Par to intervijā ar urologu, andrologu Andri Ābeli, kam viens no iemesliem bija arī tas, ka 2026. gada aprīlī nevalstisko organizāciju apvienība “Alianse vīriešu veselībai” nosūtīja vēstuli vairākiem valdības ministriem un Saeimas deputātiem, ceļot trauksmi par to, ka prostatas vēža ārstēšanā veidojas būtisks finansējuma deficīts, jo piešķirtais budžeta apjoms nepalielinās proporcionāli pacientu skaita pieaugumam. Pašreizējie finanšu limiti prostatas vēža medikamentiem neatbilst reālajai situācijai un deficīts ir apmēram seši miljoni eiro. Kompensācija zālēm ir piešķirta, bet veselības budžetā nauda ir par maz un apmēram pusei prostatas vēža pacientu trūkst finansējuma ārstēšanai.
Alianse aicinājusi sadarboties Veselības ministriju un Finanšu ministriju, lai pārskatītu finansēšanas modeli un nodrošinātu, ka budžets prostatas vēža terapijai tiek plānots atbilstoši reālajam pacientu skaitam, nevis mākslīgi noteiktiem budžeta griestiem. Patlaban primārais uzdevums ir nevis solīt jaunas, tālas nākotnes programmas, bet gan nodrošināt stabilu piekļuvi jau tagad pieejamajiem, praksē pārbaudītajiem, risinājumiem un pilnvērtīgi samaksāt par esošajām ārstniecības metodēm. Tāpat pacientu NVO vēlas garantijas finansējumam inovatīvām terapijām, kas pierādāmi pagarina pacientu dzīvildzi un saglabā dzīves kvalitāti, tādējādi mazinot ekonomiskos zaudējumus valstij.
Par ko šis liecina un vai tas nozīmē, ka daļai prostatas vēža slimnieku valsts nenodrošina ārstēšanu?
Patlaban mēs runājam par riskiem, ka tāda situācija varētu iestāties. Pēdējā laika trauksmes paziņojumu leksikā runājot, šis ir tāds oranžais brīdinājums, ka mēs redzam, ka tāda situācija varētu iestāties, un tā iestāsies, ja mēs nerīkosimies. Pēdējo 15 gadu laikā prostatas vēža pacientu skaits ir dubultojies, jo vīrieši ar šo diagnozi dzīvo ilgāk. Ir pieejami efektīvāki medikamenti, ir labāka dzīves kvalitāte. Līdz ar to ir skaidrs, ka šo pacientu skaits pieaug, un loģiski būtu jāpieaug arī finansējumam, kas atbalsta šo pacientu ārstēšanu. Mēs esam nonākuši absurdā situācijā, kad tiek apstiprinātas jaunas indikācijas šiem inovatīvajiem medikamentiem, kas paplašina šo pacientu loku, mums ir iespēja ārstēt efektīvāk, plašāk, bet finansējums tam netiek paredzēts. Tāpēc steidzami nepieciešams vispirms pilnībā segt izmaksas par tiem risinājumiem, kas jau šobrīd ir pieejami un glābj dzīvības. Bieži piesaukta problēma ir agrīnās diagnostikas nepieciešamība, jo daudzos gadījumos par vēlu nosaka diagnozi, tad šeit tā agrīnā diagnostika notiek, bet nav par ko ārstēt.
Ar ko izceļas tieši prostatas vēža problemātika starp citām slimībām?
