Savā sūdzībā Tiesai iesniedzējs, atsaucoties uz Konvencijas 6. panta 1. punktā (tiesības uz taisnīgu tiesu) un 1. protokola 1. pantā garantētajām tiesībām, apgalvoja, ka Latvija nebija izpildījusi savu pienākumu aizsargāt viņa tiesības uz īpašumu, pieļaujot situāciju, kurā viņš uz izsolē iegādāto nekustamo īpašumu nevarēja nostiprināt savas īpašuma tiesības, kā arī atgūt izsolē samaksātās summas.
Sākotnēji, pievēršoties valdības iebildumam par iesniedzēja meitas tiesībām uzturēt viņas tēva sūdzības, Tiesa norādīja, ka 2020. gada 14. maijā iesniedzējs mira un viņa meita bija izteikusi vēlmi uzturēt tēva sākotnējās sūdzības Tiesā. Tiesa uzsvēra, ka gadījumos, kad iesniedzējs mirst pēc vēršanās Tiesā, tuvākie radinieki, tuvi ģimenes locekļi vai mantinieki principā var uzturēt iesniegumu, ja viņiem ir pietiekama ieinteresētība lietā. Tiesa atgādināja, ka minētā interese var būt ne tikai finansiāla, bet arī morālas dabas, proti, kad iesniedzēja tuviniekiem ir pamatota interese panākt taisnīgumu arī pēc iesniedzēja nāves. Ņemot vērā minētos apsvērumus, kā arī to, ka iesniedzēja meita bija tuvākā iesniedzēja radiniece un vienīgā mantiniece, Tiesa uzskatīja, ka viņai ir leģitīma interese uzturēt iesniegumu. Līdz ar to Tiesa noraidīja valdības iebildumu. Vienlaikus Tiesa kā lietas faktisko apstākļu juridiskā raksturojuma noteicēja lēma, ka iesniedzēja sūdzība izskatāma tikai no iespējama 1. protokola 1. panta pārkāpuma perspektīvas.
Pievēršoties valdības izvirzītajiem argumentiem par sūdzības pieņemamību izskatīšanai pēc būtības, Tiesa piekrita valdībai, ka iesniedzējs nebija izsmēlis viņam pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Proti, Tiesa uzskatīja, ka pirms sūdzības iesniegšanas Tiesā iesniedzējam, atsaucoties uz Civilprocesa likuma 633. panta ceturto daļu, bija jāvēršas ar prasību pret parādnieku (iepriekšējo dzīvokļa īpašnieku). Tiesa atzīmēja, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis bija ieviests, lai risinātu tieši tādas situācijas, kāda bija izveidojusies iesniedzēja lietā, uzsverot, ka šaubas par kāda tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāti nav pietiekams pamats tā neizmantošanai. Konkrētajā lietā Tiesa nesaskatīja nekādus ārkārtas apstākļus, kas varētu atbrīvot iesniedzēju no pienākuma izsmelt Civilprocesa likuma 633. panta ceturtajā daļā paredzēto tiesību aizsardzības līdzekli. Turklāt Tiesa atzīmēja, ka tiesvedības, ko iesniedzējs uzsācis pret zvērinātu tiesu izpildītāju, ietvaros gan apelācijas instances tiesa, gan Augstākā tiesa savos spriedumos skaidri norādīja iesniedzējam uz tiesību aizsardzības līdzekli, kas konkrētajā situācijā būtu vispiemērotākais. Proti, nacionālās tiesas vērsa iesniedzēja uzmanību, ka Civilprocesa likums paredz ieguvēja tiesību aizsardzību situācijā, kad izsolē iegūtā manta ir atgūta. Tās skaidri norādīja, ka jebkuri strīdi starp ieguvēju, piedzinēju un parādnieku ir risināmi saskaņā ar Civilprocesa likuma 633. panta ceturto daļu. Līdz ar to Tiesa uzskatīja, ka, nevēršoties ar civilprasību pret parādnieku Civilprocesa likuma 633. panta ceturtajā daļā noteiktajā kārtībā, iesniedzējs liedza sev iespēju panākt, ka viņa sūdzība pēc būtības tiktu izskatīta kompetentā nacionālajā tiesā.
Ņemot vērā apstākli, ka iesniedzējs nebija izsmēlis viņam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, Tiesa noraidīja iesniedzēja sūdzību atbilstoši Konvencijas 35. panta 4. punktam.
Pilns 2025.gada 10.jūlija Tiesas lēmuma teksts angļu valodā pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē (https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22documentcollectionid2%22:[%22JUDGMENTS%22,%22DECISIONS%22]}). Lai atrastu lēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (42955/18) un lēmuma pieņemšanas datums (10/07/2025).
Fakti lietā “Lavreckis pret Latviju”
2006. gadā iesniedzējs publiskā izsolē iegādājās dzīvokli. Tajā pašā gadā trešā persona A. F. cēla prasību pret iesniedzēju un iepriekšējo dzīvokļa īpašnieku A. S. (parādnieku), lūdzot atzīt viņas īpašuma tiesības uz dzīvokli un reģistrēt šīs tiesības zemesgrāmatā. Ar 2012. gada 26. jūlija Augstākās tiesas lēmumu A. F. atzina par dzīvokļa īpašnieci, secinot, ka viņa bija iegādājusies dzīvokli no iepriekšējā īpašnieka A. S. pirms tā pārdošanas izsolē, bet nebija reģistrējusi savas īpašuma tiesības zemesgrāmatā.
Savukārt laikā, kamēr norisinājās tiesvedība par īpašuma tiesību atzīšanu, zvērināta tiesu izpildītāja izmantoja iesniedzēja izsoles ietvaros samaksāto pirkuma maksu, lai segtu parādnieka A. S. parādsaistības un tiesu izpildītāja izdevumus. Iesniedzējs vērsās Latgales apgabaltiesā pret zvērinātu tiesu izpildītāju par zaudējumu piedziņu. Ar Augstākās tiesas 2018. gada 6. jūnija lēmumu, ar kuru atstāts spēkā Latgales apgabaltiesas spriedums, iesniedzēja prasība tika pilnībā noraidīta, nekonstatējot zvērinātas tiesu izpildītājas prettiesisku rīcību, kā arī norādot, ka strīds par naudas summas atgriešanu risināms Civilprocesa likuma 633. panta ceturtajā daļā noteiktajā kārtībā.
2018. gada 4. septembrī iesniedzējs vērsās Tiesā.
