attiecības, kas izrādījās uz mūžu.
1966. gadā Vaclavs pabeidza augstskolu, iegūstot ceļu, tiltu un aerodromu būvniecības inženiera kvalifikāciju, taču jau drīz viņu iesauca armijā. Dienests bija Rīgā, kur jaunajam inženierim bija iespēja likt lietā iegūtās zināšanas.
Drīz vien tika pieņemts arī svarīgs lēmums par abu nākotni – apprecēties, lai pēc studijām varētu dzīvot un strādāt vienuviet.
Laulību reģistrēja Rīgā, bet kāzu svinības notika Māras vecāku mājās Saldū. Svētku galdi tika klāti plašā telpā mājas otrajā stāvā, kur remonts vēl nebija pabeigts, taču tas netraucēja kārtīgi nosvinēt lielo notikumu. Bija ieradušies Vaclava dienesta biedri un Māras studiju draudzenes. Kāzu diena gan bijusi tik auksta, ka pat goda vārtos sarūpētie burkāni un bietes pārvērtušies ledus rotājumos. Šo un citas kāzu dienas atmiņas Vaclavs joprojām glabā ar smaidu.
Pēc studijām abu dzīves ceļš atveda uz Valmieru. Vaclavs jau prakses laikā bija sevi labi parādījis Valmieras 9. ceļu pārvaldē, kur no 1967. līdz 2007. gadam strādāja, pakāpeniski uzņemoties arvien lielāku atbildību – no inženiera kļūstot par galveno inženieri. Arī pēc došanās pensijā darba gaitas vēl nebija galā, jo sākotnēji uz dažiem mēnešiem plānotais darbs Limbažos izvērtās vēl desmit gadu garumā, palīdzot ceļu būves uzņēmumam līgumu slēgšanas jautājumos.
Māra Valmierā sāka strādāt par ekonomisti Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā, kur pavadīja 20 gadus. Pēc tam tikpat ilgs darba posms aizritēja Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā.
Līdzās darbam Vaclavam vienmēr bijušas arī savas aizraušanās. Jau studiju gados viņš pievienojās korim, un dziesma kļuva par uzticamu dzīves ceļabiedru. Viņam bijusi iespēja dziedāt diriģenta Edgara Račevska vadībā, koncertēt dažādās vietās un iepazīt pasauli. Arī šodien Vaclavs turpina dziedāt korī “Imanta”. Savulaik viņš aizrāvās arī ar medībām un bija Valmieras centra medību kolektīva biedrs.
Mārai savukārt vienmēr tuva bijusi daba, dārziņš, grāmatas un lasīšana, bet kādreiz arī adīšana. Un, kad Vaclavu aicināja koncertbraucieni, Māra bieži devās viņam līdzi. Tā kopā piedzīvoti daudzi ceļojumi un uzkrātas atmiņas, kas pieder tikai viņiem abiem.
Ģimenē izaugušas divas meitas – Inta un Anda. Inta ir latviešu valodas skolotāja, viņai ir divi dēli – Nauris un Reinis. Anda ir nekustamā īpašuma speciāliste, viņai ir meita Marta, un ģimenes prieku vairo arī Dimanta pāra mazmazbērniņš Vilis.
Īpaša vieta abu dzīvē vienmēr bijusi ģimenei un kopā būšanas tradīcijām. Ziemassvētkos māja piepildās ar tuvinieku balsīm un svētku siltumu, bet Jāņos, cik vien iespējams, visi cenšas satikties un uzdziedāt. Tieši šie mirkļi piešķir dzīvei īpašu vērtību.
Sešdesmit gadu laikā netrūkst piedzīvotā, un dzīve, gadiem ejot, mēdz nest arī pārbaudījumus. Veselība ne vienmēr ļauj darīt visu, ko sirds vēlas, un ikdienā reizēm vajadzīga lielāka pacietība, sapratne un rūpes. Taču tieši šādos brīžos visspilgtāk atklājas kopdzīves patiesā nozīme – būt līdzās ne tikai priecīgās dienās, bet arī tad, kad otram vajadzīgs atbalsts.
No sirds sveicam Vaclavu un Māru Koncevičus Dimanta kāzu jubilejā! Lai Jūsu mājās vienmēr mājo siltums, lai netrūkst tuvinieku apciemojumu, mazbērnu un mazmazbērnu smieklu, mīļu sarunu un gaišu kopā būšanas brīžu!
Attēlā: Māra un Vaclavs Konceviči.
Publicitātes foto.