Mēs bieži nezinām vai aizmirstam skaitliskus faktus, kas atspoguļo situāciju. Kaut arī plaušu vēzis vīriešiem Latvijā sastopams piecas reizes biežāk nekā sievietēm, prostatas vēzis ir visbiežāk diagnosticētā onkoloģiskā slimība vīriešiem Latvijā – 225 jauni gadījumi uz 100000 iedzīvotāju jeb 29% no visiem jaunajiem vēža gadījumiem vīriešiem. Katru gadu mēs diagnosticējam apmēram 1000–1200 jaunus prostatas vēža pacientus, un šis apjoms ir stabils, bet kopējais prostatas vēža pacientu skaits ir pieaudzis – patlaban to ir apmēram 11000. Kopējais apjoms pēdējos 15 gados ir dubultojies, tātad aug to vīriešu skaits, kuriem ir ārstēšana, un tas nozīmē, ka mēs ārstējam labi, ka ir efektīvāki medikamenti, pareizākas metodes. Un, augot kopējam prostatas vēža pacientu skaitam, ir nepieciešams arī lielāks finansējums. Tas ir tas, par ko arī mēs speciālisti esam bažīgi. Pacientu skaits aug, mēs darām savu darbu, bet jāaug arī budžetam. Turklāt šī problēma sniedzas tālu aiz “Excel” tabulu robežām un īstermiņa ekonomijas. Vīrietis, kurš saņem savlaicīgu un pilnvērtīgu ārstēšanu, paliek darba tirgū, spēj atbalstīt savus bērnus, vecākus un partneri. Vesels vīrietis ir veselākas un emocionāli stabilākas ģimenes priekšnosacījums, un tam ir neizmērāma ilgtermiņa sabiedriskā nozīme.
Kā, jūsuprāt, Veselības ministrija šo varētu risināt?
Uzskatu, ka šī nav tikai Veselības ministrijas atbildība, bet gan arī Finanšu ministrijas un visas valdības, visu lēmumu pieņēmēju, visas sabiedrības atbildība, jo šis ir jautājums par veselības aprūpei kopumā iedalīto līdzekļu apjomu. Tas nav tikai viena ministra jautājums, tas ir jautājums par kopējo valsts attieksmi pret saviem iedzīvotājiem. Valstij jāsaprot, ka, investējot vīriešu veselībā, mēs investējam ģimeņu un visas sabiedrības ilgtermiņa pastāvēšanā, nevis vienkārši “dzēšam ugunsgrēkus” kārtējā budžeta gadā.
Vai ar prostatas vēža skrīningu viss ir kārtībā?
Šī ir joma, kurā ar šādu iniciatīvu Latvija izceļas Eiropas Savienībā, jo ļoti daudzās valstīs nemaz nav prostatas vēža skrīninga, bet šeit vēlos akcentēt, ka tāds pilnvērtrīgs skrīnings nav tikai PSA tests jeb asins analīze, kas nosaka prostatas specifiskā antigēna līmeni asinīs. Lai skrīnings būtu patiešām kvalitatīvs, ar vienu analīzi nepietiek, nepieciešams izvērtēt vairākus citus faktorus, kas palīdz precīzāk noteikt klīniski nozīmīga prostatas vēža risku un vienlaikus samazināt nevajadzīgu izmeklējumu skaitu. Pirmais solis ir individuāla riska izvērtēšana. Tajā nozīme ir ne tikai vīrieša vecumam un ģimenes slimību vēsturei, bet arī PSA rādītāja dinamikai – cik strauji tas pieaug un kā tas attiecas pret prostatas tilpumu jeb PSA blīvumu. Būtiska nozīme prostatas izvērtēšanā joprojām ir arī digitāli rektālajai izmeklēšanai, un ļoti svarīga mūsdienu prostatas vēža diagnostikas sastāvdaļa pirms biopsijas ir multiparametrisks magnētiskās rezonanses izmeklējums jeb mpMRI. Šis izmeklējums palīdz precīzāk pamanīt aizdomīgas zonas prostatā, labāk plānot turpmāko izmeklēšanu un samazināt nevajadzīgu biopsiju skaitu. Ja pēc ārsta apskates, PSA analīzes un prostatas magnētiskās rezonanses joprojām saglabājas aizdomas par prostatas vēzi, diagnozes apstiprināšanai nepieciešama biopsija. PSA tests var palīdzēt savlaicīgi atklāt klīniski nozīmīgu prostatas vēzi, taču tas nav specifisks tieši vēzim. PSA ir prostatai raksturīgs rādītājs, un tā līmenis var paaugstināties ne tikai vēža gadījumā, bet arī labdabīgas prostatas palielināšanās, iekaisuma un citu nevēža stāvokļu dēļ. Tāpēc paaugstināts PSA pats par sevi vēl nenozīmē vēža diagnozi.
