Relatīvi īsastainu grauzēju – strupastu – apakšdzimta ietilpst kāmju dzimtā, kas ir viena no septiņām Latvijā pārstāvētajām grauzēju kārtas dzimtām. Pie mums konstatētas sešas strupastu apakšdzimtai piederīgas sugas: ondatra jeb bizamžurka (vislielākā), ūdeņu strupaste jeb ūdensžurka, lauku strupaste, tumšā jeb pļavu strupaste, Austrumeiropas strupaste un mazākā strupaste – rūsganā mežstrupaste.
Barības krājumi pazemes slēptuvēs
Veģetācijas periodā mazais dzīvnieciņš pārtiek galvenokārt no dažādu lakstaugu zaļajām daļām un augļiem, no daudzu sugu koku un krūmu sēklām, no to jauno dzinumu un zaru mizas. Rūsganā mežstrupaste ēd gan pavasara, gan rudens cepurīšu sēņu augļķermeņus, ķērpjus un sūnas, dažreiz apēdot arī kādu kukaini, tārpu vai gliemi. Taču no rudens līdz pat pavasarim zvēriņam barības meklējumos nākas daudz tekalēt apkārt, pārlūkojot paša iepriekš ierīkotās pazemes slēptuves un notiesājot tajās sanestos krājumus. Krājumi ir ierobežoti tāpēc nepieciešams doties arī papildbarības meklējumos, kas visbiežāk ir krūmu un nelielu kociņu mizas, skujkoku sēklas, kas jāizgrauž no dzeņu neiztukšotajiem čiekuriem, kuri kaudzītēs krājas zem šo putnu kalvēm. Mežstrupastes aukstajā gada sezonā neskādē arī lapu koku un krūmu joprojām nenobirušās augļu sēklas, ķērpjus, kas aug uz koku stumbriem un zariem.
Maza un veikla
Rūsganā mežstrupaste ir meistarīga kāpelētāja, kurai atrašanās trīs metru augstumā virs zemes – nav nekas īpašs.
Pieaugušas rūsganās mežstrupastes garums, ja to mēra no purniņa gala līdz astes sākumam, parasti nepārsniedz 10 centimetrus, bet tās astes garums – maķenīt lielāks par pusi no rumpīša garuma.
Šai sugai, salīdzinot ar pārējām Latvijā mītošajām strupastēm, daba devusi relatīvi lielākas ausu gliemežnīcas un smailāku purniņu, turklāt, atbilstoši latviskajam nosaukumam, viņai ir kāda ļoti raksturīga, atpazīšanai noderīga pazīme: muguras apmatojuma krāsa – sarkanbrūna, rūsgana. Sāni šim zvēriņam – pelēcīgi dzelteni, savukārt, vēders, astes apakša un kājas – baltā vai gaišpelēkā krāsā.
Dzīves apstākļi
Nenoniecinot neviena tipa mežaudzes, izņemot pavisam sausus silus, vispiemērotākos dzīves apstākļus rūsganā mežstrupasta sev parasti atrod ēnainos, mitros egļu vēros un citos jauktajos mežos, kuros dāsni aug ogulāji, kā arī platlapju audžu biežņās. Nereti piemājo vecos parkos. Jo mazāk sakopta ir kāda kokaudze, jo tā tīkamāka šim grauzējam.
Atšķirībā no pārējām mūsu nelielajām strupastēm, rūsganajai mežstrupastei nepiemīt dziļas rakares talants. Viņas veidotās šaurās – 2 līdz 3 cm diametrā – aliņas atrodas vien nieka 10 līdz 20 centimetrus zem zemes virskārtas. Mitekli šis grauzējs ierīko nevis pazemē, bet gandrīz allaž kādā dabiskā paslēptuvē. Siltajā sezonā no savas paslēptuves ārā viņš, būdams krēslas un tumsas dzīvnieks, izlien tikai tad, kad saules ikdienas ceļš jau tuvojas norietam, bet aukstajā gada periodā nereti arī dienā.
Dažviet mežā rūsgano mežstrupastu daudzums vistiešākajā veidā ietekmē ne vienas vien plēsīgo dzīvnieku sugas labklājību, nodrošinot pārtiku. Nāve šīs sugas pārstāvjiem uzglūn ik uz soļa, jo apēst gribētāju netrūkst – bieži, pat regulāri rūsganajām mežstrupastēm nākas nokļūt gan lielu, gan mazu plēsīgo zvēru, tāpat dienas un nakts putnu ēdienkartēs.
Midzeņi pēcnācējiem
Katra pieaugusī mežstrupastu mātīte, sešu septiņu mēnešu laikā (no aprīļa līdz pat oktobrim) pagūst trīskārt apbērnoties, ik reizes laižot pasaulē vidēji 4 līdz 6 mazuļus. Jau divu nedēļu vecumā strupastēni vairs nezīž māti un sāk patstāvīgi baroties, bet nieka trīs četru nedēļu vecumā jaunās strupastes ir jau tiktāl paaugušās, ka kļūst patstāvīgas un neatkarīgas no mātes, bet divarpus mēnešu vecumā – top pilnīgi pieaugušas un vairoties spējīgas.
Bērnistabas rūsgano mežstrupastu mātītes cenšas izveidot kaut kur starp koku saknēm vai zem trupošiem kritušu koku stumbriem, vai vecos celmos un citās līdzīgās vietās. Midzeņi pēcnācējiem tiek meistarīgi darināti no sūnām, sausas zāles, lapām, augu sēklu lidpūkām, putnu spalviņām, ķērpjiem, tie ir apaļi, caurmērā 25 līdz 30 cm lieli, ar vairākām izejām.
Māmiņa, lai gan pavisam īsu laiku, ir itin gādīga. Ja draud īstas vai pat tikai šķietamas briesmas, viņa, ievērojot sugas tradīciju, grābj savu lolojumu zobos aiz čupra, skausta vai muguras un citu pakaļ citam stiepj uz drošākā vietā sagatavotu rezerves midzeni.
Tēva rūpes mazuļiem izbaudīt nav lemts. Tēviņu vienīgais dabas uzliktais pienākums sugas atražošanas procesā ir rūpēties, lai mātītes regulāri taptu grūsnas. Parasti katrs tēviņš nolūkojis brikšņainu iecirkni, kam līdzās uz dzīvi apmetušās četras piecas mātītes, un ik pa laikam gūst piekrišanu pie viņām visām.
