Jau 6. Saeimas laikā Latvijā strādāja Labklājības ministrija, kuras pārraudzībā bija gan sociālā joma, gan veselības aprūpe – ar ministru Vladimiru Makārovu un diviem valsts ministriem – veselības un darba. 7. Saeima lēma šo modeli mainīt, nodalot veselības aprūpi Veselības ministrijā. Šīs reformas mērķis bija radīt profesionāli fokusētu pārvaldību, kas nodrošina pieejamu, kvalitatīvu un savlaicīgu veselības aprūpi, sakārtotu finansēšanu, mazinātu rindas un ieviestu vienotu pacientu datu sistēmu.
Pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi, un šodien ir pamats jautāt: cik no šiem mērķiem ir sasniegti un, vai ir pamats atgriezties pie modeļa, no kura valsts savulaik atteicās tieši sistēmisku problēmu dēļ?
Tāpēc LPF ne tikai neatbalsta šo ideju, bet arī uzskata, ka tā novērš uzmanību no neatliekami risināmiem jautājumiem veselības aprūpes sistēmā.
STRUKTŪRU MAIŅA NAV REFORMA, JA NEMAINĀS SATURS.
Sistēmiskas problēmas veselības aprūpē nav atrisinātas.
Latvijā joprojām pastāv būtiskas strukturālas nepilnības: nepietiekami funkcionējoši digitālie risinājumi (t.sk. e-veselības sistēma), ilgi gaidīšanas laiki uz valsts apmaksātiem speciālistiem, sadrumstalota pacientu datu aprite, nevienlīdzīga piekļuve pakalpojumiem, īpaši senioriem.
SENIORIEM NAV SVARĪGI, KĀ SAUC MINISTRIJU – SVARĪGI, VAI VAR TIKT PIE ĀRSTA.
Šādos apstākļos runāt par institucionālu apvienošanu, pirms nozare sakārtota, nozīmē riskēt ar vēl lielāku sistēmisku nestabilitāti.
Veselības aprūpes nepilnības rada papildu slogu labklājības sistēmai
LPF jau ilgstoši norāda: nepietiekama un novēlota ārstēšana tieši ietekmē sociālo jomu. Cilvēki, kuri savlaicīgi nesaņem medicīnisko palīdzību, biežāk nonāk ilgstošā sociālās aprūpes vai pabalstu sistēmā.
LABKLĀJĪBAS MINISTRIJA NAV LAIMES LĀCIS, KO IELAIŽOT VESELĪBAS NOZARĒ, SŪNAS PAZUDĪS.
Tas, ka slikti strādājošai sistēmai pievieno sakārtotu, nozīmē vien to, ka deformētas tiks abas un ilglaicīgi.
Tas nemazinās rindas pie speciālistiem, tas neradīs vienotu valsts pacientu reģistru, tas neizstrādās labu Veselības aprūpes finansēšanas likumu. Tas radīs tikai to, ka vēl vairāk pieaugs slogs sociālajam budžetam, palielināsies nepieciešamība pēc aprūpes pakalpojumiem, samazināsies cilvēku dzīves kvalitāte un pašcieņa.
APVIENOŠANA NEKO NERISINA – TĀ TIKAI ADMINISTRATĪVI SAJAUC DIVAS JAU TĀ PĀRSLOGOTAS SISTĒMAS.
Nav redzams skaidrs reformas mērķis un ieguvumi.
LPF ieskatā jebkurai strukturālai reformai jābalstās skaidrā problēmas definīcijā, izmaksu/ieguvumu analīzē, konkrētos uzlabojumos iedzīvotājiem.
Šobrīd publiskajā telpā nav sniegta pārliecinoša atbilde par to, kā uzlabosies pakalpojumu pieejamība,
kā tiks samazinātas rindas, kā tiks sakārtota datu aprite un finansēšanas modelis.
REFORMAS IMITĀCIJA NEVAR AIZSTĀT REĀLU DARBU NOZARĒ.
Pastāv risks vājināt abas nozares vienlaikus.
Veselības un labklājības jomas ir cieši saistītas, bet funkcionāli atšķirīgas.
Katrai nepieciešama specializēta pārvaldība, skaidra atbildība, stabila institucionālā kapacitāte.
Apvienojot divas sistēmas, kurās jau šobrīd ir nopietni izaicinājumi, pastāv risks izpludināt atbildību,
palēnināt lēmumu pieņemšanu, zaudēt fokusu uz konkrētu problēmu risināšanu.
Secinājums
Latvijas Pensionāru federācija uzskata, ka diskusija par ministriju apvienošanu šobrīd ir priekšlaicīga. Prioritātei jābūt veselības aprūpes sistēmas sakārtošanai pārvaldības, finansēšanas un pieejamības līmenī.
Tikai pēc tam var vērtēt iespējamas strukturālas izmaiņas.
Vienlaikus LPF apzinās, ka Latvija kā maza valsts nevar atļauties pārmērīgi lielu administratīvo aparātu. Mēs atbalstām mērķtiecīgu ierēdniecības optimizāciju, nevajadzīgu funkciju un iestāžu izvērtēšanu un samazināšanu.
MAZĀK IERĒDŅU PANĀK AR GUDRĀKU DARBU, NEVIS APVIENOTĀM MINISTRIJĀM.
Ierēdņu skaita samazināšanai jānotiek gudri – izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, digitalizāciju un darba procesu sakārtošanu, kas ļauj paaugstināt efektivitāti un samazināt birokrātiju.
LPF aicina politikas veidotājus koncentrēties uz praktiskiem, iedzīvotājiem jūtamiem uzlabojumiem, nevis institucionālām pārkārtošanām bez skaidra ieguvuma.
