“Latvijā digitālās pārvaldes terminoloģija ir diezgan sadrumstalota un nekonsekventa, un tas rada problēmas politikas plānošanā un īstenošanā,” norāda pētniece llze Jankovska.
Zaudētāji – iepirkumu veicēji, uzņēmēji un sabiedrība
Pētījumā tika analizēti aptuveni pieci simti dažādu dokumentu, intervēti valsts pārvaldes darbinieki un uzņēmēji. Rezultātā izkristalizējās problēmas, kas rodas terminu nekonsekventas lietošanas rezultātā. Viena no būtiskākajām – izsludinātos iepirkumos nereti nav skaidrs, kāds pakalpojums vai rīks tieši tiek meklēts. Ja ar “e-pārvaldību” vienā pusē tiek saprasts konkrēts digitāls risinājums, bet citā – vesela sistēma –, rodas interpretācijas risks un nesakritība starp ekspektācijām un rezultātu. Savukārt vienota terminoloģija ļauj visām pusēm strādāt ar skaidrām gaidām, uzsver I. Jankovska.
Nosaukts biežākais neskaidrības avots Latvijas dokumentos
Termini, kuru skaidras definīcijas pētnieki vēlas nostiprināt, ir “e-pārvaldība”, “digitālā pārvaldība”, “e-identitāte”, “digitālā identitāte”, kā arī “e-pakalpojums” un “digitālais publiskais pakalpojums”. “E-pārvaldība” un “digitālā pārvaldība” bieži tiek lietoti kā sinonīmi, tomēr tie apzīmē atšķirīgus līmeņus: “e-pārvaldība” ir procesu digitalizācija, bet “digitālā pārvaldība” – pārvaldības modelis. Vairāki eksperti pētījumā bija vienisprātis, ka, piemēram, “e-pārvaldības” definīcija tiek izmantota neprecīzi – bieži vien pārāk plaši un apzīmē digitālo pārvaldību kopumā –, tādēļ būtu skaidri jāsašaurina.
Līdzīgi precizējumi nepieciešami arī terminiem “e-pakalpojumi” un “digitālie publiskie pakalpojumi”. “Intervijas apstiprināja, ka Latvijā jēdziens “e-pakalpojums” tiek lietots pārāk plaši, neievērojot atšķirību starp digitalizāciju un digitālo transformāciju. Eksperti atbalstīja definīciju, kurā ar “e-pakalpojumiem” tiek saprasta jau esoša administratīva procesa digitalizācija, bet “digitālie pakalpojumi” ir termins ar plašāku nozīmi, kas apzīmē datu vadītu, proaktīvu un integrētu risinājumu,” skaidro pētniece I. Jankovska.
Kā patlaban neskaidrus jēdzienus un bieži vien sinonīmus izmanto arī terminus “e-identitāte” un “digitālā identitāte”, un eksperti pētījumā norādīja, ka šie divi termini ir biežākais neskaidrības avots Latvijas dokumentos. Ar “e-identitāti” būtu jāsaprot konkrēts identitātes līdzeklis, kurai ir konkrēta izdevējiestāde. Savukārt “digitālā identitāte” ir plašāks jēdziens, kurš var mainīties atkarībā no pakalpojuma.
Šie seši termini aprīlī tiks iesniegti Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijā, lai virzītu vienotu terminoloģijas lietojumu.