Vīriešu veselība jau nav tikai prostatas vēža jautājums?
Arī tikai onkoloģisko veselību nevajadzētu skatīt tikai caur prostatas vēža prizmu. Izvērtējot prostatas vēža risku, ir svarīgi pievērst uzmanību arī citām profilaktiskām pārbaudēm, īpaši kolorektālā vēža skrīningam vīriešiem pēc 50 gadu vecuma. Tikpat būtiski ir noskaidrot arī smēķēšanas paradumus, jo pat īsa saruna ar veselības aprūpes speciālistu var palielināt iespēju veiksmīgi atmest smēķēšanu. Tādēļ prostatas vēža riska izvērtēšana bieži ir laba iespēja vienlaikus runāt arī par plašāku onkoloģisko profilaksi un citiem novēršamiem riska faktoriem. Atsevišķi svarīgi runāt arī par auglības jautājumiem ar vīriešiem, kuriem tiek plānota pretvēža ārstēšana. Latvijā spermas sasaldēšana un uzglabāšana ir valsts apmaksāta, ja tā veikta pirms specifiskas onkoloģiskās terapijas sākšanas. Tas ir īpaši būtiski pirms ķīmijterapijas, staru terapijas vai noteiktām operācijām, piemēram, sēklinieku un retroperitoneālu audzēju ārstēšanā, jo šīs metodes var neatgriezeniski ietekmēt auglību. Tāpēc savlaicīga saruna par auglības saglabāšanu ir svarīga daļa no mūsdienīgas onkoloģiskās aprūpes, kas tiešā veidā skar ģimenes nākotni un iespēju radīt pēcnācējus arī pēc smagas slimības uzveikšanas.
Kā jūs rezumētu pašu svarīgāko?
Svarīgi atcerēties trīs vienkāršus, bet būtiskus aspektus. Simptomu trūkums vēl neizslēdz prostatas vēža risku. Paaugstināts PSA vēl nav diagnoze. Savukārt aizdomīgas atradnes gadījumā tālāku izvērtēšanu nevajadzētu novilcināt. Tieši savlaicīga, mierīga un secīga pieeja dod vislabāko iespēju prostatas vēzi atklāt agrīni un laikus nodrošināt nepieciešamo aprūpi.
Vai attiecībā uz trūkstošo finansējumu prostatas vēža pacientiem kādas pārmaiņas varētu gaidīt no vēlēšanām?
Godīgi sakot, es neko negaidu no vēlēšanām, bet es domāju, ka mums katram jādara ir savs darbs. Ārstiem ir jāārstē pacienti, lēmējinstitūcijām tam ir jāmeklē finansējums, un tikai kopā sadarbojoties mēs varēsim atrast risinājumu. Svarīgi ir ne tikai noteikt prioritātes, bet arī tās īstenot, nodrošināt. Mums ir primāri jānodrošina un jāsamaksā par tiem risinājumiem, kas jau ir pieejami un strādā, lai pacienti nepaliktu bez palīdzības pusceļā. Bieži tā ir tikai runāšana, tā un tā ir prioritāte dažādās stratēģijās, bet ir svarīgi, lai tas tiek ieviests arī realitātē, dzīvē. Ko mums dod tas, ka mēs visu laiku sakām, ka onkoloģija ir prioritāte, bet tad, kad nepieciešama reāla palīdzība, tādas nav. Nepietiek noteikt prioritāti, nepiešķirot tai resursus.
